Visbeidzot Džeimss nolēma padoties. Viņš gribēja ķerties pie kādas viltības, jo zināja, ka negaidīts pavērsiens kaujas laika allaž ir labāks par nogurdinošu un bezjēdzīgu rosīšanos.
Turpinādams skriet uz priekšu, Bonds nogrūda zemē akvāriju, kura augšmalu bija sašķaidījusi lode. Pustukšajā tvertnē izmisīgi svaidījās vairākas retas un ļoti vērtīgas plēsīgās zivis. Viņu iepriecināja skaļais troksnis, kas radās, stikla tvertnei sašķīstot pret cementa grīdu. Uz steķiem atbrīvojās tukšs laukums, un Bonds, pāris lēcienos sasniedzis plauktu, uz kura bija atstājis savas kurpes, paķēra tās un, tikpat ātri atgriezies pie atbrīvotā galda, uzlēca uz tā.
Laupītājam vairs nebija mērķa, uz ko šaut, un noliktavā iestājās klusums, ku ru traucēja tikai sūkņu smilkstoņa, 110 sasistajām tvertnēm pilošais ūdens un mirstošo zivju radītie plakšķi. Bonds uzvilka kurpes un stingri tās aizsēja.
- Hei, angli, - sauca Laupītājs. - Nāc ārā vai ari mans sāks izmantot granātas! Es tevi gaidīju, un man ir daudz munīcijas.
- Izskatās, ka būšu spiests padoties, - atsaucās Bonds caur ruporā saliktām plaukstām. - Bet tikai tādēļ, ka tu man sašķaidīji potīti.
- Es nešaušu, - sauca Laupītājs. - Nomet savu ieroci un nāc šurp pa centrālo eju ar paceltam rokām. Mums mazliet jāaprunājas.
- Izvēles laikam nav, - teica Bonds, pūlēdamies izklausīties bezcerības pārņemts. Viņš nometa beretu uz cementa grīdas, tad izņēma no kabatas zelta monētu un cieši sažņaudza to kreisajā rokā. Sperot pirmo soli, Bonds ievaidējās un, iedams pa centrālo eju, vilka kreiso kāju aiz sevis, bet rokas turēja, pacēlis plecu augstumā. Pusceļā viņš apstājās.
Laupītājs lēni tuvojās, viņš bija salīcis uz priekšu un pavērsis ieroci tieši pret Bonda vēderu. 007 nopriecājās, redzot
pretinieka viscaur izmirkušo kreklu un ievainojumu virs viņa kreisās acs.
Laupītājs gāja pa ejas kreiso pusi. Kad attālums starp abiem bija sarucis līdz desmit jardiem, viņš apstājās, uzlika vienu kāju uz neliela pacēluma cementa grīdā, un pamāja ar ieroci.
- Augstāk, - virs skarbi uzsauca.
Bonds ievaidējās, paceldams rokas dažas collas augstāk, līdz tās gandrīz aizsedza seju.
Neuzkrītoši skatīdamies caur pirkstiem, Džeimss ievēroja, ka Laupītājs kaut ko pasper sāņus. Atskanēja klusa šķindoņa, it kā būtu atšauta bulta. Bonda acis iezalgojās un žokļi savilkās. Nu viņš zināja, kas bija noticis ar Leiteru.
Laupītājs tuvojās, viņa spēcīgais, stiegrainais ķermenis klāja uz grīdas tumšu ēnu.
- Jēzus, - sacīja Bonds. - Man jāapsēžas. Es nevaru noturēties uz kājām.
Laupītājs apstājās dažu pēdu attālumā.
- Panāc uz priekšu un stāvi, kamēr es tev uzdošu dažus jautājumus, angli. - Viņš atieza tabakas nobrūninātos zobus. - Drīz tu gulēsi, un šoreiz uz visiem laikiem.
Bonds noslīga sēdus, savilcis seju sa- kāvnieciskā grimasē, kamēr viņa smadzenes spraigi darbojās.
-Tu, nolādētais okšķeri, - noteica Laupītājs.
Šajā mirklī Bonds izmeta no kreisās rokas zelta monētu. Tā, skaļi šķindēdama, aizripoja pa cementa grīdu.
īsajā mirklī, kamēr Laupītājs novērsa skatienu, Bonda labā kāja apkaltajā kurpē triecās uz priekšu un gandrīz izspēra šauteni pretiniekam no rokām. Brīdī, kad Laupītājs nospieda mēlīti un lode, nenodarot ļaunu, nodžinkstēja pret stikla griestiem, Bonds, izstiepis uz priekšu rokas, metās uzbrukumā.
Kad abas viņa dūres, sasniegušas mērķi, ietriecās pretinieka vēderā, tas spalgi iekaucās. Sāpes izšāvās cauri Bonda kreisajai rokai, un viņš sarāvās, kad šautene skāra muguru. Aģents, nepievēršot uzmanību asajām sāpēm, ierāva galvu plecos un turpināja sist. Sapratis, ka tādā veidā neizdosies nogāzt Laupītāju no kājām, Bonds iztaisnojās un ar kurpes tērauda purngalu deva triecienu pa viņa ceļgalu. Atskanēja mežonīgs kliedziens.
un ierocis nokrita zemē. Laupītājam zaudējot līdzsvaru, Bonds sita no apakšas, pasviežot ķermeni vēl dažas pēdas tālāk.
Laupītājs nokrita ejas vidū - tieši pretī atvilktajai bultai, kuru Bonds tagad varēja labi saskatīt. Ķermenim atsitoties pret zemi, viena grīdas plāksne atvirzījās sānis, un vīrietis gandrīz iegāzās melnā, platā lūkas atvērumā.
Sajutis, ka grīda zem viņa pazūd, Laupītājs spalgi iekliedzās, viņa rokas meklēja, kur pieķerties. Tās satvēra lūkas malu mirklī, kad ķermenis ieslīdēja caurumā.
Bonds smagi elsoja. Uzlicis rokas uz gurniem un mēģinādams atgūt elpu, viņš noliecās pār bedres malu un palūkojās lejā.
Laupītāja seja bija šausmu pārvērsta, lūpas atņirgušās, atsedzot smaganas. Neprātīgās bailēs ieplestās acis vērās augšup. Aiz viņa muguras nebija nekā, vienīgi melna tumsa. Sasprindzinājis visus jutekļus, Džeimss saklausīja pret celtnes pamatiem šļakstāmies ūdeni un pamanīja vārgu gaismas atspīdumu. Viņš saprata, ka tā ir izeja uz jūru, kuru droši vien sedz režģis.
Laupītāja kliedzieni pārtapa klusos šņukstos, un Bonds izdzirdēja zem viņa sakustamies kādu, ko bija pamodinājusi gaisma.
"Āmurhaizivs vai tīģerhaizivs," Džeimss nodomāja.
- Velc mani laukā, draugs! Ļauj man izkāpt! Izvelc mani arā! Es vairs ilgāk nespēju noturēties. Es darīšu visu, ko vēlies. Pastāstīšu tev visu, - Laupītājs aizsmacis lūdzās.
- Kas notika ar Solitēru? - Bonds lūkojās neprātīgajās acīs.
- To izdarīja Lielais virs. Lika man sarīkot nolaupīšanu. Deva divus vīrus 110 Tampas - Buču un Nāvinieku. Viņai netika nodarīts pāri. Dabu mani ārā, draugs!