- Augstais Dievs, - izdvesa Bonds, bailēs cieši satverdams klausuli. - Kas viņam kaiš?
- Neuztraucieties, - atbildēja balss. - Satiksmes negadījums. Izskatās, ka viņu notriekusi automašīna un vadītājs aizbēdzis. Neliela kontūzija. Vai varat atbraukt? Viņš vēlas jūs redzēt.
- Protams, - atviegloti teica Bonds. - Tūliņ būšu klāt.
"Kas, ellē, noticis," viņš domāja, steigdamies pāri zālienam. "Leiters noteikti ir piekauts un atstāts uz ceļa." Lai nu kā, Bonds priecājās, ka nebija ļaunāk.
Kad viņš nogriezās uz Dārgumu salas dambja, garām, sirēnām kaucot, pabrā- zās ātrās palīdzības mašīna.
"Vienas vienīgas nepatikšanas," satraukti prātoja Bonds. "Nav iespējams ne soli paspert, lai kādās neiekultos".
Mašīna pa Centrālo avēniju šķērsoja Sanktpēlerburgu un nogriezās uz ceļa, pa kuru viņi ar Leiteru bija braukuši iepriekšējā dienā. Atklājis, ka slimnīca atrodas tikai pāris kvartālu attālumā no "Ourobouros Inc.", Bonds kļuva vēl nemierīgāks.
Samaksājis taksometra šoferim, viņš skriešus devās augšā pa milzīgās celtnes kāpnēm. Plašajā zālē pie reģistratūras galda sēdēja glīta medmāsa un lasīja sludinājumus "Sanktpēterburgas Laika".
- Doktors Robertss? - jautāja Bonds.
- Doktors kāds? - pārvaicāja meitene, uzmezdama viņam vērtējošu skatienu.
- Doktors Robertss, neatliekamās palīdzības nodaļa, - nepacietīgi iesaucās Bonds. - Pacients Leiters, Fēlikss Leiters. Ievests agri no rīta.
- Šeit nav ārsta, vārdā Robertss, - atbildēja meitene. Viņa ar pirkstu vilka pa sarakstu, kas atradās uz rakstāmgalda. - Un nav arī pacienta, kuru sauktu Leiters. Mirklīti uzgaidiet, es piezvanīšu uz nodaļu. Kāds, piedodiet, ir jūsu vārds?
- Braiss, - attrauca Bonds. - Džons Braiss. - Viņš nosvīda, lai gan telpā bija diezgan vēss, un patrina gar biksēm miklās plaukstas, pūlēdamies nekrist panikā. Nolāpītais skuķis vienkārši neprot savu darbu. Pārak glīta, lai būtu medmāsa. Pie rakstāmgalda vajadzētu sēdināt zinošāku darbinieku. Bonds sakoda zobus, kamēr meitene jautri tērzēja pa telefonu.
Beidzot viņa nolika klausuli.
- Man ļoti žēl, Braisa kungs. Laikam būs gadījusies kāda kļūda. Šis nakts laikā nav ievests neviens jauns pacients, neviens neko nav dzirdējis par doktoru Robertsu vai Leitera kungu. Vai esat pārliecināts, ka atbraucāt uz pareizo slimnīcu?
Bonds neatbildējis pagriezās un, slaucīdams sviedrus no pieres, devās uz izeju.
Meitene viņam aiz muguras novaikstī- jās un atkal pievērsās avizei.
Laimīgā kārtā tūlīt pat piebrauca taksometrs ar citiem slimnīcas apmeklētājiem. Bonds iekāpa automašīnā un devās atpakaļ uz "Evergleidu". Aģents zināja vienīgi to, ka Leiters ir sagūstīts, bet viņš pats ar nolūku izvilināts no kotedžas. Bonds nespēja saprast, kāpēc, taču aptvēra, ka pēkšņi sāk neveikties un iniciatīva nonākusi mistera Biga rokās.
Misis Stīvesanta steidzās pretī, kolīdz ieraudzīja Bondu izkāpjam no taksometra.
- Jūsu nabaga draugs, - viņa sacīja bez mazākās līdzjūtības. - Viņam patiešām vajadzētu būt uzmanīgākam.
- Jā, misis Stīvesanta. Kas noticis? - nepacietīgi taujāja Bonds.
Tikko jūs aizbraucāt, ieradās ātrās palīdzības mašīna. - Sievietes acis mirdzēja. daloties sliktajās ziņās. - Liekas, Leitera kungs ir cietis negadījumā. Leitera kungs atradās kāda jauka krāsainā vīrieša gādībā. Tas sacīja, ka ar jūsu draugu viss būs kārtībā un ka viņam nav jāraizējas par rēķinu. Nabaga zēns! Visa seja vienos pārsējos. Viņi sacija, ka parūpēsies par Leitera kungu un ārsts at- nāks vēlāk. Ja es ko varu…
Bonds neklausījās. Viņš pāri zālājam skrēja uz kotedžu un iemetās Leitera istabā.
