Выбрать главу

Aģents sēdēja, atbalstījis kājas smiltīs, un pēkšņi viena no tām tika piesaitēta pie apaļā, soliņam līdzīgā akmens pa­matnes. Viņš vel īsti nebija aptvēris, kas notiek, kad milzu tausteklis satvēra ari otru kāju.

Spēju baiļu un riebuma pārņemts, Bonds uzslējās stāvus un visiem spē­kiem centās izrauties, taču pūles bija veltīgas. Izmisīgā raustīšanās lava astoņ- kājim vēl ciešāk piespiest sava upura kā­jās apaļajam akmens krāvumam, un Bonds juta, ka tūlīt zaudēs līdzsvaru. Pēc brīža viņš nogāzīsies uz vēdera, pie krūtīm piesietās mīnas smagums vilks pie zemes, bet no augšas spiedis uz mu­guras nostiprinātie gaisa baloni, un tad vairs nebūs iespējams tikt klāt šim pretī­gajam radījumam.

Džeimss izrāva dunci un strauji dūra lejup. Taču viņš bija cieši piesaistīts klin­tij un baidījās pārgriezt gumijas tērpu, tādēļ cirtiens neizdevās pietiekami spē­cīgs. Bonds sagrīļojās un novēlās smiltīs. Viņa kājas tika lēnām vilktas platā spraugā zem klints. Bonds valstījās smil­tīs. cenzdamies ar dunci aizsniegt uzbru­cēju. Bet mīna, kas kā kupris karājās uz krūtīm, apgrūtināja darbošanos. Bridī, kad Bondu jau gandrīz bija pārņēmusi panika, viņš pēkšņi atcerējās savu ze­mūdens bisi. Iepriekš domu par to viņš bija atmetis mazā attāluma dēļ, taču šobrīd tā likās vienīgā cerība. Džeimss aizsniedzās līdz ierocim un atbrīvoja dro­šinātāju. Mina traucēja kārtīgi notēmēt. Bonds virzīja stobru uz priekšu gar savu kāju un ar tā galā iestiprināto bultu taustīja abas pēdas, meklēdams spraugu starp tām. Astoņkāja taustekli nekavējo­ties satvēra bultas galu un sāka lo vilkt uz savu pusi. Ierocis ieslīdēja starp taus­tekļu apvītajām kājām, un Bonds uz la­bu laimi nospieda gaili.

Tai pašā mirkli staipīgs, tintei līdzīgs šķidruma mākonis izplūda no plaisas un vēlās uz viņa pusi. Taustekļi atlaidās no vienas, pēc tam ari no otras kājas. Džeimss, pievilcis tās sev klāt, piecēlās pussēdus un paguva satvert zemūdens ie­roci, kas gandrīz jau bija nozudis plaisā. Sasprindzinājis visus spēkus, viņš vilka iz­turīgo auklu uz savu pusi, kamēr no tintes mākoņa aizsegtas alas izsprāga bulta kopā ar astoņkāja miesas gabaliem. Sirdij dau­zoties, Bonds piecēlās kājās un atkāpās no alas, zem maskas pār seju ritēja lielas sviedru lāses. Nodevīga sudrabainu burbfi- līšu strūkla vijās augšup, un Džeimss lādē­ja ievainoto "strutupūsli" un viņa midzeni.

Taču šobrīd nebija laika uztraukties, un, no jauna iebīdījis bultu zemūdens ie­roča stobra, Bonds devās tālāk. Virs viņa labā pleca spīdēja mēness.

Kaut ari ūdens bija pelēks un duļ­ķains, Bonds diezgan ātri virzījās uz priekšu, turēdamies tikai dažu collu at­tālumā no jūras dibena un noliecis gal­vu, lai piešķirtu ķermenim pludlīnijas formu. Ar acs kaktiņu viņš pamanīja ga­rām aizpeldam milzīgu, tenisa galda lie­luma dzeloņraju. Lielo, plankumaino spārnu gali plivinājās gluži kā putnam, pie garās astes kareivigi slējās dzelonis. Bonds nepievērsa tai nekādu uzmanību, jo atcerējās Kvorela vārdus, ka dzeloņra- jas nekad neuzbrūk, tikai aizstāvas.

