Jahta asi iegriezās rifa iekšpusē un tuvojas salai no juras puses. Kad tā nonāca zem klintsraga, trīs nēģeri baltos bur- audekla tērpos skriešus metās lejā uz šauro molu un apstājās, gatavi satvert virves. Divi enkuri nodunēja gar klintīm, un smiltīs sabira nolauzti koralli. Par spīti spēcīgajam ziemelim, jahta tika labi nostiprināta. Bonds lēsa, ka zem ķīla ūdens varētu būt kādas divdesmit pēdas dziļš.
Drīz vien uz klāja parādījās milzīgais mistera Biga stāvs. Viņš izkāpa uz mola un lēni devās augšup pa stāvajiem klints pakāpieniem, fk pa brīdim nēģeris apstājās, un Bonds atcerējās slimo sirdi, kas smagi sitās lielajā, pelēkmelnajā ķermeni.
Misteram Bigam sekoja divi nēģeri ar nestuvēm, kurās gulēja kāds ķermenis. Binokli varēja saskatīt Solitēras melnos matus. Bonds bija uztraucies un apmulsis. Šķita, ka sievietes tuvumā sažņaudzas sirds. Viņš cerēja, ka nestuves tiek izmantotas vienīgi tādēļ, lai Solitēru neatpazītu ziņkārīgi vērotāji no krasta.
Tad uz kāpnēm izveidojās divpadsmit vīru ķēde, un viens pēc otra no rokas rokā uz augšu tika pasniegti akvāriji. Kvorels saskaitīja simt divdesmit .
Tāda pašā veidā augšup ceļoja dažādas citas lietas.
- Šoreiz nekā daudz nav, - komentēja Strengvejs. - Izkrāva tikai kādu pusduci kastu. Parasti ir kādas piecdesmit. Tātad viņi šeit neuzturēsies ilgi.
Viņš tikko bija beidzis runāt, kad zivju tvertne, kura binokļos izskatījās līdz pusei pilna ar ūdeni un smiltīm, tika uzmanīgi pasniegta atpakaļ uz kuģa. Tad vēl viena un vēl, ik pēc piecām minūtēm.
- Mans Dievs, - izdvesa Strengvejs. - Viņi to piekrauj. Tas nozīmē, ka jahta izies jūrā no rīta. Nebūtu nekāds brīnums, ja viņi vēlētos iztīrīt šo vietu un tā būtu pēdēja krava.
Bonds vēl bridi uzmanīgi vēroja notiekošo, un tad viņi kopā ar Strengveju klusi devās projām, atstādami Kvorelu posteni.
Viņi apsēdās dzīvojamā istabā. Kamēr Strengvejs jauca viskiju ar sodu. Bonds lūkojās logā, mēģinādams sakārtot domas.
Pulkstenis rādīja seši, un krēslā sāka dejot jāņtārpiņi. Augstu debesīs iemir dzejās bāli dzeltens mēness, un diena pēkšņi bija beigusies. Viegla vēsma saviļņoja līci, atritinot baltajā liedagā mazus vilnīšus. Daži sīki mākonīši, kurus vēl apspīdēja norietošās saules sārtie stari, novirmoja gaisā, un palmās klusi iešalca vējš.
"Kapraču vējš," domāja Bonds un sāji pasmaidīja. "Tātad - tas notiks šonakt. Tā ir vienīgā iespēja, turklāt apstākļi šķiet gandrīz ideāli, ja neskaita to, ka vel nav pienākusi viela haizivju atbaidīšanai. Taču tur nu neko nevar līdzēt. Citas iespējas nebūs." Šīs nakts dēļ viņš bija mērojis divus tūkstošus jūdžu un piecas reizes nogalinājis. Bonds notrisēja, iztēlodamies tumšo zemūdens ceļojumu, par ko iepriekš bija vairījies domāt. Pēkšņi viņu pārņēma riebums un bailes no pašas jūras un visa, kas tajā mājo, - no miljoniem sīku taustekļu, kas slīdēs garām; acīm, kas viņu vēros; pulsiem, kas apstāsies uz sekundes simtdaļu un turpinās klusi sisties; želejveida stīgām, kas taustīsies un sniegsies pēc viņa. »
Bonclam būs jāienirst un jāsastopas ar tūkstošiem un miljoniem noslēpumu. Vienatnē un aukstumā nāksies nopeldēt trīssimt jardu, lai nokļūtu līdz baisajai citadelei, kuras apsargi jau nogalinājuši trīs cilvēkus. Pēc nedēļu ilgas bradāša- nas pa saulesgaismas apmirdzētu ūdeni ar "auklīti" blakus šonakt būs jādodas ceļā vienam. Tas likās tik neprātigi un neticami, ka Bonda ķermenis sarāvās un nagi ieurbās mitrajās delnās.
Pie durvīm klauvēja, un istabā ienāca Kvorels. Bonds priecājās, ka var celties un pievienoties Strengvejam.
- Tagad šie strādā ar gaismām, kaptein, - plati smaidīdams, ziņoja Kvorels. - Joprojām tvertne ik pēc piecām minūtēm. Es aprēķināj', ka tur būs darbs priekš kādām desmit stundām. Varēt' tikt cauri ap kādiem četriem no rīta. Neizies jūrā pirms sešiem. Kamēr nav uzaususi gaisma, ir pārāk bīstami doties ceļā.
Kvorela siltās, pelēkās acis sarkanbrūnajā sejā lūkojās Bondā, gaidot rīkojumus.
- Es došos ceļā tieši desmitos, - Džeimss dzirdēja sevi sakām. - No klintīm liedaga kreisajā pusē. Vai tu varētu mums pagatavot vakariņas un tad izlikt mauriņā visu aprīkojumu? Apstākļi ir ideāli. Tajā puse nokļūšu pusstundas laikā. - 007 .skaitīja uz pirkstiem. - Sagatavo detonatorus piecām līdz astoņām stundām. Un vienu stundas ceturksnim, gadījumā, ja kaut kas noiet greizi. Labi?
- Labs i, kaptein, - atteica Kvorels. - Jūs var uz mani paļauties.
Viņš izgāja no istabas.
Bonds palūkojās uz viskija pudeli, bridi padomāja un piepildīja glāzi līdz pusei. Tad izņēma no kabatas kastīti ar benzed- rīna tabletēm un vienu no tām ieslidināja mutē.
- Par veiksmi, - viņš uzsauca Strengve- jam un iedzēra krietnu malku. Pēc tam Bonds apsēdās un izbaudīja dedzinošo dzēriena garšu. Tas bija pirmais alkohola malks pēc desmit dienu ilgās atturības.
- Tagad, - Bonds sacīja, - apdomāsim, ko viņi daris, kad būs gatavi doties jūrā. Cik daudz laika vajag, lai izvāktu visu no salas un tiktu cauri rifiem? Ja šī ir pēdējā reize, viņiem jāpaņem ari tie seši vīri un vēl šādas tādas mantas. Mums jāsagatavojas darbam, cik labi vien to spējam.
Vienā mirklī 007 bija iegrimis praktisku sīkumu jūrā, un baiļu ēna iebēga atpakaļ savā tumšajā patvērumā.
Precīzi desmitos melns stāvs klusi ka sikspārnis noslīdēja no klintīm un pazuda desmit pēdu dziļajā ūdenī.