- Jūs esat akls, - teica Leiters. - Stāvēja tur veselu nedēļu. Sešdesmit pēdu. divas dzenskrūves, dīzelis. Balta ar zaļu audekla nojumi. Sagatavota zvejai.
Šautene lēnām sakustējās, tās stobra gals zīmēja gaisā lēzenu loku. Vīrieša kreisās rokas pirksts atradās uz mēlītes.
Leiters un Bonds nekustējās.
Vīrs laiski sēdēja, skatīdamies uz šau tenes stobru. Krēsla atzveltne vēl joprojām balstījās pret mazajām durvīm.
Ierocis, turpinādams lēno kustību, šķērsoja Leitera, tad Bonda vēderu. Abi vīrieši stāvēja ka statujas, neriskēdami izdarīt kādu nepārdomātu kustību. Šautene apstājās. pavērsusies pret kuģu piestātni. Laupītājs pameta augšup īsu skatienu, sa- miedza acis un nospieda mēlīti. Pelikāns izdvesa vārgu kliedzienu un iegāzās ūdenī. Pār ostu nodunēja šāviena atbalss.
- Kāda velna pēc jūs to izdarījāt? - aizkaitināts jautāja Bonds.
- Treniņš, - noteica virs, stūķēdams stobrā vel vienu patronu.
- Domājams, ka šajā pilsētā ir Dzīvnieku aizsardzības biedrības nodaļa, - teica Leiters. - Dosimies turp un ziņosim par šo puisi.
- Gribat, lai iesniedzu prasību par īpašuma robežas pārkāpšanu? - jautāja Laupītājs, lēni pieceldamies un pasizdams ieroci padusē. - Šis ir privātīpašums. Tāpēc, - viņš gluži vai izspļāva vārdus, - vācieties ellē ratā!
Vīrs atgrūda malā krēslu, atslēdza durvis un pagriezās, vienu kāju uzlicis uz sliekšņa.
- Jums abiem ir stroķi, - viņš teica. - Mans tos var saost. Ja jūs staigās te apkārt atkal, tad sekos tam putnam, un mans aizbildināsies ar pašaizsardzību. Manam jau ir līdz kaklam, kad tādi te utaini perdeļi vazājas visriņķi. Iebāz pakaļā savu "Sibilu"! - Viņš nicigi pagriezās un iegāja ēka, ar skaļu blīkšķi aizcirzdams aiz sevis durvis.
Bonds un Leiters saskatījās. Leiters skumīgi pasmaidīja un paraustīja plecus.
- Viens nulle Laupītāja labā, - viņš sacīja.
Draugi devās prom pa putekļaino sānceļu. Saule bija norietējusi, un jūra aiz muguras izskatījās kā asiņu peļķe. Kad viņi nokļuva uz galvenā ceļa, Bonds atskatījās. No durvju puses spīdēja gaisma, un noliktavas laukumā ēnas bija ie- vilkušas neskaitāmas svītras.
- No šīs puses nav jēgas mēģināt,- Bonds ieteicās. - Taču nevar būt, ka noliktavai ir tikai viena ieeja.
- Gluži manas domas, - atbildēja Leiters. - Bet to mēs pataupīsim nākamajai vizītei.
Viņi iekāpa automašīnā un pa Centrālo avēniju lēni brauca atpakaļ.
Pa ceļam Leiters izprašņāja par Solitēru. Visbeidzot viņš pavirši izmeta:
- Starp citu, ceru, ka tev patīk jūsu istabas.
Labāk nevar būt, - priecīgi atbildēja Bonds.
- Jauki, - teica Leiters. - Es tikai iedomājos, ka varbūt drīz jūsu abu vārdus varēs rakstīt caur defisi.
- Tu pārāk daudz lasi gudras grāmatas, - attrauca Bonds.
- Tas ir tikai delikāts veids, kā to pateikt. - pasmīnēja Leiters. - Neaizmirsti, ka kotedžas sienas ir diezgan plānas. Es izmantoju savas ausis, lai dzirdētu, nevis lai noziestu tās ar lūpu zīmuli.
Bonds tvēra pēc kabatlakatiņa.
