Izcirtumā starp būdām stāvēja uz koka pāļiem celta māja - Rietumindiānas Citrusaugu kompānijas darbinieku atpūtas mājoklis. Koka pāļi pasargāja būvi no termītiem, bet logus un durvis klāja moskītu tikli. Bonds novietoja automašīnu zem mājas. Kamēr Kvorels izvēlējās un iekārtoja divas istabas, Bonds, apsējis ap gurniem dvieli, devās uz jūru, kas zaigoja divdesmit jardus tālāk.
Gandrīz stundu viņš peldēja un šūpojās siltajā, sāļajā ūdenī, prātodams par Pārsteigumu salu un tās glabāto noslēpumu; par haizivīm, barakudām un citām briesmām, kuras slēpa šī jūra, par milzīgo kaudzi grāmatu, kuras neviens nespētu izlasīt tik īsā laikā.
Iedams atpakaļ uz mazo koka namiņu, Bonds sajuta pirmos smilšu mušu kodienus. Ieraudzījis uz viņa muguras plakanus punus, Kvorels iespurdzās. Viņš zināja, ka drīz tie sāks neciešami niezēt.
- No šitām nevar izvairīties, kaptein, - Kvorels sacīja. - Bet es varu apturēt to kutēšan'. Jūs tagadiņ labāk ieiet dušā, lai dabūnat nost to sāli. Šovakar šis kodis vēl kādu stundu, un šīs mii sāli.
Kad Bonds iznāca no dušas, Kvorels sadabūja vecu zāļu pudelīti un, piesūcinājis tamponu ar brūnu šķidrumu, kas smaržoja pēc kreozota, apsmērēja kodumu vietas.
- Mums Kaimanos ir vairāk smilšu mušu nekā jebkur citur pasaulē, - viņš stāstīja, - bet mēs šīm nepievērš' nekādu uzmanību, kamēr mumsīm ir šīs zāles.
Desmit minūšu laikā pār viņiem nolaidās tropu nakts, iededzot pie debesīm spožas zvaigznes, un mēness sirpis atmirdzēja virs melanholiski čalojošiem viļņiem. Iestājās īss klusuma bridis starp diviem valdošajiem Jamaikas vējiem, un tad palmu lapas atkal sāka čabēt.
Kvorels pamāja uz loga pusi.
- "Kapraču vējš",- viņš paskaidroja.
- Kas tas tāds? - pārsteigts jautāja Bonds.
- Jūrnieki iedeva vārdus krasta un juras vējam, - teica Kvorels. - Katru vakaru sešos atnāk "Kapracis" un izpūš 110 salas slikto gaisu. Sešos no rīta nāk "Doktors" un no jūras pūš iekšā svaigu gaisu. Vismaz tā mēs šos saucam Jamaikā.
Kvorels jautri palūkojās uz Bondu.
- Domājams, ka jūs un "Kapraču vējš" dara makten līdzīgu darbu, kaptein, - viņš pa pusei nopietni sacīja.
Bonds īsi iesmējās,
- Priecājos, ka man nav jāstrādā tikai šajās stundās, - aģents atteica.
Ārpusē sāka sirināt circeņi un kurkstēt koku vardes, milzīgi naktstauriņi, divu eļļas lampu gaismas pievilināti, ekstāzē metās tīklos, kas sedza logus.
Laiku pa laikam garām pagāja pāris zvejnieku vai grupiņa ķiķinošu meiteņu, lai dotos uz vienīgo dzērienu veikaliņu pašā liedaga gala. Cilvēki turējās pulciņos. jo baidījās 110 koku gariem vai "rībošajiem teļiem" - mītiskiem dzīvniekiem, kuru kājas ir iekaltas važās un no nāsīm plūst liesmas.
Kamēr Kvorels gatavoja maltīti 110 zivīm, olām un dārzeņiem, Bonds apsēdās tuvāk gaismai un iedziļinājās no Jamaikas institūta atvestajās grāmatās par tropu jūrām un tās iemītniekiem. Viņš gribēja labi sagatavoties, jo bija iepazinis mistera Biga vērienu un saprata, ka Pārsteigumu salas aizsardzība ir tehniski nevainojama. Tik vienkārši ieroči ka revolveri un sprāgstvielas, protams, netiks izmantoti. Misters Bigs gribēja strādāt, policijas netraucēts, tāpēc viņam jāatturas no acīmredzamiem likumpārkāpumiem. Bonds sprieda, ka kaut kādā veida tiek izmantoti jūras iemītnieki, kas Lielā vīra darbus padara viņa vietā, tāpēc aģents centās uzzināt pēc iespējas vairāk par haizivju, barakudu, iespējams, ari mantu un astoņkāju uzvedību.
Fakti, ko izklāstīja dabaszinātnieki, bija šausminoši, taēu Kusto pieredze Vidusjūrā un Hasa apraksts par Sarkano un Kārību jūru Bondu nedaudz nomierināja.
Tonakt viņš sapņoja par briesmīgām sadursmēm ar milzu galvkājiem un dze- loņrajām, āmurhaizivīm un barakudu zāģa zobiem, tāpēc miegā svīda un vaidēja.
Nākamajā dienā, Kvorela kritiski vērtējošā skatiena pavadīts, 007 saka treniņus. Katru ritu pirms brokastīm viņš nopeldēja jūdzi un tad skrēja atpakaļ uz vasarnīcu. Ap pulksten deviņiem abi vīri sēdās kanoe laiviņā un devās uz Asiņaino vai Oranžo līci, kur baltās smiltis nomainīja asas, velvētas klintis, bet rifs atradās pavisam tuvu krastam.
Piestājuši malā, viņi uzvilka maskas un pleznas. Kvorels paņēma vecu harpūnu, un viņi devās zemūdens ekspedīcijā, jo šīs vietas atgādināja Haizivju līča ūdeņus.
Vīri nodevās medībām dažus jardus viens no olra. Kvorels kustējās viegli un jutās gandrīz kā mājās.
Drīz vien arī Bonds iemācījās nekarot ar jūru, bet gan pakļauties un piemēroties straumēm un virpuļiem.
Pirmajā dienā Džeimss atgriezās mājas, savainojies pret koraļļiem un ar duci jūras ežu dzeloņu sānos. Kvorels smīnēdams apstrādāja brūces ar dažādām ziedēm. Pēc tam, kā katru vakaru, Kvorels pusstundu masēja Bondu ar palmu eļļu un klusā, mierīgā balsī runāja par zivīm, kuras viņi tajā dienā bija redzējuši, skaidrodams gan plēsīgo un indīgo, gan nekaitīgo jūras iemītnieku paradumus, to maskēšanās paņēmienus un spēju nepieciešamības gadījumā mainīt krāsu.
Arī viņš nezināja nevienu gadījumu, kad zivis būtu uzbrukušas cilvēkam, izņemot - aizstāvoties vai gadījumos, kad ūdenī parādījušās asinis. Kvorels paskaidroja, ka tropiskajos ūdeņos zivis reti kad ir izsalkušas un ka lielākā daja to ieroču ir domāti aizstāvībai, nevis uzbrukumam. Vienīgais izņēmums, viņš piebilda, esot barakuda. Zemiskās zivis, kā salinieks tās sauca. Bezbailīgas, jo vienīgais to ienaidnieks ir slimība. īsās distancēs spēj sasniegt piecdesmit jūdzes lielu ātrumu stundā.