Bonds paspieda puiša roku.
- Labrīt, kaptein, - teica Kvorels. Tā kā šis vīrs bija slavenu jūrasbraucēju pēctecis, tas bija augstākais viņam zināmais tituls. Taču balsī neskanēja pazemība vai velēšanās izpalikt. Viņš runāja kā kuģa kapteiņa palīgs, un runasveids bija vienkāršs un atklāts.
Šajā mirklī tika noteiktas viņu turpmākās attiecības, un tajās nebija vietas pazemībai.
Pēc tam, kad bija apspriesti plāni, Bonds sēdās pie mazās automašīnas stūres, ar kuru Kvorels bija atbraucis no Kingstonas, un viņi devās ceļā, atstādami Strengveju nodarbojamies ar Bonda prasību izpildīšanu.
Vir ii bija izbraukuši pirms deviņiem, un gaiss vel joprojām bija vēss, kad automašīna šķērsoja kalnu grēdu, kas stiepās pāri Jamaikai kā krokodila robainā mugura. Ceļš caur vienu no skaistākajām pasaules ainavām vijās lejup, ziemeļu līdzenumu virzienā. Mainoties augstumam, mainījās arī augu valsts. Bambusa birzīm un tumšzaļi mirdzošajām maizeskoku audzēm greznotās nokalnes padevās zemākajiem melnkoka, sarkankoka, maho- jas un sandalkoka mežiem. Kad viņi sasniedza Agvalta ielejas līdzenumus, cukurniedru un banānkoku zilā jūra izstiepās tālumā lklz pat mirdzošajām palmu birzīm, kas slējās gar ziemeļu krastu.
Kvorels bija patīkams ceļabiedrs un lielisks gids. Braucot cauri slavenajiem Kāstltonas palmu dārziem, salinieks stāstīja par milzu zirnekļiem, kuri te mājo. Viņš pastāstīja par cīņu starp milzu simtkāji un skorpionu, kurai bijis aculiecinieks, un izskaidroja atšķirību starp papaija auga vīrišķajiem un sievišķajiem ziediem. Kvorels aprakstīja meža indes un tropisko augu dziedinošās īpašības, izstāstīja par spiedienu, ar kādu kokosrieksts iedarbojas uz čaulu, lai to pārplēstu, kolibri mēles garumu un to, ka krokodili nēsā savus mazuļus mutē, kultie mierīgi guļ gluži kā sardīnes konservu kārbā.
Angliski Kvorels runāja saprotami, taču ne visai pareizi, lietodams jamaikie- šu izteiksmes veidu, kurā augi "cīnās" vai "zaudē dūšu", naktstauriņi ir "sikspārņi" un "mīlēt" saka "patikt" vietā. Runādams viņš sveicināja satiktos cilvēkus, un tie māja pretī, izkliedzot Kvore- la vārdu.
- Liekas, jūs pazīstat daudz cilvēku, - teica Bonds, kad garāmbraucoša autobusa šoferis sveicinot pāris reizes nospieda signāltauri.
- Trīs mēnešus es sargāj' Pārsteigumu salu, kaptein, - atbildēja Kvorels, - tad es braukāj' pa šito ceļ' divreiz pa nedēļu. Jamaikā jūsus visi drīz pazīs. Šiem ir labas acis.
Ap pusvienpadsmitiem viņi bija izbraukuši caur Portmarijai un nogriezušies uz neliela, šaura ceļa, kas veda Haizivju līča virzienā. Aiz līkuma Bonds apturēja mašīnu. un abi vīrieši izkāpa.
Licis veidoja pusloku, starp malējiem krastiem stiepās gandrīz jūdzi plats ūdens klajums. Tas virmoja, no ziemeļaustrumiem pūšot vieglam pasātam, kas bija sācies piecsimt jūdzes tālāk, Meksikas jūras līci, lai dotos savā garajā ceļojumā apkārt pasaulei.
