- Labrīt, 007. Ļaujiet apskatīt roku. Nav slikti. No kurienes viņi ņēma ādu?
- No pleca, ser.
- Hm. Spalvas augs nedaudz biezākas un mazliet cirtosies. Neko darīt, bet šobrīd izskatās labi. Sēdieties.
Bonds apsēdās vienīgajā krēslā, kas atradās pretī M. galda otrā pusē. Šefa pelēkās acis cieši vērās viņā.
- Vai labi atpūtāties?
- Jā, paldies, ser.
- Vai esat redzējis kādu no šīm? - M. kaut ko izvilka no vestes kabatas un pameta uz Bonda pusi. "Kaut kas" klusi nošķindēja uz sarkanās ādas - tā bija mirdzoša, unci [4] smaga kalta zelta monēta.
Bonds pasvārstīja naudas gabalu plaukstā.
Nē, ser. Iespējams, kādas piecas mārciņas vērta.
- Pie kolekcionāriem piecpadsmit. Tā ir Edvarda IV Rose Noble.
M. vēlreiz pamakšķerēja vestes kabatā un uzmeta uz galda dažas vēl krāšņākas monētas, katru no tām apskatot un raksturojot.
- Double Excellente, Spānija, Ferdi nands un Izabella, 1510. gads; Ecu au Soleil, Francija, Šarls IX, 1574. gads; Double Ecu d'or, Francija, Ann IV, 1600. gads; Double Dūcat, Spānija, Filips II, 1560. gads; Ryder, Holande, Čārlzs d'Eg- monds, 1538. gads; Quadvuple, Dženo- va, 1617. gads; Double louis, ā la mēche courte, Francija, Luijs XIV, 1644. gads. Daudzu monētu vērtība ir krietni augusi. Tās vairāk domātas kolekcionāriem, kuri ir gatavi maksāt pat desmit līdz divdesmit mārciņas par katru. Vai nemanāt tām visām kaut ko kopīgu?
Bonds apdomājās.
- Nē, ser.
- Visas monētas kaltas pirms 1650. gada. Pirāts Asiņainais Morgans bija Jamaikas gubernators un virspavēlnieks no 1675. lidz 1688. gadam. Angļu monētas te ir kā džokers kāršu kavā. Iespējams, nosūtītas, lai samaksātu Jamaikas garnizonam. Šī iemesla un datumu dēļ tās varētu būt piederējušas jebkuram no lielajiem pirātiem - L'Olonē, Pjēram le Grandam, Šarpam, Sokinsam, Melnbārdim. Taču gan Spinkas, gan Britu muzejs piekrīt, ka šīs monētas gandrīz droši ir daļa no Asiņainā Morgana dārgumiem.
M. ieturēja pauzi, lai piepildītu un aizdedzinātu pīpi. Viņš nepiedāvāja Bon- dam uzsmēķēt, un 007 nedomāja to darīt bez uzaicinājuma.
- Tai jābūt ellīgi lielai dārgumu kravai. Pēdējo mēnešu laikā kāds tūkstotis šo un līdzīgu monētu ir nonākušas Savienotajās Valstīs. Ja policija un FIB ir izsekojuši tūkstoti, tad cik vēl tikušas pārkau- sētas vai pazudušas privātajās kolekcijas! Un tas nebūt nav viss, monētas vēl aizvien uzpeld bankās, pie zelta stieņu lieltirgotājiem, antikvariātos, bet lielākoties. protams, pie augļotājiem. FIB ir pamatīgā ķezā. Ja viņi pievienotu monētas policijas ziņojumiem par nozagtām dārg- lletam, avots apsīktu. Dārgumi tiktu pārkait sēti zelta stieņos un taisnā ceļā aizietu melnajā tirgu. Nebūtu ne reto monētu. ne zelta, jo tas nonāktu pagrīdē. Bet sistēma ir tāda: lai izplatītu monētas Statos, kāds apsviedīgs vīrs izmanto nēģerus - nesējus, guļamvagonu pavadoņus, kravas mašīnu vadītājus. Tie visi ir pilnīgi nevainīgi cilvēki. Luk, tipisks piemērs. - M. atvēra brūnu mapi, izņēma papīra loksni un turēja to paceltu. Bonds varēja saskatīt virsrakstu: "Tieslietu departaments. Federālās Izmeklēšanas Birojs". M. sāka lasīt:
- Zaharijs Smits, 35 gadus vecs, melnādainais, guļamvagonu kompānijas "Por- lers Brotherhood" darbinieks, adrese: Ņujorka, 126. Rietumu iela, 90b.
