Выбрать главу

Bonds pamāja.

Aizlaidusies ar vīrieti? Tas, protams, bija iespējams, tomēr maz ticams. Bonds atgriezās Solitēras istabā un to rūpīgi pārmeklēja. Telpā vēl joprojām jautās "Vent Vert" aromāts, kas Džeimsam at­gādināja viņu kopīgo ceļojumu. Solitēras cepure un plīvurs atradās bufetē un daži tualetes piederumi - uz plaukta vannas- istabā. Drīz vien Džeimss atrada meite­nes somu un saprata, ka nav kļūdījies, viņai uzticēdamies. Soma stāvēja zem gultas, un Bonds iztēlojās, kā Solitēra pasper to apakšā, ceļoties kājās, kad pret viņu pavērsās ieroči. Bonds izbēra mantas gultā un iztaustīja oderi. Tad ar mazu nazīti uzmanīgi pārgrieza dažus diegus un izņēma piecus tūkstošus dolā­ru, kurus ielika kabatas portfeli. Pie viņa tie būs drošībā. Ja misters Bigs nogali­nās Solitēru, Bonds šo naudu iztērēs, lai atriebtos. Viņš nomaskēja caurumu, cik labi vien varēja, un nolika somu atpakaļ zem gultas.

Pēc tam Bonds devās pie misis Stive- santas. Kad iztaujāšana bija galā. pulk­stenis rādīja astoņi.

Vēlāk viņi ar Leiteru, bārā mazliet ie­dzēruši, devās uz ēdamzāli, kur nedau­dzie viesi tikko beidza vakariņot. Tie aiz­domīgi un ar zināmām šausmām lūko­jās draugos. Ko gan abi dīvainie vīrieši dara šeit? Kur palikusi sieviete, kas ie­radās kopā ar viņiem? Kuram tā bija sieva? Kas šī par nemierīgu staigāšanu? Nabaga misis Stīvesanta skraida apkārt pavisam samulsusi. Vai tad viņi nezina, ka vakariņas ir pulksten septiņos? Vir­tuves personāls jau gatavojas doties mājās. Viņi rīkotos pareizi, ja pasniegtu šiem kungiem aukstu ēdienu. Cilvēkiem jāciena pārējie. Misis Stīvesanta sacīja, ka, pēc viņas domām, tie ir valdības viri no Vašingtonas. Ko gan tas varētu nozī­mēt?

Vakariņotāji vienprātīgi atzina, ka abi svešinieki nav uzticami viesi un ka ir pie­nācis laiks ierobežot "Evergleidas" klientus.

Bondam un Leiteram tika ierādīts slik­tākais galdiņš līdzās kalpotāju durvīm. Vakariņās viņiem piedāvāja angļu-ķinie­šu traucu ēdienu sajaukumu, kas sastā­vēja no tomātu sulas, tvaicētas zivs ar balto mērci, šķēles atdzisuša, ar dzērve­nēm apziesta tītara un gabala citronu biezpiena krēma, kam pārlieta bieza kār­ta krējuma aizstājēja. Draugi drūmi tie­sāja ēdienu, kamēr zāli atstāja vecie ļau­dis un viena pēc otras nodzisa galda lampiņas. Pirkstu skalojamās bļodiņas, kurās peldēja viena hibiskrozes ziedlapa, pielika punktu šai drūmajai maltītei.

Bonds ēda klusēdams. Kad vakariņas bija galā, Leiters pūlējās izskatīties jautrs.

- Nāc, iesim iedzert, - viņš sacīja. - Šīs ir sliktas beigas draņķīgai dienai. Vai varbūt tu vēlies uzspēlēt bingo? Runā, ka šovakar notikšot turnīrs.

Bonds tikai paraustīja plecus, un viņi devas atpakaļ uz savu dzīvojamo istabu un kādu brīdi drūmi sēdēja, dzerdami un skatīdamies ārā pa logu uz smiltīm, kas mēness gaismā vizēja kaulu baltumā.

Kad bija izdzerts pietiekami, lai drū­mās domas atkāptos, Bonds novēlēja la­bunakti un devās uz Solitēras istabu, kura tagad piederēja viņam vienam. Džeimss atlaidās palagos, kuros vēl ne­sen bija gulējis meitenes siltais ķerme­nis, un pirms aizmigšanas pārdomāja notikušo. Tikko uzausīs gaisma, jādodas pie Laupītāja un jāizspiež no viņa patiesī­ba. Bonds jutās pārāk noraizējies, lai ap­spriestos ar Leiteru, tomēr bija pārlieci­nāts, ka arī Laupītājs ir piedalījies Solitē­ras nolaupīšanā. Aģents domāja par viņa mazajām, ļaunajām acīm un bālajām, pārmērīgi plānajām lūpām. Atceroties Laupītāja kaulaino kaklu, kas kā bruņu­rupucim pacēlās no netīrā, sasvīdušā krekla, 007 roku muskuļi saspringa. Pārdomājis visu, Bonds ieslīga miegā.

Viņš pamodās astoņos un, palūkojies pulkstenī, nošķendējās. Bonds ātri no­mazgājas dušā, spītīgi turēdams vaļā acis tik ilgi, kamēr tās sāka smelgt. Tad, aptinis ap vidukli dvieli, devās uz Leitera istabu. Žalūzijas joprojām bija nolaistas, taču gaismas pietika, lai redzētu, ka gul­tā neviens nav gulējis.

Bonds pasmaidīja, iedomādamies, ka Leiters noteikti iztukšojis viskija pudeli un aizmidzis turpat dzīvojamajā istabā. Viņš devās turp, taču arī te neviena nebi­ja. Viskija pudele, joprojām līdz pusei pil­na, stāvēja uz galda līdzās ar cigarešu iz- smēķiem pilnam pelnu traukam.

Bonds pacēla žalūzijas un atvēra logu. Pirms atgriešanās savā istabā viņš gribēja īsu mirkli izbaudīt brīnišķīgi dzidro rītu.

Pagriezies Bonds pamanīja aploksni, kas stāvēja uz krēsla pie durvīm. Tajā viņš at­rada ar zīmuli aprakstītu papīra lapiņu:

"Daudz domāju, un man nenāk miegs. Pulkstenis ir apmēram pieci no rīta. Do­dos apciemot tārpu un ēsmu bodi. Jopro­jām esmu tas pats agrais putns. Tā vien izskatās, ka tas aktieris - pelikānu šāvējs labi zināja, ka esam pilsētā, un bija ga­tavs nepatikšanām gadījumā, ja Solitēras laupīšana noietu greizi. Ja neatgriežos līdz desmitiem, zvani policijai. Tampa 88.

Fēlikss"

Bonds negaidīja nevienu mirkli, bet, ātri skūdamies un ģērbdamies, pa telefonu pa­sūtīja kafiju, maizītes un taksometru. Des­mit minūšu laikā viņš paguva to visu sa­ņemt un applaucēties ar kafiju. Džeimss jau bija izgājis 110 kotedžas, kad iezvanījās telefons, un viņš steidzās atpakaļ.

-    Braisa kungs? Te jums zvana no Maundparka slimnīcas, - teica kāda balss. - Neatliekamās palīdzības nodaļa. Doktors Robertss. Mums šeit ir Leitera kungs, kas vaicā pēc jums. Vai varat tū­līt pat atbraukt?