Pēc dažām dienām viņi sastapa kādu desmit mārciņas smagu barakudu, kas riņķoja apkārt, te pazuzdama pelēkajos dziļumos, te atkal parādīdamās, lai klusi un nekustīgi karātos virs galvas. Tās acis nikni raudzījās uz peldētājiem, draudīgi pavērtajā žoklī mirdzēja asu zobu rinda.
Galu galā Kvorels paņēma no Bonda zemūdens bisi un iešāva bultu zivij vede- rā. Tā atplestiem žokļiem metās viņam virsū. Mirkli, kad plēsoņa tuvojās Kvore- lam, Bonds ciešāk satvēra rokā žebērkli un, daudz nedomādams, rāvās uz priekšu. Viņš kļūdījās, un žebērklis iesprūda starp zivs žokļiem. Tie nekavējoties aizcirtās, un barakuda mēģināja izraut ieroci Bondam no rokas. Kvorels dūra ar nazi. Plēsoņa sāka mētāties šurpu turpu - žebērklis bija cieši sakosts starp asajiem zobiem, ķermenī šūpojās bulta. Tik tikko spēdams noturēt auklu, ap kuru lēni tinās no zivs vēdera izslīdējušās iekšas, Kvorels peldēja iegrimuša rifa virzienā, uzrāpās augšā un lēni vilka medījumu ārā no ūdens.
Kad Kvorels pārgrieza barakudas rīkli un izņēma žebērkli, viņi ieraudzīja tēraudā spīdīgas, dzijas skrambas.
Vīrieši izvilka zivi krastā. Kvorels nogrieza tai galvu un ar koka gabalu atlauza vajā žokļus. Skatienam atklājās bārdās naža asuma zobi, kas bija sakārtoti tik blīvi, ka daļēji nosedza cits citu. Pat uz mēles varēja redzēt dažus sīkus, atpakaļ vērstus zobus, bet priekšā atradās divi milzīgi ilkņi, kas atgādināja čūskas indes zobus.
Kaut arī zivs svēra tikai nedaudz vairāk par desmit mārciņām, tā bija vairāk nekā četras pēdas gara un atgādināja no muskuļiem un cietas gaļas veidotu garenu lodi.
- Sitos mēs vairs nešaus, - noteica Kvorels. - Bez jumsim es būt' gulējis slimnīcā kādu mēnesi un varbūt pat palicis bez sejas. Tas nebij' gudri no manas puses. Ja mēs peldam uz viņu pusi, šīs dodas prom. Tāpat kā citas zivis, ari šis ir gļēvules. Par šito neuztraucaties! - Viņš norādīja uz zobiem. - Jūs tos vairs neredzēs.
- Ceru, ka nē, - sacīja Bonds. - Man nav rezerves sejas.
Līdz nedēļas beigām Bonds bija iededzis un kļuvis spēcigs. Visu šo laiku viņš netika nosmēķējis nevienu cigareti un nebija izdzēris ne pilītes alkohola, 1111 tagad bez mazākā noguruma spēja nopeldēt divas jūdzes, roka bija pilnīgi sadzi jusi un visi pilsētas dzīves pīšļi šķita nokratīti.
Kvorels jutās apmierināts.
- Jūs esat gatavs Pārsteigumu salai, kaptein, - viņš teica, - un es negribētu būt zivs, kas mēģinās jūs apēst.
Kad vīri astotās dienas vakarā, iestājoties krēslai, atgriezās atpūtas namā, viņus tur sagaidīja Strengvejs.
- Man ir kāda laba ziņa. - viņš sacīja. - Jūsu draugs Fēlikss Leiters atveseļojas. Viņš tomēr netaisās mirt. Ārstiem nācās amputēt to, kas bija palicis pāri no rokas un kājas. Tagad plastiskajiem ķirurgiem jāsāk atjaunot seja. Man vakar zvanīja no Sanktpēterburgas. Leiters neatlaidīgi pieprasījis, lai jums tiklu nosūtīta kāda ziņa. Tas bija pirmais, par ko Fēlikss ierunājās, tiklīdz vispār spēja domāt. Viņam esot ļoti žēl, ka nevar būt kopā ar jums, un lūgums, lai jūs nesaslapinot kājas - vismaz ne tik ļoti kā viņš.
