Выбрать главу

Visbeidzot Džeimss nolēma padoties. Viņš gribēja ķerties pie kādas viltības, jo zināja, ka negaidīts pavērsiens kaujas laika allaž ir labāks par nogurdinošu un bezjēdzīgu rosīšanos.

Turpinādams skriet uz priekšu, Bonds nogrūda zemē akvāriju, kura augšmalu bija sašķaidījusi lode. Pustukšajā tver­tnē izmisīgi svaidījās vairākas retas un ļoti vērtīgas plēsīgās zivis. Viņu ieprieci­nāja skaļais troksnis, kas radās, stikla tvertnei sašķīstot pret cementa grīdu. Uz steķiem atbrīvojās tukšs laukums, un Bonds, pāris lēcienos sasniedzis plauktu, uz kura bija atstājis savas kurpes, paķēra tās un, tikpat ātri atgriezies pie atbrīvotā galda, uzlēca uz tā.

Laupītājam vairs nebija mērķa, uz ko šaut, un noliktavā iestājās klusums, ku ru traucēja tikai sūkņu smilkstoņa, 110 sasistajām tvertnēm pilošais ūdens un mirstošo zivju radītie plakšķi. Bonds uz­vilka kurpes un stingri tās aizsēja.

-    Hei, angli, - sauca Laupītājs. - Nāc ārā vai ari mans sāks izmantot granātas! Es tevi gaidīju, un man ir daudz munīci­jas.

-  Izskatās, ka būšu spiests padoties, - at­saucās Bonds caur ruporā saliktām plauk­stām. - Bet tikai tādēļ, ka tu man sašķai­dīji potīti.

-    Es nešaušu, - sauca Laupītājs. - No­met savu ieroci un nāc šurp pa centrālo eju ar paceltam rokām. Mums mazliet jāaprunājas.

-    Izvēles laikam nav, - teica Bonds, pūlēdamies izklausīties bezcerības pār­ņemts. Viņš nometa beretu uz cementa grīdas, tad izņēma no kabatas zelta mo­nētu un cieši sažņaudza to kreisajā rokā. Sperot pirmo soli, Bonds ievaidējās un, iedams pa centrālo eju, vilka kreiso kāju aiz sevis, bet rokas turēja, pacēlis plecu augstumā. Pusceļā viņš apstājās.

Laupītājs lēni tuvojās, viņš bija salīcis uz priekšu un pavērsis ieroci tieši pret Bonda vēderu. 007 nopriecājās, redzot

pretinieka viscaur izmirkušo kreklu un ievainojumu virs viņa kreisās acs.

Laupītājs gāja pa ejas kreiso pusi. Kad attālums starp abiem bija sarucis līdz desmit jardiem, viņš apstājās, uzlika vie­nu kāju uz neliela pacēluma cementa grīdā, un pamāja ar ieroci.

-  Augstāk, - virs skarbi uzsauca.

Bonds ievaidējās, paceldams rokas da­žas collas augstāk, līdz tās gandrīz aizse­dza seju.

Neuzkrītoši skatīdamies caur pirk­stiem, Džeimss ievēroja, ka Laupītājs kaut ko pasper sāņus. Atskanēja klusa šķindoņa, it kā būtu atšauta bulta. Bon­da acis iezalgojās un žokļi savilkās. Nu viņš zināja, kas bija noticis ar Leiteru.

Laupītājs tuvojās, viņa spēcīgais, stieg­rainais ķermenis klāja uz grīdas tumšu ēnu.

-   Jēzus, - sacīja Bonds. - Man jāapsē­žas. Es nevaru noturēties uz kājām.

Laupītājs apstājās dažu pēdu attālumā.

-   Panāc uz priekšu un stāvi, kamēr es tev uzdošu dažus jautājumus, angli. - Viņš atieza tabakas nobrūninātos zobus. - Drīz tu gulēsi, un šoreiz uz visiem laikiem.

Bonds noslīga sēdus, savilcis seju sa- kāvnieciskā grimasē, kamēr viņa sma­dzenes spraigi darbojās.

-Tu, nolādētais okšķeri, - noteica Lau­pītājs.

Šajā mirklī Bonds izmeta no kreisās rokas zelta monētu. Tā, skaļi šķindēda­ma, aizripoja pa cementa grīdu.

īsajā mirklī, kamēr Laupītājs novērsa skatienu, Bonda labā kāja apkaltajā kur­pē triecās uz priekšu un gandrīz izspēra šauteni pretiniekam no rokām. Brīdī, kad Laupītājs nospieda mēlīti un lode, nenodarot ļaunu, nodžinkstēja pret stik­la griestiem, Bonds, izstiepis uz priekšu rokas, metās uzbrukumā.

Kad abas viņa dūres, sasniegušas mēr­ķi, ietriecās pretinieka vēderā, tas spalgi iekaucās. Sāpes izšāvās cauri Bonda kreisajai rokai, un viņš sarāvās, kad šau­tene skāra muguru. Aģents, nepievēršot uzmanību asajām sāpēm, ierāva galvu plecos un turpināja sist. Sapratis, ka tā­dā veidā neizdosies nogāzt Laupītāju no kājām, Bonds iztaisnojās un ar kurpes tērauda purngalu deva triecienu pa viņa ceļgalu. Atskanēja mežonīgs kliedziens.

un ierocis nokrita zemē. Laupītājam zau­dējot līdzsvaru, Bonds sita no apakšas, pasviežot ķermeni vēl dažas pēdas tālāk.

Laupītājs nokrita ejas vidū - tieši pretī atvilktajai bultai, kuru Bonds tagad va­rēja labi saskatīt. Ķermenim atsitoties pret zemi, viena grīdas plāksne atvirzījās sānis, un vīrietis gandrīz iegāzās melnā, platā lūkas atvērumā.

Sajutis, ka grīda zem viņa pazūd, Lau­pītājs spalgi iekliedzās, viņa rokas meklē­ja, kur pieķerties. Tās satvēra lūkas malu mirklī, kad ķermenis ieslīdēja caurumā.

Bonds smagi elsoja. Uzlicis rokas uz gur­niem un mēģinādams atgūt elpu, viņš no­liecās pār bedres malu un palūkojās lejā.

Laupītāja seja bija šausmu pārvērsta, lūpas atņirgušās, atsedzot smaganas. Ne­prātīgās bailēs ieplestās acis vērās aug­šup. Aiz viņa muguras nebija nekā, vienīgi melna tumsa. Sasprindzinājis visus jutek­ļus, Džeimss saklausīja pret celtnes pama­tiem šļakstāmies ūdeni un pamanīja vārgu gaismas atspīdumu. Viņš saprata, ka tā ir izeja uz jūru, kuru droši vien sedz režģis.

Laupītāja kliedzieni pārtapa klusos šņukstos, un Bonds izdzirdēja zem viņa sakustamies kādu, ko bija pamodinājusi gaisma.

"Āmurhaizivs vai tīģerhaizivs," Džeimss nodomāja.

-   Velc mani laukā, draugs! Ļauj man izkāpt! Izvelc mani arā! Es vairs ilgāk ne­spēju noturēties. Es darīšu visu, ko vē­lies. Pastāstīšu tev visu, - Laupītājs aiz­smacis lūdzās.

-   Kas notika ar Solitēru? - Bonds lūko­jās neprātīgajās acīs.

-   To izdarīja Lielais virs. Lika man sa­rīkot nolaupīšanu. Deva divus vīrus 110 Tampas - Buču un Nāvinieku. Viņai neti­ka nodarīts pāri. Dabu mani ārā, draugs!