Pa mēnessgaismas apmirdzētajām smiltīm slīdēja milzīgu zivju ēnas. Izska­tījās, ka daži no šiem radījumiem ir garā­ki par Bondu. Kad viens no tiem krietnu brīdi bija sekojis viņam, Bonds pavērās augšup un apmēram desmit pēdas virs sevis ieraudzīja baltu haizivs vēderu. Plē­soņa līdzinājās zilpelēkai, konūsveidīgai raķetei. Tās trulais deguns ziņkārīgi ieur­bās gaisa burbulīšu strūklā. Platā, sir- pini līdzīgā mutes atvere atgādināja nelī­dzenu rētu. Haizivs pagriezās sāniski un palūkojās uz cilvēku ar vienu no savām ļaunajām sārtajām ačelēm, novēcināja izkaptij līdzīgo asti un nozuda pelēkajā dūmakā.

Pieveicis pusi no atlikušā ceļa, Bonds nedaudz atvilka elpu un peldēja tālāk. Nu parādījās barakudas. Lielākās svēra apmēram divdesmit mārciņu. Kā jau viņš bija domājis, tas izskatījās ārkārtīgi draudošas. Zivis slīdēja pāri Bondain kā sudrabainas zemūdenes un vērās lejup ar plēsīgām tīģera acīm. Barakudas, ku­ras, šķiet, bija ieinteresējis cilvēks un gaisa burbulīši, sekoja viņam gluži kā klusējošs asinskāru vilku bars.

Kamēr Bonds aizpeldēja līdz nāka­majai koraļļu audzei, kas norādīja, ka viņš atrodas Pārsteigumu salas pakājē, apkārt jau riņķoja apmēram divdesmit barakudu. Klusas un vērīgas tās parā­dījās viņa redzeslokā 1111 atkal pazuda, ienirstot necaurredzamajā tumsas sie­nā.

Bonda ķermenis zem melnā gumijas tērpa pārklājās ar zosādu, taču viņš sa­prata, ka pašreiz nevar uzsākt cīņu ar plēsoņām, un pievērsa visu uzmanību galvenajam mērķim.

Pēkšņi viņš ūdenī virs sevis ieraudzīja garu, metālisku korpusu, aiz kura vīdēja aplauztu koraļļu un akmeņu jūklis.

Tas bija "Secatur" ķīlis, un Bonda sirds sāka sisties straujāk.

Viņš palūkojās savā "Rolex" rokaspulk- stenī, tas rādīja trīs minūtes pāri vienpa­dsmitiem. Bonds izvilka no sānkabatas sauju detonatoru, izvēlējās to, kuram bi­ja jāiedarbojas pēc septiņām stundām, un ievietoja mīnas degļa ligzdā. Pārējos detonatorus aģents ieraka smiltīs, lai ne­vienam neienāktu prātā meklēt minu, ja viņu gadījumā notvers.

Satvēris abās rokās otrādi apgriezto mīnu, Bonds sāka peldēt augšup. Pēk­šņi viņš sajuta aiz muguras spēju kustī­bu. Garām kā šāviņš aiznesās baraku- da, gandrīz uzskriedama viņam virsū. Taču Bondu interesēja vienīgi "Secatur" ķīlis.

Dažas atlikušās pēdas mīna gandrīz vai raušus rāva viņu augšup, it kā tās spēcīgais magnēts alktu saskūpstīties ar kuģa metāla apšuvumu. Bondam nācās to turēt no visa spēka, lai neatskanētu nodevīgs "klakšķ ". Pēc brīža mīna klusi nostājās savā vietā, un, atbrīvojies no smaguma, Bonds nira lejā.