Выбрать главу

Stāvēdams tuneli un viegli līgodamies zemūdens straumē, Bonds iztēlojās, kā Hārlemas upē tika iemesta un nogrima vēl viena cementa muca.

Šajā mirklī viņš izdzirdēja bungu rībo­ņu.

Jau atrodoties starp haizivīm un bara- kudām, Bonds bija saklausījis kādu ūdens izkropļotu skaņu, kas pieauga, tu­vojoties alai, taču tobrīd viņš nodomāja, ka lā ir tikai viļņu šļakstišanās pret sa­las pamatni.

Nu varēja izšķirt noteiktu ritmu. Skaņa caururba ūdeni, triecoties ausis ar tādu spēku, it kā viņš būtu ieslodzīts milzīgās bungās. Likās, ka jūra vibrē. Bonds ap­tvēra bungu izmantošanas dubulto nozī­mi. Pirmkārt, tā bija uzruna, sauciens, uzmundrinājums plēsīgajām zivīm. Kvo­rels tika stāstījis, kā naktīs zvejnieki sit pa kanoe sāniem, lai pamodinātu un pie­vilinātu zivis. Šeit notika tieši tas pats. Bungu rīboņa kalpoja arī par ļaunu vēs­tošu brīdinājumu tiem, kas dzīvo krastā, un divkārt iedarbīgu to padarīja nāka­majā rītā krastā izskalots, pusapgrauzts līķis.

"Vēl viens no mistera Biga izsmalcinā­tajiem gājieniem," nodomāja Bonds. "Vēl viena šo neparasto smadzeņu izlolota ideja."

Beidzot Bonds aptvēra, kādā situācijā atrodas. Bungu rīboņa nozīmēja, ka viņš ir ķezā. Interesanti, ko nodomāja Strengvejs un Kvorels, izdzirdējuši šīs skaņas? Nabadziņi noteikti nosvīda aukstiem sviedriem. Jā, tieši tā: sēdēja un svīda… Bonds bija domājis, ka runas par bungām ir vieni vienīgi nieki, un pie­teicis saviem biedriem iejaukties tikai tā­dā gadījumā, ja "Secatur" izies jūrā. Tas nozīmētu, ka Bonda plāns ir izgāzies. Viņš bija izstāstījis Strengvejam, kur misters Bigs slēpj zeltu. Kuģi apturētu jūrā un pārmeklētu.

Tagad bija skaidrs, ka ienaidnieks ir viņu atklājis, tikai īsti nezina, kas viņš tāds ir. Tie nezina arī, vai viņš ir dzīvs, vai miris. Tas nozīmē, ka jādodas uz priekšu kaut vai tādēļ, lai no mīnētā ku­ģa dabūtu prom Solitēru.

Bonds palūkojās pulkstenī. Bija pus­stunda pāri pusnaktij. Šķita, ka pagājusi nedēļa, kopš viņš ienira ūdenī, lai dotos uz salu.

Džeimss aptaustīja zem gumijas apģēr­ba noslēpto beretu un prātoja, vai iero­cim nav ticis klāt ūdens.

Bungu rīboņa kļuva arvien skaļāka 1111 labāk saklausāma. Viņš turpināja virzī­ties dziļāk ejā, apgaismodams ceļu ar zem­ūdens lukturi.

Pieveicis vēl apmēram desmit jardus, Bonds ieraudzīja priekšā iemirdzamies blāvu gaismu. Viņš izslēdza lukturīti un devās atspīduma virzienā. Alas smilšu grī­da sāka virzīties uz augšu un ar katru soli gaisma kļuva arvien spožāka - Džeimss varēja saskatīt desmitiem mazu zivtiņu, kas riņķoja visapkārt. Viņam tuvojoties, uz visām pusēm metās krabji, lienot klinšu spraugās, bet kads astoņkāja mazulis šū­pojās pie griestiem kā mirdzoša zvaigzne.

