Выбрать главу

Izcirtumā starp būdām stāvēja uz koka pāļiem celta māja - Rietumindiānas Cit­rusaugu kompānijas darbinieku atpūtas mājoklis. Koka pāļi pasargāja būvi no termītiem, bet logus un durvis klāja moskītu tikli. Bonds novietoja automašī­nu zem mājas. Kamēr Kvorels izvēlējās un iekārtoja divas istabas, Bonds, apsē­jis ap gurniem dvieli, devās uz jūru, kas zaigoja divdesmit jardus tālāk.

Gandrīz stundu viņš peldēja un šūpo­jās siltajā, sāļajā ūdenī, prātodams par Pārsteigumu salu un tās glabāto noslē­pumu; par haizivīm, barakudām un ci­tām briesmām, kuras slēpa šī jūra, par milzīgo kaudzi grāmatu, kuras neviens nespētu izlasīt tik īsā laikā.

Iedams atpakaļ uz mazo koka namiņu, Bonds sajuta pirmos smilšu mušu kodie­nus. Ieraudzījis uz viņa muguras plaka­nus punus, Kvorels iespurdzās. Viņš zi­nāja, ka drīz tie sāks neciešami niezēt.

- No šitām nevar izvairīties, kaptein, - Kvorels sacīja. - Bet es varu apturēt to kutēšan'. Jūs tagadiņ labāk ieiet dušā, lai dabūnat nost to sāli. Šovakar šis ko­dis vēl kādu stundu, un šīs mii sāli.

Kad Bonds iznāca no dušas, Kvorels sadabūja vecu zāļu pudelīti un, piesūci­nājis tamponu ar brūnu šķidrumu, kas smaržoja pēc kreozota, apsmērēja kodu­mu vietas.

-    Mums Kaimanos ir vairāk smilšu mušu nekā jebkur citur pasaulē, - viņš stāstīja, - bet mēs šīm nepievērš' nekā­du uzmanību, kamēr mumsīm ir šīs zā­les.

Desmit minūšu laikā pār viņiem nolai­dās tropu nakts, iededzot pie debesīm spožas zvaigznes, un mēness sirpis at­mirdzēja virs melanholiski čalojošiem viļ­ņiem. Iestājās īss klusuma bridis starp diviem valdošajiem Jamaikas vējiem, un tad palmu lapas atkal sāka čabēt.

Kvorels pamāja uz loga pusi.

-  "Kapraču vējš",- viņš paskaidroja.

-    Kas tas tāds? - pārsteigts jautāja Bonds.

-  Jūrnieki iedeva vārdus krasta un ju­ras vējam, - teica Kvorels. - Katru vaka­ru sešos atnāk "Kapracis" un izpūš 110 salas slikto gaisu. Sešos no rīta nāk "Doktors" un no jūras pūš iekšā svaigu gaisu. Vismaz tā mēs šos saucam Ja­maikā.

Kvorels jautri palūkojās uz Bondu.

-   Domājams, ka jūs un "Kapraču vējš" dara makten līdzīgu darbu, kaptein, - viņš pa pusei nopietni sacīja.

Bonds īsi iesmējās,

-   Priecājos, ka man nav jāstrādā tikai šajās stundās, - aģents atteica.

Ārpusē sāka sirināt circeņi un kurk­stēt koku vardes, milzīgi naktstauriņi, di­vu eļļas lampu gaismas pievilināti, ekstā­zē metās tīklos, kas sedza logus.

Laiku pa laikam garām pagāja pāris zvejnieku vai grupiņa ķiķinošu meiteņu, lai dotos uz vienīgo dzērienu veikaliņu pašā liedaga gala. Cilvēki turējās pulci­ņos. jo baidījās 110 koku gariem vai "rībo­šajiem teļiem" - mītiskiem dzīvniekiem, kuru kājas ir iekaltas važās un no nāsīm plūst liesmas.

