Bonds pamāja.
Aizlaidusies ar vīrieti? Tas, protams, bija iespējams, tomēr maz ticams. Bonds atgriezās Solitēras istabā un to rūpīgi pārmeklēja. Telpā vēl joprojām jautās "Vent Vert" aromāts, kas Džeimsam atgādināja viņu kopīgo ceļojumu. Solitēras cepure un plīvurs atradās bufetē un daži tualetes piederumi - uz plaukta vannas- istabā. Drīz vien Džeimss atrada meitenes somu un saprata, ka nav kļūdījies, viņai uzticēdamies. Soma stāvēja zem gultas, un Bonds iztēlojās, kā Solitēra pasper to apakšā, ceļoties kājās, kad pret viņu pavērsās ieroči. Bonds izbēra mantas gultā un iztaustīja oderi. Tad ar mazu nazīti uzmanīgi pārgrieza dažus diegus un izņēma piecus tūkstošus dolāru, kurus ielika kabatas portfeli. Pie viņa tie būs drošībā. Ja misters Bigs nogalinās Solitēru, Bonds šo naudu iztērēs, lai atriebtos. Viņš nomaskēja caurumu, cik labi vien varēja, un nolika somu atpakaļ zem gultas.
Pēc tam Bonds devās pie misis Stive- santas. Kad iztaujāšana bija galā. pulkstenis rādīja astoņi.
Vēlāk viņi ar Leiteru, bārā mazliet iedzēruši, devās uz ēdamzāli, kur nedaudzie viesi tikko beidza vakariņot. Tie aizdomīgi un ar zināmām šausmām lūkojās draugos. Ko gan abi dīvainie vīrieši dara šeit? Kur palikusi sieviete, kas ieradās kopā ar viņiem? Kuram tā bija sieva? Kas šī par nemierīgu staigāšanu? Nabaga misis Stīvesanta skraida apkārt pavisam samulsusi. Vai tad viņi nezina, ka vakariņas ir pulksten septiņos? Virtuves personāls jau gatavojas doties mājās. Viņi rīkotos pareizi, ja pasniegtu šiem kungiem aukstu ēdienu. Cilvēkiem jāciena pārējie. Misis Stīvesanta sacīja, ka, pēc viņas domām, tie ir valdības viri no Vašingtonas. Ko gan tas varētu nozīmēt?
Vakariņotāji vienprātīgi atzina, ka abi svešinieki nav uzticami viesi un ka ir pienācis laiks ierobežot "Evergleidas" klientus.
Bondam un Leiteram tika ierādīts sliktākais galdiņš līdzās kalpotāju durvīm. Vakariņās viņiem piedāvāja angļu-ķiniešu traucu ēdienu sajaukumu, kas sastāvēja no tomātu sulas, tvaicētas zivs ar balto mērci, šķēles atdzisuša, ar dzērvenēm apziesta tītara un gabala citronu biezpiena krēma, kam pārlieta bieza kārta krējuma aizstājēja. Draugi drūmi tiesāja ēdienu, kamēr zāli atstāja vecie ļaudis un viena pēc otras nodzisa galda lampiņas. Pirkstu skalojamās bļodiņas, kurās peldēja viena hibiskrozes ziedlapa, pielika punktu šai drūmajai maltītei.
Bonds ēda klusēdams. Kad vakariņas bija galā, Leiters pūlējās izskatīties jautrs.
- Nāc, iesim iedzert, - viņš sacīja. - Šīs ir sliktas beigas draņķīgai dienai. Vai varbūt tu vēlies uzspēlēt bingo? Runā, ka šovakar notikšot turnīrs.
Bonds tikai paraustīja plecus, un viņi devas atpakaļ uz savu dzīvojamo istabu un kādu brīdi drūmi sēdēja, dzerdami un skatīdamies ārā pa logu uz smiltīm, kas mēness gaismā vizēja kaulu baltumā.
Kad bija izdzerts pietiekami, lai drūmās domas atkāptos, Bonds novēlēja labunakti un devās uz Solitēras istabu, kura tagad piederēja viņam vienam. Džeimss atlaidās palagos, kuros vēl nesen bija gulējis meitenes siltais ķermenis, un pirms aizmigšanas pārdomāja notikušo. Tikko uzausīs gaisma, jādodas pie Laupītāja un jāizspiež no viņa patiesība. Bonds jutās pārāk noraizējies, lai apspriestos ar Leiteru, tomēr bija pārliecināts, ka arī Laupītājs ir piedalījies Solitēras nolaupīšanā. Aģents domāja par viņa mazajām, ļaunajām acīm un bālajām, pārmērīgi plānajām lūpām. Atceroties Laupītāja kaulaino kaklu, kas kā bruņurupucim pacēlās no netīrā, sasvīdušā krekla, 007 roku muskuļi saspringa. Pārdomājis visu, Bonds ieslīga miegā.
Viņš pamodās astoņos un, palūkojies pulkstenī, nošķendējās. Bonds ātri nomazgājas dušā, spītīgi turēdams vaļā acis tik ilgi, kamēr tās sāka smelgt. Tad, aptinis ap vidukli dvieli, devās uz Leitera istabu. Žalūzijas joprojām bija nolaistas, taču gaismas pietika, lai redzētu, ka gultā neviens nav gulējis.
Bonds pasmaidīja, iedomādamies, ka Leiters noteikti iztukšojis viskija pudeli un aizmidzis turpat dzīvojamajā istabā. Viņš devās turp, taču arī te neviena nebija. Viskija pudele, joprojām līdz pusei pilna, stāvēja uz galda līdzās ar cigarešu iz- smēķiem pilnam pelnu traukam.
Bonds pacēla žalūzijas un atvēra logu. Pirms atgriešanās savā istabā viņš gribēja īsu mirkli izbaudīt brīnišķīgi dzidro rītu.
Pagriezies Bonds pamanīja aploksni, kas stāvēja uz krēsla pie durvīm. Tajā viņš atrada ar zīmuli aprakstītu papīra lapiņu:
"Daudz domāju, un man nenāk miegs. Pulkstenis ir apmēram pieci no rīta. Dodos apciemot tārpu un ēsmu bodi. Joprojām esmu tas pats agrais putns. Tā vien izskatās, ka tas aktieris - pelikānu šāvējs labi zināja, ka esam pilsētā, un bija gatavs nepatikšanām gadījumā, ja Solitēras laupīšana noietu greizi. Ja neatgriežos līdz desmitiem, zvani policijai. Tampa 88.
Fēlikss"
Bonds negaidīja nevienu mirkli, bet, ātri skūdamies un ģērbdamies, pa telefonu pasūtīja kafiju, maizītes un taksometru. Desmit minūšu laikā viņš paguva to visu saņemt un applaucēties ar kafiju. Džeimss jau bija izgājis 110 kotedžas, kad iezvanījās telefons, un viņš steidzās atpakaļ.
- Braisa kungs? Te jums zvana no Maundparka slimnīcas, - teica kāda balss. - Neatliekamās palīdzības nodaļa. Doktors Robertss. Mums šeit ir Leitera kungs, kas vaicā pēc jums. Vai varat tūlīt pat atbraukt?