Nebija nemaz jādzird veco ļaužu sarunas, lai to saprastu. Tas bija manāms zilgano matu kamolu mājienos un mazo, veco. sakņupušo plikgalvju miegainajā tērzēšanā.
- Rodas tāds iespaids, ka tie visi būtu gatavi tūlīt pat likties katrs savā zārci- ņā, - ieminējās Leiters, atsaukdamies Bonda klusajam izbrīna un šausmu pilnajam saucienam. - Bet pagaidi vien, kad mēs iziesim uz ielas un mazliet pastaigāsimies. Tiklīdz večuki pamanīs ēnu aiz muguras, tūlīt metīsies sāņus, it kā tu būtu bankas pārvaldnieks, kas lūr pār plecu. Tas atsauc atmiņā stāstu par kādu bankas ierēdni, kas negaidīti atgriežas mājās pusdienlaikā un atrod savu sievu guļam ar bankas prezidentu. Viņš dodas atpakaļ uz darbu un stāsta to kolēģiem, sakot: "Velns parāvis, puiši, viņš mani gandrīz pieķēra!"
Bonds smējās.
- Šķiet, ka var dzirdēt dāvināto zelta pulksteņu tikšķus viņu kabatās, - turpināja Leiters. - Te ir papilnam apbedīšanas kantoru, un lombardi ir piekrauti ar zelta pulksteņiem un masonu gredzeniem, neskaitāmiem ahātu gabaliem un medaljoniem, kas pilni ar matiem. To iedomājoties vien. pārņem drebuļi. Pagaidi vien, kad aiziesi uz "Tantes Milijas bāru", tu redzēsi, kā viņi čāpstina, lokot iekšā kapātas gaļas ēdienus un čīsburgerus, mēģinādami nodzīvot līdz deviņdesmit gadiem. Tas iznīcina vēlmi dzīvot tik ilgi. Bet ne jau visi šeit ir veci. Paskaties uz to sludinājumu. - Viņš norādīja uz lielu afišu dēli tukšā laukumā.
Tā bija grūtnieču apģērba reklāma: "STIJTZHEIMER & DLOCK. JAUNUMS! NODAĻA GAIDĪBĀM UN I AI KAM PĒC TAM! APĢĒRBI "CIIIPS" (1-4) UN "1WIGS" (4-8)."
Bonds novaidējās.
- Laižamies prom no šejienes, - viņš sacīja. - Tas vairs nav izturams.
Viņi nogriezās pa labi un brauca lejup gar krastu, līdz nonāca pie hidroplānu stacijas un krasta apsardzes nodaļas. Šeit uz ielām nemanīja večukus, te ritēja parasta ostas dzīve - piestātnes, noliktavas. sīkpreču tirgotavas, dažas otrādi ap- gāztas laivas, izžauti tīkli, kaiju brēcieni, stāvošā līča ūdens smārds. Pēc pilsētas, kas izskatījās kā pārpildīta kapsēta, izkārtne virs garāžas "Brauc pats. Pets Greidijs. Smaidīgais īrs. Lietotas automašīnas" likās ka mundrs atgādinājums par dzīvu un rosīgu pasauli.
- Tālāk iesim kājām, - ierosināja Leiters. - Laupītāja māja atrodas nākamajā kvartālā.
Viņi atstāja mašīnu pie oslas un devās uz priekšu gar kokmateriālu noliktavu un lielām naftas tvertnēm. Tad nogriezās pa kreisi - jūras virzienā.
Sānceļš beidzās pie maza, laika zoba saēsta mola, kas iestiepās jūrā, balstoties uz gliemežvākiem apaugušiem staļļiem. Tieši pretī atradās liela, zema, rievota skārda noliktava. Virs tās platajam divviru durvīm karājās balta plāksne ar melnu uzrakstu: "Ourobouros Inc. Dzīvu tārpu un ēsmu lieltirgotava. Koraļļi, gliemežvāki, tropiskās zivis. Tikai vairumtirdzniecība." Turpat bija mazākas durvis ar spīdīgu slēdzeni, virs kurām varēja lasīt brīdinājumu: "Ieeja aizliegta. Privātīpašums."
Zem uzraksta, ar visu krēslu atgāzies pret durvīm, sēdēja kāds virs un tīrīja šauteni. Bonds ievēroja, ka tas ir 30. kalibra remingtons. Vīram no mutes rēgojās koka zobu bakstāmais, krietni saņurcītā beisbola cepure bija atbīdīta tālu pakausi. Viņš bija ģērbies baltā, notraipīta sporta kreklā, kas atklāja melnus matu kumšķus padusēs, pidžamveidīgās, baltās brezenta biksēs un tenisa kurpēs ar gumijas zolēm. Vīram bija ap četrdesmit un seja (ik kokaina, ka drīzāk atgādināja mola pietauvošanās stabu. Tā bija kalsna profesionāla slepkavas seja tabakas putekļu krāsā ar plānām, loti bālām lūpām. Vīrietis izskatījās ļauns un nelaipns - kā sliktais puisis filmās par pokera spēlētājiem un zelta raktuvēm.
Bonds un Leiters pagāja garām un devās uz kuģu piestātni. Virs palika noliecies pār savu ieroci, taču Bonds juta, ka viņa acis tiem seko.
- Ja tas nav Laupītājs, - teica Leiters, - tad viņa asinsradinieks noteikti.
Pelēcīgs pelikāns ar bāli dzeltenu galvu bija sakumpis uz viena no stabiem kuģu piestātnes galā. Putns ļāva vīriešiem pienākt pavisam tuvu, tad negribīgi atvēzēja spārnus un planēja ūdens virzienā. Abi vīrieši stāvēja un vēroja, kā tas lēni lidinās virs ostas. Pēkšņi putns neveikli triecās lejā, garais knābis atvērās, iegrima un atkal iznira, noķēris nelielu zivi, kuru nekavējoties norija. Tad pelikāns no jauna pacēlās spārnos un turpināja medības, lielākoties lidodams pret sauli, lai viņa milzīgā ēna nebrīdinātu laupījumu. Kad Bonds un Leiters pagriezās, lai dotos atpakaļ, tas pameta zivju ķeršanu un lidoja atpakaļ uz stabu. Putns nolaidās, skaļi noplīkšķinādams spārnus, un iegrima savās pēcpusdienas pārdomās.
Vīrietis joprojām darbojās ap ieroci, slaucīdams to ar eļļainu lupatu.
- Labvakar, - sveicināja Leiters. - Vai jūs esat šis kuģu piestātnes saimnieks?
- Mja, - atteica vīrs, nepaceldams skatienu.
- Skatos, vai te ir kāda iespēja noenkurot laivu. Līcis ir diezgan pārpildīts.
- Nne.
Leiters izvilka kabatas portfeli.
- Vai par divdesmit var sarunāt?
- Nne. - Vīrietis nokremšļojās un nospļāvās tieši starp Bondu un Leiteru.
- Hei, - iesaucās Leiters. - Jums vajadzētu pārdomāt savas manieres.
Vīrietis brīdi pārdomāja, tad pavērās augšup uz Fēliksu. Viņa acis bija mazas, tuvu stāvošas un cietsirdīgas kā zobārstam, kurš atsakās lietot atsāpināšanas līdzekļus.
- Kā sauc jūsu laivu?
- "Sibila", - atteica Leiters.
- Es nav manījis laivu līcī, - sacīja vīrs. Stobra resgalis noklikšķēja un nostājas vietā. Ierocis nevērīgi gulēja klēpī, tēmēdams noliktavas virzienā.