- Lai Dievs tev palīdz, - Kvorels sacīja vietai, kur bija izgaisis Bonds. Viņš pārmeta krustu un kopā ar Strengveju devas atpakaļ uz māju, lai mēģinātu aizmirsties nemierīgā miegā un ar bažām gaidītu turpmāko.
XIX nodala
ĒNU IELEJA
Mīna, ko Bonds bija piesējis pie krūtīm. un ap vidukli apjoztā svina josta kalpoja kā pretsvars saspiestā gaisa baloniem un ļāva viņam bez pūlēm ienirt.
Ne mirkli nekavējoties, aģents ātri šķērsoja piecdesmit jardus plato piekrastes joslu, kuras dibenu sedza baltas smiltis. Pleznas spētu dubultot šo ātrumu, ja vien nekavētu līdzi paņemtais smagums un zemūdens ierocis, ko 007 turēja kreisajā rokā. Taču, neskatoties uz to, viņš veica ceļu minūtes laikā un nu atvilka elpu koraļļu biezokņa ēnā.
Bonds ieklausījās savās izjūtās.
Gumijas tērpā bija silti, pat siltāk nekā pusdienas tveicē peldot saules sasildītā ūdenī. Kustēties un elpot varēja bez grūtībām. Bonds vēroja burbuļus, kas spurdza augšup pret koraļļiem kā sudraba pērļu virtenes, un lūdza Dievu, kaut sīkie vilnīši spētu tos apslēpt.
Atklātā vietā redzamība bija lieliska. No augšas spīdēja blāva, pienaina gaisma, izceldama tumšajā ūdenī peldošo makreļu ēnas, kas izraibināja smiltis. Pie rifiem nemanīja ne kustības, un ēnas zem klintīm šķita melnas un necaurredzamas.
Bonds nolēma riskēt un uz mirkli iededza lukturīti, koraļļkoka pakāje vienā mirklī atdzīvojās. Anemones ar tumšsarkaniem vidučiem stiepa viņam pretī savus samtainos taustekļus, bet vesela virkne melnu, gaismas iztraucētu jūras ežu saslēja asos, kā no tērauda kaltos dzeloņus. Mazs, pretīgs jūras simtkājis sastinga, pārtraucis skrējienu, un jautājoši pavērsa pret gaismas staru savu bez- acaino galvu. Milziga, krupim līdzīga zivs lēni ievilka atbaidošo, kārpaino galvu slēptuvē pie koraļļu pamatnes, bet neskaitāmi, augiem līdzīgi jūras tārpi nozibēja un izzuda skatienam. Bariņš tauriņ- zivju 1111 eņģeļzivju iemirdzējās lukturīša gaismā, it ka to ķermeņi būtu nokaisīti ar dārgakmeņiem.
Džeimss iebāza lukturi atpakaļ aiz jostas.
Virs viņa kā viļņojoša, mirguļojoša sega pletās jūra, izdvesdama klusu skaņu, kas atgādināja tauku čurkstoņu karstā pannā. Priekšā pavērās varas mēness gaismas apmirdzēta dziļa, nelīdzena zemūdens ieleja. Viņš atrāvās no koraļļa 1111 lēni devās tālāk. Pārvietoties kļuva arvien grūtāk. Blāvā gaisma radīja mānīgas ilūzijas, bet sastingušais koraļļu mežs bija pilns ar strupceļiem un vilinošām, taču uz nepareizām pusēm vedošām ejām.
Dažkārt Bondam nācās uznirt gandrīz līdz pašai ūdens virsmai, lai tiktu pāri koraļļu zaru pinumiem, kas vietumis slejās augšup tik vareni kā aļņa ragi. Šos brīžus viņš izmantoja, lai pārbaudītu savu atrašanās vietu pēc mēness, kura gaisma, izlauzusies caur ūdens virsmu, atgādināja milzīgas uzsprāgušas raķetes lēni balojošu asti. Brīdi pa brīdim Bonds iepeldēja kāda augstāka klintraga iedobē un neilgi atpūtās, zinot, ka robainā smaile, kas slejas virs ūdens, noslēps tievo gaisa burbulīšu strūkliņu. Tad Bonda skatienam pavērās zemūdens pasaules nakts dzīve ar tās fosforescējošo iemītnieku rosišanos.
Lielas zivis nebija manāmas, toties no alām parādījās milzīgi omāri, kas izskatījās pēc aizvēsturiskiem briesmoņiem. To tālu izbīdītās acis nikni lūkojās Bondā un pēdu garās ūsas snaikstījās, it kā pieprasot nosaukt paroli. Brīžiem omāri nervozi metās atpakaļ alās, ar milzīgajām astēm pasitot augšup smiltis un pie- plokot pie zemes cerībā, ka nelūgtais viesis dosies tālāk. Garam aizslīdēja virtene medūzu, gandrīz pieskardamās Bonda galvai. Viņš atcerējās, kā Mantejas līci bija uzdūries šāda radījuma taustekļiem un ticis pie apdeguma, kuru Kvorelam nācās dziedināt trīs dienas. Bonds ievēroja vairākus zušus, daži no tiem bija zaļi un, atiezuši zobus, kārstījās no savām alām klinšu sienās, citi - plankumaini - locījās smiltīs kā melni dzeltenas čūskas. Netālu ūdenī šūpojās vairākas Rietumin- dijas adatzivis, kas izskatījās pēc brūnām pūcēm ar apaļām, maigi zaļam acīm. Bonds pieskārās vienai no tām ar sava zemūdens ieroča stobrā iestiprināto bultu, un zivs acumirkli piepūtās tik liela kā futbolbumba, sasliedama gaisā milzum daudz indīgu adatu. Neskaitāmi šikie jūras iemītnieki šūpojas un līgojās zemūdens virpuļos, uztverdami un atstarodami izkliedēto mēness gaismu gluži kā sīki jūra apbedīta cilvēka līķauta gabaliņi. Brīdi pa brīdim tumšo ūdeni pēkšņi sakūla neizskaidrojama, smagnēja kustība, iemirdzējās un tūdaļ pat apdzisa kāda nezināma radījuma acis. Ik reizi Bonds, uzlicis pirkstu uz drošinātāja, strauji griezās uz trokšņa pusi un saspringti ielūkojās tumsā, taču ne reizi neizšāva, un neviens arī neuzbruka, kamēr viņš, klupdams krizdams, ķepurojās pa glumo rifu.
Piecpadsmit minūšu laikā Bonds pieveica simts jardus. Piesēdies atpūsties uz apaļa, il kā tieši viņam izgatavota akmens soliņa, viņš apmierināti nodomāja, ka atlicis pavisam maz - simts jardi tumši pelēka ūdens. Džeimss nejutās noguris. Benzedrina tabletes radītais možums un domu skaidrība neizzuda, taču spraukšanās caur rifiem, negaidītas tikšanās ar visdažādākajiem zemūdens iemītniekiem un bailes saplēst gumijas tērpu turēja viņu nepārtrauktā sasprindzinājumā. Bārdas naža asuma koraļļu mežiņš palika aiz muguras, taču nu bija pienākusi kārta haizivīm, barakudām un, iespējams, dinamīta stienītim, kurš pēkšņi var tikt iemests tieši virs viņa virmojošajā gaisa burbuļu aplītī.
Brīdī, kad Bonds apsvēra gaidāmās briesmas, starp viņa potītēm izviļās astoņkājis.