Выбрать главу

- Lai Dievs tev palīdz, - Kvorels sacīja vietai, kur bija izgaisis Bonds. Viņš pār­meta krustu un kopā ar Strengveju de­vas atpakaļ uz māju, lai mēģinātu aiz­mirsties nemierīgā miegā un ar bažām gaidītu turpmāko.

XIX nodala

ĒNU IELEJA

Mīna, ko Bonds bija piesējis pie krū­tīm. un ap vidukli apjoztā svina josta kalpoja kā pretsvars saspiestā gaisa ba­loniem un ļāva viņam bez pūlēm ienirt.

Ne mirkli nekavējoties, aģents ātri šķērsoja piecdesmit jardus plato piekras­tes joslu, kuras dibenu sedza baltas smiltis. Pleznas spētu dubultot šo ātru­mu, ja vien nekavētu līdzi paņemtais smagums un zemūdens ierocis, ko 007 turēja kreisajā rokā. Taču, neskatoties uz to, viņš veica ceļu minūtes laikā un nu atvilka elpu koraļļu biezokņa ēnā.

Bonds ieklausījās savās izjūtās.

Gumijas tērpā bija silti, pat siltāk nekā pusdienas tveicē peldot saules sasildītā ūdenī. Kustēties un elpot varēja bez grū­tībām. Bonds vēroja burbuļus, kas spur­dza augšup pret koraļļiem kā sudraba pērļu virtenes, un lūdza Dievu, kaut sī­kie vilnīši spētu tos apslēpt.

Atklātā vietā redzamība bija lieliska. No augšas spīdēja blāva, pienaina gais­ma, izceldama tumšajā ūdenī peldošo makreļu ēnas, kas izraibināja smiltis. Pie rifiem nemanīja ne kustības, un ēnas zem klintīm šķita melnas un necaurre­dzamas.

Bonds nolēma riskēt un uz mirkli iede­dza lukturīti, koraļļkoka pakāje vienā mirklī atdzīvojās. Anemones ar tumšsar­kaniem vidučiem stiepa viņam pretī sa­vus samtainos taustekļus, bet vesela virkne melnu, gaismas iztraucētu jūras ežu saslēja asos, kā no tērauda kaltos dzeloņus. Mazs, pretīgs jūras simtkājis sastinga, pārtraucis skrējienu, un jautā­joši pavērsa pret gaismas staru savu bez- acaino galvu. Milziga, krupim līdzīga zivs lēni ievilka atbaidošo, kārpaino galvu slēptuvē pie koraļļu pamatnes, bet ne­skaitāmi, augiem līdzīgi jūras tārpi nozi­bēja un izzuda skatienam. Bariņš tauriņ- zivju 1111 eņģeļzivju iemirdzējās lukturīša gaismā, it ka to ķermeņi būtu nokaisīti ar dārgakmeņiem.

Džeimss iebāza lukturi atpakaļ aiz jos­tas.

Virs viņa kā viļņojoša, mirguļojoša se­ga pletās jūra, izdvesdama klusu skaņu, kas atgādināja tauku čurkstoņu karstā pannā. Priekšā pavērās varas mēness gaismas apmirdzēta dziļa, nelīdzena zem­ūdens ieleja. Viņš atrāvās no koraļļa 1111 lēni devās tālāk. Pārvietoties kļuva ar­vien grūtāk. Blāvā gaisma radīja mānī­gas ilūzijas, bet sastingušais koraļļu mežs bija pilns ar strupceļiem un vilino­šām, taču uz nepareizām pusēm vedo­šām ejām.

