Выбрать главу

Cerības nelika vilties. Noliktavas dien­vidu siena, gan tikai sākot no viņa gal­vas augstuma, sastāvēja no viena vienīga stikla. Caur to un stikla jumtu spoži spī­dēja mēness. Platie logi. kas šķita pilnīgi neaizsniedzami, stāvēja atvērti vēsajam nakts gaisam.

Šeit, kā jau viņi ar Leiteru paredzēja, atradās ari nelielas, zemas durvis, taču tās, protams, bija slēgtas un aizšautas ar bultu, turklāt tikko samanāmas stieples pie eņģēm liecināja par signalizāciju.

Bondu neinteresēja durvis. Sekodams nojautai, viņš bija sagatavojis visu nepie­ciešamo stikla griešanai un tagad izmisī­gi meklēja kaut ko. uz kā pakāpties. Ze­mē starp papīriem un dažādām graba­žām 007 drīz vien atrada smagu, vecu riepu. Bonds aizripināja to lidz nolikta­vas sienai patālāk no durvīm un novilka kurpes.

Riepas abas pusēs aģents salika ķieģe­ļus un uzrāpās augšā. Sūkņu radītais troksnis noslāpēja pārējās skaņas, un 007 ķērās pie darba ar mazu stikla grie­žamo nazīti, kuru bija paņēmis līdzi kopā ar biezu tepes gabalu. Iegriezis divas ver­tikālas svītras vienā no kvadrātveida rū­tīm, viņš pielipināja tepi stikla centrā un sāka griezt horizontālas līnijas.

Strādādams aģents mēnessgaismā vē­roja milzīgās noliktavas iekšpusi. Uz ko­ka balstiem stāvēja nebeidzamas cister­nu rindas, kuras vienu no otras atdalīja šauras ejas. Eja telpas centrā bija platā­ka nekā pārējās. Zem steķiem varēja sa­redzēt garas grīdā iemūrētas ūdens tver­tnes un teknes. Gar sienām stiepās plati plaukti, uz kuriem rindojās neskaitāmi gliemežvāki. Lielākā dala cisternu bija tumšas, bet dažās mirguļoja spokainas elektriskās gaismas strēles, atspīdēda­mas mazajos gaisa burbulišos, kuri pa­cēlās no jūraszālēm un smiltīm. No griestiem lidz katrai akvāriju rindai no­kārās viegls metāla pievedceļš. Bonds nosprieda, ka katru cisternu iespējams pacelt atsevišķi un aizgādāt līdz izejai, lai iekrautu kuģi vai arī lai izzvejotu slimās zivis. Tas bija logs uz dīvainu pasauli un dīvainu biznesu. Kļuva dīvaini ap sirdi, domājot par tārpiem un zivīm, kas klusi kustas tumsā; par neskaitāmu žaunu iz­dvestam nopūtām un taustekļu tūksto­šiem, kas viļņojas, nosūta un pārraida sīko radaru signālus uz snaudošajiem nervu centriem.

Pēc piecpadsmit minūšu ilga, rūpīga darba atskanēja viegls krakšķis, un Bonds, satvēris aiz tepes pikuča, izcēla ārā izgriezto stikla gabalu.

Uzmanīgi nokāpis 110 riepas, viņš noli­ka stiklu zemē. Tad aizbāza aiz krekla savas kurpes. Tās varēja kļūt par vērtīgu ieroci cilvēkam, kuram vesela tikai viena roka. 007 ieklausījās. Bija dzirdama vie­nīgi nerimtīgā sūkņu gaudošana. Bonds palūkojās augšup, lai pārliecinātos, vai mākoņi negrasās aizsegt mēnesi. Debesis bija skaidras, tajās spoži mirdzēja zvaigznes. Džeimss atkal uzrāpās uz rie­pas un ar nelielu piepūli ieslidināja ķer­meņa augšdaļu platajā caurumā, ko rnile bija izveidojis.

Viņš pagriezās, satvēra metāla rāmi sev virs galvas un, pārlikdams visu svaru uz rokām, izvilka cauri ari kājas. Tagad lās atradās dažas collas virs plauktiem, kas bija pilni ar gliemežvākiem. Bonds, lēni iztaisnodams saliektās rokas, laidās lejup, līdz sajuta zem pēdām gliemežvā­ku muguras. Tad ar kāju pirkstiem tos klusi atbīdīja nostāk, kamēr izveidojās pietiekami plats laukums, un viegli no­stājās uz plaukta. Tas izturēja, un pēc brīža Džeimss jau stāvēja uz gridas, uz­manīgi ieklausīdamies apkārtējos trok­šņos.

Nekā aizdomīga nesadzirdējis, Bonds izvilka aiz krekla aizbāztās kurpes un nolika tās uz plaukta. Pēc: tam uzmanīgi sāka virzīties uz priekšu, ar kabatas ba­teriju apgaismodams cementa grīdu.

007 atradās akvārija zivtiņu nodaļā un, apskatot uzrakstus, manīja krāsai­nus gaismas uzliesmojumus, kas nāca 110 dziļākajām cisternām, kur ik pa brī dim kāda no dzīvajām dārglietām uztrū­kās no snaudas un izbolīja acis, kad viņš pagāja garām.

Šeit varēja atrast visdažādākās sugas - šķēpnešus, gūpijas, pecēlijas, neona ziv­tiņas, ciklīdas, makropotes un neksiatā- mas eksotisko zelta zivtiņu pasugas. Le­ja, iegremdētas grīdā un pārklātas ar sie­tiem, atradās paplātes, kurās viļņoda­mies drūzmējās tārpi un ēsmas - dafniji, baltie tārpi, garneles un resni, gļotaini ēdamie gliemeži. Vesels sīku ačeļu mežs raudzījās augšup uz baterijas gaismas staru.

Gaisā jautās purva dvaka un tempera­tūra pārsniedza 70 grādus pēc Fārenhei- ta. Drīz vien Bonds sāka svīst un ilgoties pēc tīrā nakts gaisa.

Džeimss virzījās uz centrālo eju, mek lēdams indīgās zivis, kas bija viens no vi­ņa mērķiem. Lasot par tām Ņujorkas Galvenajā policijas pārvaldē, Bonds nosprieda, ka par šo "Ourobouros Inc." biznesa atzarojumu viņš vēlētos uzzināt ko vairāk.

Te ūdens tvertnes bija mazākas, un daudzas no tām apdzīvoja viens eksem­plārs. Acis. kas kūtri lūkojās Bondā, bija aukstas un ļaunas, lukturīša gaisma lai­ku pa laikam atklāja skatienam kādu in­des zobu vai uz muguras izslējušos dze­loni.

Uz visām ūdens tvertnēm ar krītu bija uzzīmēts draudīgs galvaskauss ar sa­krustotiem kauliem un blakus lielas uzlī­mes ar uzrakstiem "ĻOTI BĪSTAMI" un "NETUVOTIES".

Bondam šķita, ka te atrodas vismaz simt dažāda izmēra ūdens tvertņu. Lielā­kajās no tām peldēja rājas un draudīgās gitārzivis, mazākajās - elektriskie zuši, jūras drakoni un šausminošās Rietuinin- dijas skorpionzivis, kuru inde - paslēpta maisiņos zem katra muguras un peld- spuru dzeloņa - ir tikpat bīstama kā klaburēūskām.