- "Haizivis tika pievilinātas zvejas laivām, izmetot aiz borta zivju atliekas," - lasīja Bonds. - "Plēsoņu bars, ūdeni šļakstinādams, metās virsū ēsmai. Mēs bijām sagatavojuši divus toverus, vienā atradās tīras zivis, otrā tās bija sajauktas ar speciālo maisījumu. Pietuvojāmies haizivju baram, un fotogrāfs iedarbināja kameru. 30 sekundes es metu ūdenī parasto barību, un haizivis, saceldamas krietnu kņadu, to ēda. Pēc tam tikpat ilgu laiku par ēsmu izmantoju ar maisījumu apstrādātās zivis, atkārtodams procedūru Iris reizes. Pirmajā mēģinājumā haizivis visai badīgi ēda parastās zivis tieši pie laivas pakaļgala un pārtrauca maltīti tikai 5 sekundes pēc tam, kad tika iemesta ar maisījumu sajaukta ēsma. Dažas haizivis atgriezās, kad pēc brīža sekoja parastās zivis. Otrajā mēģinājumā* kas notika pēc 30 minūtēm, negantais bars 30 sekundes ēda tīrās zivis, bet devās projām, tiklīdz saoda maisījumu. Kamēr las atradās ūdenī, zivis netuvojās. Trešajā mēģinājumā mēs noturējām haizivis 20 jardu attālumā no laivas pakaļgala."
- Ko tu saki? - jautāja Bonds.
- Būs labāk, ja jums ar' būs līdzi šitas pulvers, - negribīgi noteica Kvorels.
Bonds sliecās viņam piekrist. Vašingtona bija telegrafējusi, ka nepieciešamā viela ir izsūtīta, taču tā vēl nebija pienākusi. Tomēr viņu tas sevišķi neuztrauca. Negribējās ticēt, ka īsajā ceļā līdz salai varētu draudēt īstas briesmas. Pirms došanās gulēt aģents nosprieda, ka neviena no plēsīgajām zivīm viņam neuzbruks, ja vien ūdeni neparādīsies asinis vai viņš pats ar kādu agresīvu kustību tās nesatrauks. Kas attiecas uz astoņkājiem, skorpionzivīm un murēnām, jāskatās tikai. kur spert kāju. Likās, ka melno jūras ežu dzeloņi ir lielākās briesmas, kas sagaida ceļā, bet sāpes, ko tie izraisa, nav pietiekams iemesls, lai kavētu Bonda plānus.
Viņi devās ceļā pirms sešiem no rīta un ap pusvienpadsmitiem ieradās "Oāzē".
Tā bija skaista, veca, apmēram tūkstoš akru liela plantācija ar kādreiz krāšņas dzīvojamās ēkas drupām. Palmu ielenktais īpašums bija aizaudzis ar Jamaikas pipariem un citrusaugiem. "Oāzes" vēsture sniedzās līdz pat Krom- vela laikam, un tās romantiskais nosaukums bija ieturēts astoņpadsmitā gadsimta manierē, kad Jamaikā īpašumiem mēdza dot vārdus "Harmonija", "Daile", "Nimfenberga", "Perspektīva", "Laime" vai "Atpūta".
No salas neredzams ceļš aizveda viņus pie mazas pludmales mājiņas. Pēc nedēļu ilgās uzturēšanās Manateja lici vannas- istaba un ērtās bambusa mēbeles šķita ļoti greznas, bet spilgtās grīdsegas zem Bonda aprepējušajām pēdām atgādināja samtu.
Caur žalūziju līstītēm Džeimss apskatīja nelielo dārziņu, kuru pa pusei aizēnoja palmas. Apsēdies uz krēsla rokubalsta, viņš ļāva skatienam collu pa collai slīdēt pār liēa ūdens spilgto zilgmi un brūna- ^ jiem rifiem, līdz tas atdūrās pret salas pamatiem. To augšdaļu aizēnoja iegrimušas palmu audzes, bet klints redzamā
daļa karstās pusdienas saules staros likās pelēka un biedējoša.