Gultā gulēja ar palagu apsegts ķermenis.
Zobus griezdams, Džeimss noliecās pār to. Vai bija manāma kaut vismazākā kustība?
007 norāva palagu no sejas, taču sejas tur nebija - tikai netīru pārsēju vīstoklis, kas atgādināja pelēku lapseņu pūzni.
Bonds lēnām vilka pārklāju tālāk. Nevīžīgi satīstita marle, kurai cauri sūcās asinis. Ķermeņa apakšdaļu sedza maiss. Ari tas mirka asinis.
Vietā, kur vajadzēja atrasties mutei, starp apsējiem vidēja papīra gabals.
Bonds izvilka to un noliecās. Vaigu skāra vāra elpas dvesma. Džeimss pakampa blakus nolikto telefonu. Pagāja pāris minūtes, līdz Tampa saprata, ko viņš saka, un apsolīja, ka būs klāt divdesmit minūšu laikā.
Bonds nolika klausuli un aizmiglotām acīm lūkojās uz papīra lapu, ko turēja roka. Ar zīmuli nelīdzeniem drukātiem burtiem bija uzkricelēti vārdi:
"VIŅAM RADĀS DOMSTARPĪBAS AR TO, KAS VIŅU EDA."
Un iekavās:
"P.S. MUMS IR VĒL DAUDZ TIKPAT LABU JOKU."
Bonds nolika zīmīti uz galda un atgriezās pie tīstokļa gultā. Viņš tik tikko uzdrīkstējās tam pieskarties, baidīdamies, ka vārgā elpa pēkšņi varētu pārtrūkt. Tomēr vajadzēja šo to noskaidrot. Bonda pirksti maigi darbojās ap galvas pārsējiem. Drīz vien Džeimss atsedza dažas šķipsnas. Mati bija mitri, un, pielicis pirkstus pie lūpām, viņš sajuta sāls garšu. Vairs nebija nekādu šaubu.
Bonds vēlreiz aplūkoja salmu krāsas matus, kas parasti nekārtīgās šķipsnās krita pāri Leitera pelēkajām, jautrības pilnajām acim, atcerējās enerģiskā tek- sasieša ērgļa seju. Mirkli viņš domāja par draugu, par to, kāds tas reiz bija. Tad ievīstīja galvu atpakaļ pārsējos un, apsēdies uz otras gultas malas, klusi vēroja Leitera ķermeni, prātodams, cik daudz no viņa varētu būt palicis pāri.
Kad ieradās divi detektīvi un policijas ķirurgs, Bonds nomāktā balsi izstāstīja visu, ko zināja. Reaģējot uz to, ko 007 tika teicis pa telefonu, uz Laupītāja māju bija aizsūtīta nodaļas mašīna. Nu detektīvi gaidīja ziņojumu, bet ķirurgs blakusistabā strādāja.
Ārsts lika galā pirmais. Atgriezies dzi- vojamajā istabā, viņš izskatījās noraizējies. Bonds pielēca kājās. Policijas ķirurgs atkrita krēslā un palūkojās augšup uz satraukto aģentu.
- Domāju, viņš izdzīvos, - teica ārsts. - Taču cerība ir piecdesmit pret piecdesmit. Nabaga zens ir pamatīgi apstrādāts. Zaudēta viena roka. Puse no kreisās kājas. Sejā ir daudzi, taču, paldies Dievam, virspusēji savainojumi. Lai nolādēts, ja es zinu, kas to izdarījis. Vienīgais, ko varu iedomāties, ir kāds dzīvnieks vai liela zivs. Kaut kas viņu ir plosījis. Uzzināšu ko vairāk, kad aizbrauksim uz slimnīcu. Noteikti būs palikušas zobu pēdas. Ātrās palīdzības mašīnai kuru katru mirkli jābūt klāt.
Vīri sēdēja drūmā klusumā. Nemitīgi zvanīja telefons. Ņujorka, Vašingtona. Sauktpēterburgas policija gribēja zināt, kas, ellē, noticis kuģu piestātnē, un viņiem tika piekodināts turēties tālāk no šīs lietas. Tas bija federālu darbs. Visbeidzot no telefona automāta piezvanīja leitnants, kas ar nodaļas mašīnu bija devies apgaita.