Dažkārt Bondam nācās uznirt gandrīz līdz pašai ūdens virsmai, lai tiktu pāri koraļļu zaru pinumiem, kas vietumis sle­jās augšup tik vareni kā aļņa ragi. Šos brīžus viņš izmantoja, lai pārbaudītu sa­vu atrašanās vietu pēc mēness, kura gaisma, izlauzusies caur ūdens virsmu, atgādināja milzīgas uzsprāgušas raķetes lēni balojošu asti. Brīdi pa brīdim Bonds iepeldēja kāda augstāka klintraga iedobē un neilgi atpūtās, zinot, ka robainā smaile, kas slejas virs ūdens, noslēps tie­vo gaisa burbulīšu strūkliņu. Tad Bonda skatienam pavērās zemūdens pasaules nakts dzīve ar tās fosforescējošo iemīt­nieku rosišanos.

Lielas zivis nebija manāmas, toties no alām parādījās milzīgi omāri, kas izskatī­jās pēc aizvēsturiskiem briesmoņiem. To tālu izbīdītās acis nikni lūkojās Bondā un pēdu garās ūsas snaikstījās, it kā pieprasot nosaukt paroli. Brīžiem omāri nervozi metās atpakaļ alās, ar milzīga­jām astēm pasitot augšup smiltis un pie- plokot pie zemes cerībā, ka nelūgtais vie­sis dosies tālāk. Garam aizslīdēja virtene medūzu, gandrīz pieskardamās Bonda galvai. Viņš atcerējās, kā Mantejas līci bija uzdūries šāda radījuma taustekļiem un ticis pie apdeguma, kuru Kvorelam nācās dziedināt trīs dienas. Bonds ievē­roja vairākus zušus, daži no tiem bija za­ļi un, atiezuši zobus, kārstījās no savām alām klinšu sienās, citi - plankumaini - lo­cījās smiltīs kā melni dzeltenas čūskas. Netālu ūdenī šūpojās vairākas Rietumin- dijas adatzivis, kas izskatījās pēc brū­nām pūcēm ar apaļām, maigi zaļam acīm. Bonds pieskārās vienai no tām ar sava zemūdens ieroča stobrā iestiprināto bultu, un zivs acumirkli piepūtās tik lie­la kā futbolbumba, sasliedama gaisā mil­zum daudz indīgu adatu. Neskaitāmi ši­kie jūras iemītnieki šūpojas un līgojās zemūdens virpuļos, uztverdami un atsta­rodami izkliedēto mēness gaismu gluži kā sīki jūra apbedīta cilvēka līķauta ga­baliņi. Brīdi pa brīdim tumšo ūdeni pēkšņi sakūla neizskaidrojama, smagnē­ja kustība, iemirdzējās un tūdaļ pat ap­dzisa kāda nezināma radījuma acis. Ik reizi Bonds, uzlicis pirkstu uz drošinātā­ja, strauji griezās uz trokšņa pusi un saspringti ielūkojās tumsā, taču ne reizi neizšāva, un neviens arī neuzbruka, ka­mēr viņš, klupdams krizdams, ķepurojās pa glumo rifu.

Piecpadsmit minūšu laikā Bonds pie­veica simts jardus. Piesēdies atpūsties uz apaļa, il kā tieši viņam izgatavota ak­mens soliņa, viņš apmierināti nodomāja, ka atlicis pavisam maz - simts jardi tum­ši pelēka ūdens. Džeimss nejutās nogu­ris. Benzedrina tabletes radītais možums un domu skaidrība neizzuda, taču spraukšanās caur rifiem, negaidītas tik­šanās ar visdažādākajiem zemūdens ie­mītniekiem un bailes saplēst gumijas tērpu turēja viņu nepārtrauktā sasprin­dzinājumā. Bārdas naža asuma koraļļu mežiņš palika aiz muguras, taču nu bija pienākusi kārta haizivīm, barakudām un, iespējams, dinamīta stienītim, kurš pēkšņi var tikt iemests tieši virs viņa vir­mojošajā gaisa burbuļu aplītī.

Brīdī, kad Bonds apsvēra gaidāmās briesmas, starp viņa potītēm izviļās as­toņkājis.