Bonda sirds sažņaudzās. Viņš lūkojās ārā pa logu.
- Pasakiet, lai ātri veseļojas, - Džeimss aprauti noteica. - Sakiet, ka man viņa pietrūkst.
- Un tagad, - Bonds pēc īsa klusuma brīža turpināja, - kā ir ar aprīkojumu? Vai viss sagatavots?
- Viss kārtībā, - atbildēja Strengvejs, - un "Secalur" rīt ienāks Pārsteigumu salā. Pēc muitas dokumentu noformēšanas Portmarijā viņiem jāpagūst noenkuroties pirms krēslas iestāšanās. Uz klāja ir misters Bigs - viņš šeil ierodas tikai otro reizi. Ak, jā, un kopā ar viņiem ir sieviete, kuru. kā ziņo CIP, sauc Solitēra. Vai jūs par viņu kaut ko zināt?
- Neko daudz, - atteica Bonds. - Taču es gribētu šo meiteni dabūt prom no kuģa. Viņa nav no mistera Biga komandas.
- Izskatās, ka meitene iekūlusies ķezā, - noteica romantiskais Strengvejs. - Spriežot pēc CIP teiktā, viņa ir satriecoša.
Taču Bonds, jau izgājis verandā, lūkojās zvaigznēs. Vēl nekad viņa dzīvē uz spēles nebija likts tik daudz. Iespēja atklāt bagātību noslēpumu, sakaut lielo noziedznieku, satriekt komunistu bandu un nocirst SMERŠ baisos taustekļus. Vēl arī Solitēra, viņa personiskā balva.
Zvaigznes mirkšķināja, sūtot leja savu noslēpumaino Morzes signālu, taču viņš nezināja tā kodu.
XVIII nodala
"OĀZE"
Pēc vakariņām Strengvejs posās projām. un Bonds sacija, ka, tiklīdz uzausīs gaisma, arī viņi ar Kvorelu dosies ceļa. Strengvejs atstāja aģentam vēl dažas grā- malas un brošūras par haizivīm un ba- ra kūdām.
Praktiskajām zināšanām, ko bija sniedzis Kvorels, tās pievienoja pavisam nedaudz jaunas informācijas. Zinātnieki, kas bija sarakstījuši šis grāmatas, vienprātīgi atzina, ka dati par uzbrukumiem lielākoties nākuši no Klusā okeāna pludmalēm, kur peldošs ķermenis uztrauc ikvienu ziņkārīgu zivi.
Tomēr valdīja vienots uzskats, ka ni- rējiem draud daudz mazākas briesmas nekā parastiem peldētājiem. Tiem var uzbrukt jebkura haizivs, īpaši, ja to stimulē vai uzbudina asinis, peldētāja smarža vai ievainota cilvēka kustību izraisītā vibrācija. Taču dažkārt haizivis varot aizbiedēt ar skaļu troksni - pat ar kliedzienu, un bieži vien asinskārās zivis metas bēgt, ja peldētājs dzenas tām pakaļ.
Saskaņā ar ASV Jūras pētniecības laboratorijas testiem, haizivis lieliski var albiedēt ar vara acetāta un tumšas nit- rokrāsas savienojumu, ar ko tiek apstrādātas visas ASV bruņoto spēku glābšanas vestes.
Bonds pasauca Kvorelu. Kaimanu salas iemītnieks stāvēja, nicīgi atstiepis lupu, kamēr Džeimss viņam lasīja, ko jūras kara resors raksta par kara beigās vei ktaj iem izmēģināj u mien i.