Pagriezies, lai sameklētu patvērumu klintī, aģents pēkšņi ieraudzīja, kādas šausmas notiek viņam aiz muguras.
Likās, ka milzīgs barakudu bars ir zaudējis prātu. Gluži kā ar trakumsērgu apslimuši suņi, zivis griezās un kūla ūdeni. Kopā ar barakudām neprātīgā niknumā plosījās trīs haizivis. Ūdens mutuļoja, un Bonds saņēma sitienu pa seju, tad vēl vienu un vēl. Viņš tika ierauts virpulī. Kuru katru bridi plēsoņas varēja pārplēst gumijas tērpu, pēc tam arī ādu, un tad visa šī varza metīsies viņam virsū.
"Rīcības nosacījumi ekstremālos apstākļos," Bonda smadzenēs uzpeldēja frāze no jūras kara resora raksta. Šis bija tieši tas brīdis, kad varētu izglābties, izmantojot haizivju atbaidīšanai paredzēto maisījumu. Viņam tā nebija!
Izmisumā Bonds mēģināja tikt atpakaļ līdz kuģa ķīlim un noņemt drošinātāju savam zemūdens ierocim, kas tagad, šo satrakoto cilvēkēdāju bara priekšā, likās kā nevainīga rotaļlieta.
Nokļuvis līdz divām milzīgām tērauda dzenskrūvēm, 007 pieķērās vienai no tām. Viņa seju bija izķēmojusi šausmu grimase, atsedzot krampjaini sakostus zobus. Acis iepletās, vērojot neprāta sakulto ūdeni zem sevis.
Pēkšņi Bonds ieraudzīja, ka satrakotās zivis pusatvērtām mutēm ik pa brīdim nozūd brūnā mākonī, kas veļas no augšas, un tad atkal iznirst no tā, nepievēršot viņam ne mazāko uzmanību. Viena no barakudām uz mirkli sastinga blakus aģentam, un viņš tās rīklē ieraudzīja kaut ko brūnu. Zivs to norija un metās atpakaļ uz izpriecu vietu.
Ūdens satumsa arvien vairāk. Pametis skatienu augšup, viņš beidzot saprata, ka sudrabainā jūra ir kļuvusi sarkana un turpina pieplūst ar tumšu purpuru.
Lieli gabali krita garām Bondam. Vienu no tiem viņš noķēra uz bultas gala un pievilka tuvāk maskai.
Šaubu vairs nebija.
No augšas kāds meta asiņainu ēsmu.
XX nodala
ASINAINĀ MORGANA ALA
Tajā pašā brīdī Bondam kļuva skaidrs, kāpēc barakudas un haizivis nepārtraukti riņķo apkārt salai, kāpēc tās arvien vārās niknumā un alkst pēc asinīm un kādēļ, pretēji jebkādai loģikai, krastā tika izskaloti trīs pusapgrauzti viri.
Misters Bigs bija iemanījies izmantot jūras iemītniekus savā labā. Tas bija ši vīra cienīgs plāns - izdomas bagāts, tehniski nevainojams un viegli īstenojams.
Bonds centās aptvert to visu, kad viņa plecā ietriecās kaut kas smags, un divdesmit mārciņas smaga barakuda jau atrāvās no viņa. Tās žaunās karājās melnas gumijas strēmele un Bonda miesas gabals. Palaidis vaļā dzenskrūvi, viņš metās pie klintīm. Džeimss nejuta sāpes, bet, tikai iedomājoties, ka simtiem zobu raustīs viņu gabalos, vēderā iegūla ledus- auksts smagums. Pa caurumu gumijas tērpā saka sūkties ūdens. Pēc pavisam īsa brīža tas iekļūs maskā, un viņš aizrīsies.
Bonds jau bija gatavs padoties un doties divdesmit pēdas garajā ceļā līdz ūdens virsmai, kad priekšā starp klintīm ieraudzīja platu spraugu, kurai līdzās gulēja milzīgs klintsakmens. Patvēries aiz tā, Džeimss pagriezās un ieraudzīja, ka viņam tuvojas tā pati barakuda. Plati atplestiem žokļiem zivs gatavojās izšķirošajam uzbrukumam.
Gandrīz nemērķēdams, Džeimss nospieda gaili. Aukla nosvilpa, sūtot atska- bargaino bultu atvāztajā mutē. Asais gals to caururba un otrā pusē izšāvās ārā.
Barakuda apstājās, it kā būtu uzskrējusi neredzamam šķērslim, un sastinga trīs pēdas no Bonda. Vispirms zivs mēgi naja aizvērt žokļus, tad sāka purināt garo, neglīto galvu un visbeidzot, veidojot neticamus zigzagus, metās prom, izraujot ieroci Bondam no rokām. Džeimss zināja, ka pārējās zivis peldēs pakaļ un saraustīs to gabalos.
Aģents pateicās Dievam par šo gadījumu, kas novērsa no viņa plēsoņu uzmanību. Plecs tinās asiņu mākonī. Pēc pavisam neilga brīža bars sajutīs jaunā upura smaržu. Bonds aizslīdēja aiz akmens, cerēdams, ka varbūt izdosies uzrāpties līdz molam un paslēpties virs ūdens līmeņa, līdz radīsies jauns plāns.
Pēkšņi viņa skatiens pievērsās plaisai, kura atradās aiz liela akmens.
Tā bija eja. kas veda salas iekšienē. Ja Bonds nebūtu ieniris, mēģinādams glābt dzīvību, viņš droši vien aizpeldētu garām, pat nepamanījis to. Džeimss, ieslīdējis ejā, strauji peldēja uz priekšu un apstājās tikai, ieraudzījis vairāku jardu attālumā iemirdzamies vāru gaismu.
Bonds piecēlās un iededza lukturīti. Protams, tas bija bīstami, jo viņam varēja sekot kāda haizivs, taču tik šaurā vietā tā diezin vai spētu likt lietā savu milzīgo rīkli.
Viņš pārlaida gaismas staru alas sienām un griestiem. To noteikti bija veidojuši vai vismaz pabeiguši veidot cilvēki. Džeimss lēsa, ka ala tikusi rakta no salas vidus uz jūru.
"Vēl tikai divdesmit jardi, puiši," droši vien teica Asiņainais Morgans saviem vergu uzraugiem. Un tad tika uzspridzināta pēdējā siena, jūra ielauzās atvērumā, un šņācoša stihija sajauca ar akmeņu atlūzām nevajadzīgo aculiecinieku rokas, kājas un kliedzošās mutes, kuras uz mūžīgiem laikiem apklusināja ūdens.
Milzīgo klintsakmeni alas priekšā acīmredzot nolika, lai noslēgtu ieeju no jūras. Kāda spēcīga vētra vai orkānam sekojošs atvilnis droši vien bija pavēlis akmeni sānis, un zvejnieks, kas pazuda pirms sešiem mēnešiem, atklāja ieeju. Viņš atrada dārgumus un saprata, ka viens galā netiks. Baltajam cilvēkam uzticēties nevar. Labāk braukt uz Hārlemu pie slavenā nēģeru gangstera un noslēgt ar viņu darījumu. Zelts pieder nēģeriem, kas bija gājuši bojā, lai to šeit noslēptu. Tātad - lai tas ari tiek melnajiem.