Kamēr Kvorels gatavoja maltīti 110 zi­vīm, olām un dārzeņiem, Bonds apsēdās tuvāk gaismai un iedziļinājās no Jamai­kas institūta atvestajās grāmatās par tropu jūrām un tās iemītniekiem. Viņš gribēja labi sagatavoties, jo bija iepazinis mistera Biga vērienu un saprata, ka Pār­steigumu salas aizsardzība ir tehniski nevainojama. Tik vienkārši ieroči ka re­volveri un sprāgstvielas, protams, netiks izmantoti. Misters Bigs gribēja strādāt, policijas netraucēts, tāpēc viņam jāattu­ras no acīmredzamiem likumpārkāpu­miem. Bonds sprieda, ka kaut kādā vei­da tiek izmantoti jūras iemītnieki, kas Lielā vīra darbus padara viņa vietā, tāpēc aģents centās uzzināt pēc iespējas vairāk par haizivju, barakudu, iespējams, ari mantu un astoņkāju uzvedību.

Fakti, ko izklāstīja dabaszinātnieki, bija šausminoši, taēu Kusto pieredze Vidusjū­rā un Hasa apraksts par Sarkano un Kā­rību jūru Bondu nedaudz nomierināja.

Tonakt viņš sapņoja par briesmīgām sadursmēm ar milzu galvkājiem un dze- loņrajām, āmurhaizivīm un barakudu zā­ģa zobiem, tāpēc miegā svīda un vaidēja.

Nākamajā dienā, Kvorela kritiski vērtē­jošā skatiena pavadīts, 007 saka treni­ņus. Katru ritu pirms brokastīm viņš nopeldēja jūdzi un tad skrēja atpakaļ uz vasarnīcu. Ap pulksten deviņiem abi vīri sēdās kanoe laiviņā un devās uz Asiņai­no vai Oranžo līci, kur baltās smiltis no­mainīja asas, velvētas klintis, bet rifs at­radās pavisam tuvu krastam.

Piestājuši malā, viņi uzvilka maskas un pleznas. Kvorels paņēma vecu harpū­nu, un viņi devās zemūdens ekspedīcijā, jo šīs vietas atgādināja Haizivju līča ūde­ņus.

Vīri nodevās medībām dažus jardus viens no olra. Kvorels kustējās viegli un jutās gandrīz kā mājās.

Drīz vien arī Bonds iemācījās nekarot ar jūru, bet gan pakļauties un piemēro­ties straumēm un virpuļiem.

Pirmajā dienā Džeimss atgriezās mā­jas, savainojies pret koraļļiem un ar du­ci jūras ežu dzeloņu sānos. Kvorels smī­nēdams apstrādāja brūces ar dažādām ziedēm. Pēc tam, kā katru vakaru, Kvo­rels pusstundu masēja Bondu ar palmu eļļu un klusā, mierīgā balsī runāja par zivīm, kuras viņi tajā dienā bija redzēju­ši, skaidrodams gan plēsīgo un indīgo, gan nekaitīgo jūras iemītnieku paradu­mus, to maskēšanās paņēmienus un spēju nepieciešamības gadījumā mainīt krāsu.

Arī viņš nezināja nevienu gadījumu, kad zivis būtu uzbrukušas cilvēkam, iz­ņemot - aizstāvoties vai gadījumos, kad ūdenī parādījušās asinis. Kvorels pa­skaidroja, ka tropiskajos ūdeņos zivis re­ti kad ir izsalkušas un ka lielākā daja to ieroču ir domāti aizstāvībai, nevis uzbru­kumam. Vienīgais izņēmums, viņš piebil­da, esot barakuda. Zemiskās zivis, kā sa­linieks tās sauca. Bezbailīgas, jo vienī­gais to ienaidnieks ir slimība. īsās dis­tancēs spēj sasniegt piecdesmit jūdzes lielu ātrumu stundā.