Jūdzes attālumā no krasta rinda lielu viļņu iezīmēja ārējos rifus, kas veidoja šauru mierīgu ūdeņu joslu un vienīgo pieeju noenkurošanās vietai. Pusloka centrā no ūdens pacēlās Pārsteigumu sala, pret kuras austrumu krastu sitās sīki vilnīši.
Sala bija gandrīz apaļa un izskatījās pēc augstas, pelēkas kūkas, kas pārklāta ar zaļu glazūru un novietota uz zila porcelāna šķīvja.
Viņi apstājās apmēram simts pēdas attālu no vairākām nelielām zvejnieku būdām, kas bija uzslietas pirms palmu apjoztās liēa pludmales, un tagad abi viri atradās vienā līmenī ar plato, zaļo Pārsteigumu salas virsmu pusjūdzes attālumā. Kvorels norādīja uz apjumtām kleķa būdiņām, kas vīdēja starp kokiem salas centrā. Bonds aplūkoja tās binoklī. Nemanīja nekādu dzīvības pazīmju, izņemot tievu dūmu strūkliņu, ko pūta prom viegls vējš.
Piekrastes ūdens uz balto smilšu fona mirdzēja dzidrā zaļumā, kas tālāk līcī piesālinājās līdz tumši zilam tonim. Iekšējais rifs apmēram simts jardus no salas iezīmēja ūdenī lauzītu brūnu pusapli. Tālāk mierīgi pletās tumšs zilums, kuru vietām atdzīvināja gaiši akvamarīna krasas plankumi. Kvorels sacīja, ka "Seca Lur" noenkurošanās vietas dziļums ir apmēram trīsdesmit pēdas.
Pa kreisi, līča rietumu krasta vidu, paslēpusies starp kokiem, kas auga aiz šauras balto smilšu pludmales, atradās viņu bāze - Zaļojošais tuksnesis. Kamēr Kvorels aprakstīja tās izkārtojumu, Bonds uzmanīgi vēroja trīssimt jardu lielo ūdens klajumu starp nākamo apmešanās vietu un "Secatur" piestātni.
Džeimss pavadīja stundu, izlūkodams apkārtni, tad, tā ari nepiegājuši tuvāk ne savai mājai, ne ciematam, viņi apgrieza mašīnu un atgriezās uz galvenā ceļa.
Viņi brauca caur skaisto, mazo banān- koku ieskauto Orakabesas ostu un Oko- rio ar tas jauno, milzīgo boksīta rūpnīcu Montego liča krastā, kas atradās divu stundu brauciena attālumā no Haizivju līča. Bija februāris un sezona pilnā plaukumā. Mazais ciemats un lielie hoteļi peldēja četrus mēnešus ilgā zelta lietū, ko tie bija gaidījuši visu gadu. Vīri apstājās pie atpūtas nama pludmales otrā pusē, ieturēja lenču, bet pēc tam atkal ienira pēcpusdienas svelmē, lai dotos divu stundu ilgā braucienā uz salas rietumu galu.
Milzīgo piekrastes purvu dēļ šeit nekas nebija mainījies, kopš sagadīšanās pēc Kolumbs izmeta enkuru Manateja licī. Ja ciematā, kurā kādreiz dzīvoja aravaku indiāņi, tagad nemitinātos Jamaikas zvejnieki, liktos, ka laiks ir stāvējis uz vietas.
Bondam šķita, ka šis ir skaistākais liedags, kādu viņam jebkad nācies redzēt - skatienam pavērās piecas jūdzes baltu smilšu, pret kurām viegli šļakstījās lielie viļņi, bet aiz muguras palika mākslinieciskā nekārtībā saaugušas palmas. Līdzās krastā izvilktajām pelēkajām kanoe laivām slējās rožainu gliemežvāku kaudzes, un vieglas dūmu strūkliņas virmoja virs netālajām zvejnieku būdām, kas slēpās palmu ēnā starp purviem un jūru.