M. pacēla acis.
- Hārlema, - viņš noteica.
- Zahariju Smitu identificēja Arturs Feins no korporācijas "Feina Dārglietas", kas atrodas Lenoksa avēnijā 870, kā cilvēku, kas 21. novembri piedāvājis četras 16. 1111 17. gadsimta monētas (detaļas pievienotas). Feins bija ar mieru maksāt 100 dolārus, un cena tika pieņemta. Vēlāk noskaidrojās, ka Smitam monētas pārdevis kāds nēģeris, ko viņš ne agrāk, ne ari pēc tam vairs nav redzējis. Tas noticis barbekjū bārā "Septītās Debesis" Hārlemā. Smits par katru monētu samaksājis divdesmit dolārus. Pārdevējs sacījis, ka Tifanijā to vērtība esot piecdesmit dolāru par katru, taču viņš gribot skaidru naudu, turklāt Tifanija esot pārāk tālu. Smits sākumā nopircis vienu par divdesmit dolāriem un atklājis, ka netālajā lombardā viņam par to piedāvā divdesmit piecus dolārus, tāpēc atgriezies bārā un nopircis atlikušās trīs monētas. Nākamajā rītā viņš aiznesis tās Feinam. Persona agrāk nav sodīta.
M. ielika papīra lapu atpakaļ brūnajā mapē.
- Tas ir raksturīgi, - viņš sacīja. - Vienmēr tiek notverts starpnieks, kas, kā atklāj izmeklēšana, iegādājies sauju monētu no nepazīstama vīra. Visi šie darījumi nolikuši Hārlemā vai Floridā. Nākamais ķēdes posms ir kāds nēģeris, visos gadījumos - bagāts, labi ģērbies un izglītots, kas teicis, ka, pēc viņa domām, tie ir at- i astie Melnbārža dārgumi.
Melnbārža versija minēta lielākajā daļā gadījumu, - turpināja M., - jo ir iemesls domāt, ka daļa apslēptās mantas lika atrasta ap 1928. gada Ziemassvēt- kiem vietā, ko sauc par Plampointu. Tas Ir neliels zemes šaurums Bofortas grāfiste, Ziemeļkarolīnā. Nedomājiet, ka esmu eksperts, - viņš pasmaidīja, - to visu jūs varat izlasīt dosjē. Tātad teorētiski ir iespējams, ka veiksmīgie dārgumu meklētāji paslēpa laupījumu, līdz visi par šo notikumu aizmirsa, bet pēc tam ātri iegrūda to melnajā tirgū. Tāpat viņi varēja pārdot visu tūlīt vai mazliet vēlāk, bet uzpircējs tikai tagad ir nolēmis krietni nopelnīt. Tas būtu visai ticami, ja neņem vērā divus faktus.
M. ieturēja pauzi un nodzēsa pīpi.
- Pirmkārt, Melnbārdis darbojās aptuveni no 1690. līdz 1710. gadam, un ir maz ticams, ka neviena no monētām nelika izkalta vēlāk par 1650. gadu. Un vēl, ka es jau pirmīt teicu, loti maz ticams, ka viņa dārgumos būtu atrodamas Ed- varda IV Rose Noble monētas, jo nav oficiāla dokumenta par angļu dārgumu kuģi. kas būtu aplaupīts ceļā uz Jamaiku. "Krasta Brālība" nevarēja to atļauties. Angļiem bija pārāk iespaidīgs eskorts, un citiem kuģiem bija vieglāk uzbrukt.