-Tu, draņķa okšķeri, - viņš nikni norūca.
Leiters vēroja, kā draugs berzē ādu.
- Ko tu dari? - viņš vientiesīgi jautāja. - Es ne mirkli nešaubījos, ka tavas ausis ir dabiski sārtas. Tomēr… - Šai vārdā Leiters ielika milzum daudz nozīmes.
- Ja šonakt atradīsi sevi gultā mirušu, - smējās Bonds, - tu zināsi, kurš to izdarīja.
Viņi apcēla viens otru līdz pat "Evergleidai" un vēl joprojām smējās, kad bargā misis Stīvesanta sagaidīja viņus mauriņā.
- Atvainojiet, mister Leiter, - viņa sacīja. - Taču baidos, ka nevaru jums atļaut šeit muzicēt. Jūs nedrīkstat traucēt pārējos viesus.
Viņi pārsteigti raudzījās uz saimnieci.
- Piedodiet, misis Stīvesanta, - sacīja Leiters. - Es jūs īsti nesaprotu.
- Es runāju par lielo radiolu, kuru jūs pasūtījāt, - atbildēja sieviete. - Nesējs tik tikko varēja dabūt saini iekšā pa durvīm.
XIV nodala
"VIŅAM RADĀS DOMSTARPĪBAS AR TO,
KAS VINU EDA"
Leiters un Bonds, pametuši saimnieci zālājā, steidzās uz kotedžu un atrada Solitēras istabu neskartu, bet gultasveļu tik tikko saburzītu.
Acīmredzot meitene tikpat kā nebija pretojusies.
Durvis droši vien tika ātri un klusi atvērtas ar mūķīzeri, un istabā pēkšņi pa- rādījās vīri ar ieročiem rokās.
"Taisieties, lēdij! Apģērbieties! Pamēģiniet tik uzrīkot traci, un mēs jums vēdera ielaidīsim svaigu gaisu!"
Pēc tam viņi visdrīzāk aizbāza meitenei muti vai iesita pa galvu un ielocīja kastē. Aiz kotedžas bija redzami kravas mašīnas riepu nospiedumi, bet mājiņā, gandrīz nosprostojot priekšnama durvis, stāvēja milzīga, veca radiola. Lietoto preču veikalā tā būs izmaksājusi mazāk par piecdesmit dolāriem.
Bonds tik dzīvi iztēlojās kluso šausmu izteiksmi Solitēras sejā, it kā pats būtu to redzējis, un nolādēja sevi, ka atstājis meiteni vienu. 007 nespēja noticēt., ka ir tik ātri izsekots. Tas bija tikai vel viens pierādījums Lielā vīra varenībai.
Leiters piezvanīja uz FIB štābu Tanipā.
Lidostas, dzelzceļu stacijas un auto maģistrāles, - viņš sacīja. - Saņemsiet rīkojumu no Vašingtonas, tiklīdz būšu ar viņiem runājis. Varu galvot, ka viņi to uzskatīs par svarīgāko uzdevumu. Liels paldies. Es to novērtēju. Būšu tepat tuvuma. Visu labu.
Fēlikss nolika klausuli.
- Paldies Dievam, viņi sadarbosies, - Lci- lers teica Bondam, kas stāvēja, tukšu skatienu vērdamies jūrā. - Nekavējoties aizsūtīs savus vīrus pārbaudīt apkārtni un izlūkot pretinieka midzeni tik tālu. cik vien iespējams. Kamēr es nokārtošu formalitātes ar Vašingtonu un Ņujorku, paskaties, ko var uzzināt 110 vecās pļāpas Stīvesantas. Precīzu laiku, aprakstus un visu pārējo. Liec noprast, ka tā bijusi zādzība ar ielaušanos un ka Solitēra aizlaidusies kopā ar laupītājiem. Viņa (o sapratīs. Tas liks visam izskatīties pēc parasta viesnīcu nozieguma. Saki, ka policija jau ir ceļā un mēs nevainojam "Evergleidu". Saimniece gribēs izvairīties no skandāla. Saki, ka mēs domājam tāpat.