Priekšā pavērās plata, mirdzoša ūdens krātuve ar baltu smilšu dibenu. Bija gaišs kā dienā. Bungu rīboņa kļuva ap­dullinoša. Džeimss nostājās ēnā un aplē­sa, ka no ūdens virsmas viņu šķir tikai dažas collas.

Bonds atradās neapskaužamā situāci­jā. Vēl viens solis un viņu pamanīs ik­viens, kas no augšas palūkosies uz ba­seina pusi. Kamēr viņš prātoja, vai ir vērts iet tālāk, viegls asiņu mākonītis, kas sūcās no saplosītā pleca, iepeldēja gaismas aplī. Bonds bija gandrīz aizmir­sis par ievainojumu, bet, pakustinājis ro­ku, juta ķermeni caururbjam spējas sā­pes. No baloniem augšup cēlās burbuļu strūkliņa. Bonds cerēja, ka tie, neviena nemanīti, sašķīdis pret klintīm.

Pēkšņi atskanēja plunkšķis un ūdeni ienira divi kaili nēģeri. Abu sejas sedza stikla maskas, rokās bija sažņaugti gari, asi dunči.

Pirms Bonds paspēja satvert savu iero­ci. vīrieši sagrāba viņu aiz plaukstu locī­tavām un rāva augšup.

Bonds bezpalīdzīgi lāva izvilkt sevi no baseina un nostatīt seklajās smiltīs. Zi­benīgi tika atrauti vaļā viņa gumijas tēr­pa rāvējslēdzēji. No galvas tika noņemta akvalangista ķivere, bet no pleca - ieroča maksts, un pēkšņi viņš vienās peldbiksēs stāvēja sava zemūdens ekipējuma art lie­ku vidū kā čūska, kas izlīdusi 110 vecās ādas. No ievainojuma kreisajā plecā plū­da asinis.

Mirklī, kad tika noņemta maska, Bonds gandrīz zaudēja dzirdi ārprātīgās bungu rīboņas dēļ. Troksnis skanēja viņā un vis­apkārt viņam. Mežonīgais ritms joņoja un pulsēja asinis. Likās, ka šīs skaņas spētu pamodināt visu Jamaiku. Bonds saviebies centās norobežoties no trokšņa. Sargi pagrieza gūstekni par simt astoņ­desmit grādiem, 1111 viņa skatienam pavē­nis tik neparasta aina, ka pat ārprātīgā rī­boņa šķita pieklustam. Bonda domas at­guva skaidrību un skatiens koncentrējās.

Pie papīriem nokrauta kāršu galda, ko sedza zaļš galdauts, salokāmajā krēslā ar spalvu rokā sēdēja misters Bigs un vienaldzīgi vērās Bondā. Lielais vīrs bija ģērbies labi pašūtā, dzeltenbrūnā tropu uzvalkā un baltā kreklā ar melnu zīda kaklasaiti. Atbalstījis plato zodu kreisās rokas plaukstā, viņš atgādināja biznes­meni, ko iztraucējis uzmācīgs darbi­nieks, prasot algas pielikumu. Pieklājīgs, bet nedaudz garlaikots.

Dažus soļus aiz viņa, draudīgs un ļauns, uz klints slējās barona Saniedi putnubiedēkļa veidols, kas drūmi vērās Bondā no sava nodilušā katliņa apakšas.

Misters Bigs pacēla zodu un noskatīja aģentu no galvas lidz kājām.

- Labrīt, mister Džeims Bond, - viņš beidzot teica, neskaidrajai balsij pārklā­jot pieklustošo bungu crescendo. - Ilgs laiks pagāja, līdz muša nokļuva līdz zir­nekļa tīkliem, vai varbūt man vajadzētu teikt: "grundulis iepeldēja valzivs rīklē"? Jūs izgreznojāt ūdeni aiz rifa ar tik lielis­kiem burbuļiem.

Viņš atkal atzvēlās krēslā un apklusa. Bungas klusītēm rībināja nenosakāmu ritmu.