Kvorels lenču gatavoja uz prīmusa, lai viņus nenodotu dūmi. Pēcpusdienā Bonds gulēja un vēlāk pārbaudīja no Londonas saņemto aprīkojumu. Viņš piemērīja plāno gumijas ūdenslīdēja tērpu. Tas derēja kā uzliets, un Bonds priecājās par M. un Q. nodaļas lietpratību.
Pēc tam viņi divatā pārbaudīja ari abus skābekļa balonus. Katrs no tiem bija piepildīts ar tūkstoš litriem saspiesta gaisa, un Bonds atklāja, ka ventiļu un rezerves mehānismu lietošana ir vienkārša un droša. Šādi apgādāts, viņš dzelmē varētu strādāt gandrīz divas stundas.
Sūtījumā ietilpa arī jauna "Champion" zemūdens bise un desantnieku duncis, kuru kara laikā izgudroja Vilkinsons. Visbeidzot kastē ar uzlīmi "Bīstami" viņš atrada smagu mīnu. Platais, ar vara izciļņiem nosētais sprāgstvielas konuss bija tik spēcīgi magnetizēts, ka spētu pielipt jebkuram metāla priekšmetam tik cieši kā gliemezis. Tur atradās arī ducis garenu metāla un stikla detonatoru ar darbības laiku no desmit minūtēm līdz astoņām stundām un rūpīga instrukcija, kas izrādījās tikpat vienkārša kā viss pārējais. Sūtījumā bija pat kaste ar ben- zedrīna tabletēm, kas paredzētas tonusa un uztveres paaugstināšanai operācijas laikā, kā arī zemūdens lukturi.
Bonds un Kvorels visu izskatīja, pārbaudot savienojumus un kontaktus, līdz pārliecinājās, ka vairāk nekas nav darāms. Tad Bonds izgāja pludmalē, apstājās zem kokiem un skatījās līēa ūdeņos, domās izsekodams maršrutam un aprēķinādams mēness ceļu, kas būs viņa vienīgais orientieris bīstamajā pasākumā.
Pulksten piecos ieradās Strengvejs ar ziņām par "Secatur".
- Viņi izgāja no Portmarijas, - Strengvejs pavēstīja, - un būs šeit pēc desmit minūtēm. Misteram Bigam ir pase uz Gallija, bet meitenei uz Latrellas vārda. Simona Latrella. Viņa atradās savā kajītē. Melnādainais "Secatur" kapteinis sacīja, ka meitene esot jūras slimības novārdzināta. Tā varētu būt. Uz klāja atradās daudz tukšu zivju tvertņu. Vairāk par simtu. Citādi nekā aizdomīga, tāpēc jahtai tika dota zaļā gaisma. Es gribēju kāpi uz klāja kā viens no muitas darbiniekiem, taču nolēmu, ka labāk būs, ja neiejaukšos. Misters Bigs bija savā kajitē un lasīja, kad vīri ieradās apskatīt viņa dokumentus. Kā aprīkojums?
- Lielisks, - atteica Bonds. - Domāju, ka ķersimies pie darba rīt nakti. Ceru, ka uzpūtis neliels vējiņš. Ja viņi pamanīs gaisa burbuļus, mēs būsim ķeza.
Ienāca Kvorels.
- Šinamā pašlaik nāk caur rif, lcaptein.
Viri piegāja krastam tik tuvu, cik tas
bija iespējams, lai viņus neieraudzītu no jahtas, un vēroja to tālskatī.
Tā bija glīta, melna, ar pelēku virsbūvi, septiņdesmit pēdu gara un būvēta, lai varētu attīstīt, Bondaprāt, vismaz divdesmit mezglu [15] lielu ātrumu stundā. Viņš zināja jahtas vēsturi. 1947. gadā tā tika uzbūvēta kādam miljonāram un apgādāta ar "General Motors" dīzeļdzinēju, tērauda korpusu, radio iekārtām, ieskaitot kuģa-krasta telefonu un firmas "Dec- ea" navigācijas sistēmu. Caur divdesmit pēdas plato rifa eju tā izbrauca apmēram ar trim mezgliem stundā.