Выбрать главу

Piecos pēcpusdienā viņi apmeta loku virs Tampas līča un pagriezās uz austru­miem. Garām patraucās reaktīvā lidma­šīna, atstājot aiz sevis četras baltas slie­des, kas palika nekustīgi karājamies mierīgajā gaisā. Drīz vien ar sporta krek­liņos ģērbtajiem večukiem piebāztais lid­aparāts piezemēsies līča piekrastē. Bonds priecājās, ka ir ceļā uz maigi zaļajām Ja­maikas nokalnēm, atstājot aiz muguras diženo el dolarado kontinentu.

Lidmašīna traucās pāri Floridai, pāri nepārskatāmiem džungļiem un purviem, kuros nemanīja ne mazāko cilvēka klāt­būtni. Sabiezējušajā tumsā mirgoja zaļās un sarkanās spārnu ugunis. Drīz vien vi­ņi lidoja virs Maiami - šīm milzīgajām, neonā mirdzošajām Austrumkrasta muļ­ķu lamatām. Tieši no ostas augšup gar krastmalu, starp neskaitāmām viesnī­cām, degvielas uzpildes stacijām un aug­ļu sulu stendiem, caur Palmbīču un Dei- tonu uz Džeksonvilu aizvijās štata galve­nā automagistrale. Bonds domāja par brokastīm, ko ieturēja Džeksonvilā pirms nieka trim dienām, un visu, kas kopš ta brīža bija noticis. Pavisam drīz, pēc īsas apstāšanās Nasau, viņš lidos virs Kubas, iespējams, virs vietas, kur liek slēpta So­litēra. Varbūt meitene dzirdēs lidmašīnas troksni, varbūt intuīcija liks palūkoties debesīs un sajust, ka uz mirkli viņš ir lī­dzās.

Bonds cerēja, ka viņi vel kādreiz satik­sies un pabeigs iesākto. Taču tas notiks vēlāk, kad darbs būs paveikts un noiets tas bīstamais ceļš, uz kura viņš nostājās pirms trim nedēļām Londonas miglā.

Pēc kokteiļa 1111 agrām pusdienām viņi nonāca Nasau un pusstundu pavadīja bagātākajā pasaules salā smilšainā ze­mes gabalā, kur miljoniem sterliņu mār­ciņu tiek nomests uz kanasta galdiem un neliels, no viegla materiāla celts bungalo maksā piecdesmit tūkstošus mārciņu.

Viņi atstāja mazo platīnpelēko lidos­tu un driz vien lidoja virs visās perla­mutra krāsās mirgojošās Havanas, ku­ras maigie pasteļtoņi tik ļoti atšķīrās no skarbajām Amerikas pilsētu nakts ugunim.

Pacēlušies piecdesmit tūkstošu pēdu augstumā un tikko šķērsojuši Kubu, viņi iekļuva vienā no tām spēcīgajām tropu vētrām, kas lidmašīnu ērtos salonus pēkšņi pārvērš bīstamās lamatās. Milzī­gais lidaparāts tika svaidīts no vienas puses uz otru, dzenskrūves rēca. mēģi­not izlauzties cauri blīvajai gaisa sienai. Slaidais korpuss drebēja. Plauktos šķin dēja trauki, un milzīgi krusas graudi si­tās pret logu organisko stiklu.

Bonds tik spēcīgi satvēra krēsla roktu­rus, ka iesāpējās kreisā roka, un klusi nolādējās.

Viņš skatījās uz žurnālu kaudzēm un domāja: Tie nepalīdzēs, kad lidmašīnas tērauds beigu beigās nogurs, nepalīdzēs ari odekolons tualetes istabā un izsmal­cinātā ēdienkarte, nedz bārdas nazis par brīvu un ledus kastē drebošā orhideja "jūsu lēdijai". Un neko daudz nevajag gaidll ari no drošības jostām un glābša­nas vestēm, kuru piepūšanu demonstrē­ja stjuarte.

Nekas nepalīdz, kad nogurušam metā­lam jāiztur pārāk liels spriegums, kad lid­ostas mehāniķi piekrāpusi mīļākā un viņš bijis neuzmanīgs, darot savu darbu, vai saslimis un domājis tikai par to, lai ātrāk nokļūtu mājās, kad noticis kaut kas tāds, ko tu nevarēji ne paredzēt, ne novērst, un pēkšņi mazā, siltā telpa ar propelleriem gāžas no debesim tieši uz zemes vai jūrā, jo pēc dabas likumiem ir smagāka par gaisu. Un četrdesmit ari par gaisu smagāki cilvēki krīt kopā ar to, radot nelielu caurumiņu zemē vai neno­zīmīgas šļakatas jūrā. Ja tas ir liktenis, tad kādēļ gan uztraukties? Ar neredza­mām saitēm tu esi saistīts pie lidostas mehāniķa neuzmanīgajiem pirkstiem, t ieši tāpat kā esi saistīts ar kādu izklaidī­gu vīrieti, kas sajauc sarkano gaismu ar zaļo un ietriecas tavā auto, kad tu mierī­gi atgriezies mājās pēc savas pirmās un pēdējās mīlas nakts. Tur nekas nav lī­dzams. Tu sāc mirt tajā pašā brīdī, kad dzimsti. Visa dzīve ir tuvošanās nāvei.

Tāpēc nomierinies. Aizdedzini cigareti un, ievelkot plaušās dūmu, saki paldies Dievam, ka esi vēl dzīvs. Tava zvaigzne ļāva tev noiet garu ceļu - no briža, kad atstāji mātes klēpi, līdz lidmašīnai virs Kārību jūras. Varbūt tā Jaus tev šonakt tikt līdz Jamaikai. Vai dzirdi dzīvespriecī­gas balsis kontroles tornī, kas visas die­nas garumā mierīgi ziņo: "Ielido BAAK. Ielido Panama." Vai dzirdi to, kā viņi lejā sauc: "Ielido Transkarībi. Vai ielido Transkarībi?" Nezaudē ticību savai zvaigznei. Atceries to mirkli pagājušajā naktī, kad uz tevi no Laupītāja ieroča stobra gala lūrēja nāve. Tu joprojām esi dzīvs, vai ne? Tu esi izglābies. Tas bija ti kai atgādinājums, ka māka veikli apie­ties ar ieroci vēl nenozīmē, ka esi visva­rens. Nakad neaizmirsti to! Ši laimīgā nolaišanās Palisado lidostā ir tikai tavas zvaigznes labvēlība. Tāpēc pasaki tai pal­dies."

Bonds atsprādzēja drošības jostu un notrausa sviedrus no pieres.

"Ellē to visu," viņš domāja, kāpdams ārā no lidmašīnas.

Strengvejs, Kārību izlūkdienesta priek­šnieks, sagaidīja Bondu lidosta, tāpēc viņš ātri vien tika cauri muitas, imigrāci­jas dienesta un finansu kontrolei.

Pulkstenis rādīja gandrīz vienpadsmit, nakts bija klusa un karsta. No milzu kaktusiem, kas slējās abās ceļa pusēs, skanēja spalgas cikāžu dziesmas. Bonds reiba no tropu skaņām un smaržām, mi­litārajam pikapam braucot cauri King- stonas priekšpilsētām un vedot viņus pretī mirdzošajām Zilo Kalnu pakājēm.

Viņi apmainījās ar vienzilbīgiem vār­diem, iekārtodamies Strengveja mājas ēr­tajā verandā. Tad saimnieks pagatavoja stipru viskiju ar sodu un pastāstīja Bon­dam visu, ko zināja par viņam uzticēto lietu.