Cerības nelika vilties. Noliktavas dienvidu siena, gan tikai sākot no viņa galvas augstuma, sastāvēja no viena vienīga stikla. Caur to un stikla jumtu spoži spīdēja mēness. Platie logi. kas šķita pilnīgi neaizsniedzami, stāvēja atvērti vēsajam nakts gaisam.
Šeit, kā jau viņi ar Leiteru paredzēja, atradās ari nelielas, zemas durvis, taču tās, protams, bija slēgtas un aizšautas ar bultu, turklāt tikko samanāmas stieples pie eņģēm liecināja par signalizāciju.
Bondu neinteresēja durvis. Sekodams nojautai, viņš bija sagatavojis visu nepieciešamo stikla griešanai un tagad izmisīgi meklēja kaut ko. uz kā pakāpties. Zemē starp papīriem un dažādām grabažām 007 drīz vien atrada smagu, vecu riepu. Bonds aizripināja to lidz noliktavas sienai patālāk no durvīm un novilka kurpes.
Riepas abas pusēs aģents salika ķieģeļus un uzrāpās augšā. Sūkņu radītais troksnis noslāpēja pārējās skaņas, un 007 ķērās pie darba ar mazu stikla griežamo nazīti, kuru bija paņēmis līdzi kopā ar biezu tepes gabalu. Iegriezis divas vertikālas svītras vienā no kvadrātveida rūtīm, viņš pielipināja tepi stikla centrā un sāka griezt horizontālas līnijas.
Strādādams aģents mēnessgaismā vēroja milzīgās noliktavas iekšpusi. Uz koka balstiem stāvēja nebeidzamas cisternu rindas, kuras vienu no otras atdalīja šauras ejas. Eja telpas centrā bija platāka nekā pārējās. Zem steķiem varēja saredzēt garas grīdā iemūrētas ūdens tvertnes un teknes. Gar sienām stiepās plati plaukti, uz kuriem rindojās neskaitāmi gliemežvāki. Lielākā dala cisternu bija tumšas, bet dažās mirguļoja spokainas elektriskās gaismas strēles, atspīdēdamas mazajos gaisa burbulišos, kuri pacēlās no jūraszālēm un smiltīm. No griestiem lidz katrai akvāriju rindai nokārās viegls metāla pievedceļš. Bonds nosprieda, ka katru cisternu iespējams pacelt atsevišķi un aizgādāt līdz izejai, lai iekrautu kuģi vai arī lai izzvejotu slimās zivis. Tas bija logs uz dīvainu pasauli un dīvainu biznesu. Kļuva dīvaini ap sirdi, domājot par tārpiem un zivīm, kas klusi kustas tumsā; par neskaitāmu žaunu izdvestam nopūtām un taustekļu tūkstošiem, kas viļņojas, nosūta un pārraida sīko radaru signālus uz snaudošajiem nervu centriem.
Pēc piecpadsmit minūšu ilga, rūpīga darba atskanēja viegls krakšķis, un Bonds, satvēris aiz tepes pikuča, izcēla ārā izgriezto stikla gabalu.
Uzmanīgi nokāpis 110 riepas, viņš nolika stiklu zemē. Tad aizbāza aiz krekla savas kurpes. Tās varēja kļūt par vērtīgu ieroci cilvēkam, kuram vesela tikai viena roka. 007 ieklausījās. Bija dzirdama vienīgi nerimtīgā sūkņu gaudošana. Bonds palūkojās augšup, lai pārliecinātos, vai mākoņi negrasās aizsegt mēnesi. Debesis bija skaidras, tajās spoži mirdzēja zvaigznes. Džeimss atkal uzrāpās uz riepas un ar nelielu piepūli ieslidināja ķermeņa augšdaļu platajā caurumā, ko rnile bija izveidojis.
Viņš pagriezās, satvēra metāla rāmi sev virs galvas un, pārlikdams visu svaru uz rokām, izvilka cauri ari kājas. Tagad lās atradās dažas collas virs plauktiem, kas bija pilni ar gliemežvākiem. Bonds, lēni iztaisnodams saliektās rokas, laidās lejup, līdz sajuta zem pēdām gliemežvāku muguras. Tad ar kāju pirkstiem tos klusi atbīdīja nostāk, kamēr izveidojās pietiekami plats laukums, un viegli nostājās uz plaukta. Tas izturēja, un pēc brīža Džeimss jau stāvēja uz gridas, uzmanīgi ieklausīdamies apkārtējos trokšņos.
Nekā aizdomīga nesadzirdējis, Bonds izvilka aiz krekla aizbāztās kurpes un nolika tās uz plaukta. Pēc: tam uzmanīgi sāka virzīties uz priekšu, ar kabatas bateriju apgaismodams cementa grīdu.
007 atradās akvārija zivtiņu nodaļā un, apskatot uzrakstus, manīja krāsainus gaismas uzliesmojumus, kas nāca 110 dziļākajām cisternām, kur ik pa brī dim kāda no dzīvajām dārglietām uztrūkās no snaudas un izbolīja acis, kad viņš pagāja garām.
Šeit varēja atrast visdažādākās sugas - šķēpnešus, gūpijas, pecēlijas, neona zivtiņas, ciklīdas, makropotes un neksiatā- mas eksotisko zelta zivtiņu pasugas. Leja, iegremdētas grīdā un pārklātas ar sietiem, atradās paplātes, kurās viļņodamies drūzmējās tārpi un ēsmas - dafniji, baltie tārpi, garneles un resni, gļotaini ēdamie gliemeži. Vesels sīku ačeļu mežs raudzījās augšup uz baterijas gaismas staru.
Gaisā jautās purva dvaka un temperatūra pārsniedza 70 grādus pēc Fārenhei- ta. Drīz vien Bonds sāka svīst un ilgoties pēc tīrā nakts gaisa.
Džeimss virzījās uz centrālo eju, mek lēdams indīgās zivis, kas bija viens no viņa mērķiem. Lasot par tām Ņujorkas Galvenajā policijas pārvaldē, Bonds nosprieda, ka par šo "Ourobouros Inc." biznesa atzarojumu viņš vēlētos uzzināt ko vairāk.
Te ūdens tvertnes bija mazākas, un daudzas no tām apdzīvoja viens eksemplārs. Acis. kas kūtri lūkojās Bondā, bija aukstas un ļaunas, lukturīša gaisma laiku pa laikam atklāja skatienam kādu indes zobu vai uz muguras izslējušos dzeloni.
Uz visām ūdens tvertnēm ar krītu bija uzzīmēts draudīgs galvaskauss ar sakrustotiem kauliem un blakus lielas uzlīmes ar uzrakstiem "ĻOTI BĪSTAMI" un "NETUVOTIES".
Bondam šķita, ka te atrodas vismaz simt dažāda izmēra ūdens tvertņu. Lielākajās no tām peldēja rājas un draudīgās gitārzivis, mazākajās - elektriskie zuši, jūras drakoni un šausminošās Rietuinin- dijas skorpionzivis, kuru inde - paslēpta maisiņos zem katra muguras un peld- spuru dzeloņa - ir tikpat bīstama kā klaburēūskām.