Policisti bija burtiski izķemmējuši Lau- pītāja īpašumu. Nekā, tikai akvāriji, ēsmas un kastes ar koraļļiem un gliemežvākiem. Laupītāju un vēl divus vīrus, kurus atrada aiz sūkņiem un ūdens sildītājiem, arestēja un stundu bargi pratināja. Viņu alibi tika pārbaudīti un izrādījās nesatricināmi kā Ņujorkas debesskrāpji. Laupītājs nikni pieprasīja savu advokātu. Kad juristam beidzot ļāva ar aizturētajiem tikties, viņi tika nekavējoties atbrīvoti. Nebija ne apsūdzības, ne pierādījumu, uz ko balstīties. Visi gali ūdenī, izņemot Leitera mašīnu, kuru atrada jahtu līča otrā pusē, jūdzes* attālumā no kuģu piestātnes. Vesels lērums pirkstu nospie- dūmu, taču neviens nepiederēja kādam no trim arestētajiem vīriem.
-Tas arī viss, kas mums patlaban ir. - noteica izmeklēšanas grupas vadītājs, kurš bija stādījies priekšā ka kapteinis Frenks. - Nekavējoties jāsāk rīkoties. Vašingtona skaidri norāda, ka tie vīri jādabū rokā, vai arī tā būs pēdējā lieta, ar kuru mēs nodarbojamies. Jāaicina palīgā policija. Es pateikšu, lai vīri Tampā beidzot sāk kustināt savas pakaļas. Tas nav tikai Sanktpēterburgas darbs. Pagaidām viss.
Pulksten trijos ieradās policijas ātrās palīdzības mašīna un aizveda ķirurgu un Leiteru, kas svārstījās uz dzīvības un nāves robežas. Abi detektīvi aizgāja, solīdami informēt Bondu par tālākajiem notikumiem. Viri ļoti vēlējās uzzināt aģenta plānus, taču viņš bija izvairīgs. Teica, ka vispirms jārunā ar Vašingtonu. Vai nevienam nebūtu iebildumu, ja viņš izmantotu Leitera mašīnu? Jā, to atvedīs, tik līdz tiks uzrakstīts protokols.
Kad vīri aizgāja, Bonds, iegrimis klusās pārdomās, notiesāja detektīvu sagatavotās sviestmaizes un izdzēra krietnu glāzi viskija.
Zvanīja telefons. Tā bija tālsaruna. Bonds saprata, ka sarunājas ar Leitera priekšnieku 110 Centrālās izlūkošanas pārvaldes. Loti laipni un tikpat uzstājīgi viņam tika pateikts, ka CIP ārkārtīgi priecātos, ja Bonds beidzot dotos uz Jamaiku. Viņi esot sazinājušies ar Londonu un saņēmuši piekrišanu. Viņi gribētu dzirdēt, kad aģents 007 ieradīsies Jamaikā.
Bonds zināja, ka nākamajā dienā paredzēts Transkarību lidmašīnas reiss caur Nasau. Viņš sacīja, ka lidos ar to, un painteresējās, vai ir vēl kādi jaunumi. "Ak, jā," teica CIP nodaļas priekšnieks. "Nakti džentlmenis no Hārlemas un viņa draudzene aizlidoja uz Havannu. Privātais ēarter- reiss no neliela lidlauka Austrumkrastā. Dokumenti bija kārtībā, un lidmašīnu kompānija - tik maza, ka FIB neiekļāva to pārbaudāmo sarakstā. Par atbraucējiem ziņoja CIP vīri Kubā. Jā, diezgan slikti. Jā, "Secature" joprojām ir turpat. Kuģa atiešanas datums nav zināms. Mjā, ārkārtīgi sliktas ziņas par Leiteru. Jauks puisis. Cerams. ka viņš izdzīvos. Tātad Bonds rit būs Jamaikā? Labi. Atvainojiet, ka viss notiek tik drudžaini. Uz redzēšanos."
Bonds mirkli apdomājās, tad piezvanīja Maiami uzņēmumam "Austrumu akvāriju dārzs" un apvaicājās par dzīvas haizivs pirkšanu, lai turētu to dekoratīvā lagūnā.
- Vienigā vieta, par kuru esmu dzirdējis, atrodas netālu no jums, Braisa kungs, - teica izpalīdzīga balss. - "Ourobouros. Tārpi un ēsmas." Viņiem ir haizivis. Uzņēmums sadarbojas ar ārzemju zooloģiskajiem dārziem un tamlīdzīgi. Baltās haizivis, tīģerhaizivis, āmurhaizi- vis. Viņi ar prieku jums palīdzēs. Dārgi izmaksā barošana. Jūs būsiet laipni gaidīts jebkurā laikā.
Bonds paņēma ieroci un, gaidot tumsas iestāšanos, sāka to tīrīt.