Tātad Bondu bija nodevusi cīņa ar as- toņkāji. Smadzenes automātiski reģistrēja šo faktu, kamēr acis ātri pārlūkoja telpu.
Akmens ala šķita milzīga ka baznīca. Pusi telpas aizņēma baseins, no kura dzidrā ūdens nēģeri tikko bija viņu izvilkuši un kura dziļumā vīdēja tumši zilā ejas atvere. Gar baseinu stiepās šaura smilšu josla, uz kuras Bonds patlaban stāvēja, bet pārējo grīdas dalu veidoja līdzens, gluds akmens segums. Aiz mistera Biga muguras atradās trepes, kuru stāvie pakāpieni veda augšup uz velvētajiem griestiem, no kuriem nokarājās kaļķakmens stalaktīti. Dzidras ūdens lāses krita no tiem baseinā un uz akmens grīdas.
Augstu pie sienām spoži mirdzēja neskaitāmas loka lampas, kuru zeltainā gaisma atstarojās gludajā akmens grīdā un uz tās stāvošo nēģeru kailajos ķermeņos, Bondam pievērstajās acīs un ļaunā smīnā atieztajos zobos.
Ap nēģeru melno kāju sārtajām pēdām, aplauztu koku un sarūsējušu dzelzs stīpu gruvešos, starp sapelējušu ādas strēmeļu un sairušu buru auduma gabaliem vizēja zelts - tūkstošiem dolāru vērtas zelta monētu kaudzes, no kurām, it kā pēkšņi apstājušās skrējienā pār ugunsjūru, slējās melnas kājas.
Aiz viņiem rindojās tukšu koka paplāšu kaudzes, turpat uz grīdas atradās vēl viena, kuru līdz pusei pildija zelta monētas, bet uz trepju zemākā pakāpiena bija sastindzis nēģeris, izstieptās rokās turēdams ar zelta monētām pilnu paplati, it kā piedāvātu tās kādam neredzamam pircējam.
Nedaudz tālāk, kreisajā telpas stūrī, divi nēģeri stāvēja līdzās vēderainam dzelzs katlam, kas bija pakārts virs trim šņācošām lodlampām. Katla dibens bija nokaitis sarkans. Rokās melnie vīri turēja dzelzs putu karotes, kuras līdz kāta vidum klāja izkusis zelts. Apkārt slējās zelta priekšmetu kaudze - šķīvji, altāra piederumi, kausi, krusti un dažāda izmēra zelta stieņi. Gar sienu stiepās vesela rinda metāla dzesējamo paplāšu, kuru virsma zeltaini mirdzēja, bet blakus katlam stāvēja tukša forma un gara, ar zeltu nošļakstīta pavārnīca, kuras rokturis bija aptīts ar lupatu.
Netālu no mistera Biga uz grīdas tupēja kāds nēģeris, satvēris vienā rokā nazi, bet otrā - dārgakmeņiem rotātu biķeri. Pie viņa kājām gulēja skārda šķīvis ar dārgakmeņiem, kuri loka lampu spožajā gaismā mirdzēja sarkanās, zilās un zaļās liesmās.
Gaiss akmens alā bija silts un smacīgs, tomēr Bonds nodrebēja, pārlaidis skatienu apkārtējai ainai: žilbinošajām violeti baltajām lampām, cilvēku ķermeņu vizošajai bronzai, apdullinošajam zelta mirdzumam, dārglietu varavīkšņainajam spožumam un zilgani zaļajam baseinam ar tā pienbalto smilšu dibenu. Viņu satrieca un šausmināja viss šis skaistums, ši it kā pēkšņi pārakmeņojusies aina no teiksmainas izrādes, kuras nosaukums ir "Asiņainā Morgana dārgumu glabātava".
Džeimsa skatiens atgriezās pie zaļā vilnas auduma kvadrāta, pārslīdēja pie galda sēdošā cilvēka sejai un apstājās pie lielajām, dzeltenajām acīm.
- Apklusiniet bungas! - Lielais virs noteica tukšumā. Rīboņa bija pamazām pārtapusi klusā čukstā, kas dunēja ritmiski kā cilvēka pulss. Viens no nēģeriem pagājās pāris soļu pa šķindošajām monētām un nometās uz ceļiem. Uz grīdas stāvēja skaņuplašu atskaņotājs, bet aiz tā pie sienas karājās pastiprinātājs. Atskanēja klikšķis, un bungas aprima. Nēģeris aizvēra vāku un atgriezās sava vietā.
- Turpiniet strādāt! - pavēlēja misters Bigs. Acumirklī melnās figūras atsāka kustēties, it kā automātā būtu iemesta monēta. Katlā tika iemērktas putu karotes. zelts ielija veidnēs, cilvēks ar nazi noliecās pār dārgakmeņiem rotāto biķeri, nēģeris ar paplāti devās augšup pa kāpnēm.
Pār Bonda ķermeni ritēja sviedri un asinis.
Lielais vīrs vēlreiz noliecās pār papīriem un leni uzrakstīja pāris skaitļus. Bonds sakustējās un juta, ka mugurā iespiežas dunča asmens.
Misters Bigs nolika pildspalvu, lēni piecēlās un atkāpās no galda.
- Turpini! - viņš sacīja vienam no Bonda sargiem. Kailais vīrietis piegāja pie galda, apsēdās krēslā un paņēma rokā pildspalvu.
- Ved viņu augšā! - Misters Bigs devās pie pakāpieniem un lēni kāpa augšup.
Bonds juta, kā asais dunča gals baksta sānu. Viņš izkāpa no akvalanga atliekām un sekoja Lielajam vīram.
Neviens nepārtrauca darbu, kad misters Bigs bija aizgājis. Neviens neiebāza mute dārgakmeni vai monētu.
Sardzē palika barons Samedi.
No alas izgāja vienīgi viņa zombijs.
XXI nodala
"LABU NAKTI JUMS ABIEM"
Viņi gausi kāpa augšā, pagāja garām vaļējām durvīm, kas atradās netālu no griestiem, un pēc četrdesmit pēdām apstājās plašā klints laukumā. Te kāds nēģeris acetilēna apgaismojumā lika paplātes ar zelta monētām akvārijos, kas stāvēja gar sienām.
Kamēr viņi gaidīja, leja nokāpa vēl divi nēģeri, paņēma vienu no sagatavotajiem akvārijiem un atkal uzkāpa augšā.
Bonds domāja par to, ka augšā akvārijus piepildīs ar smiltīm, juras zālēm, ūdeni un zivīm un tad no rokas rokā pasniegs lejā no kraujas līdz jahtai.
Džeimss ievēroja, ka dažos akvārijos ir ielikti zelta stieņi, bet citos kā oļi sabērti dārgakmeņi. Viņš laboja savus aprēķinus, paaugstinot bagātību vērtību līdz apmēram četriem miljoniem mārciņu.
Misters Bigs bridi stāvēja, pievērsis skatienu akmens grīdai. Viņa elpa bija smaga, bet ritmiska. Tad viņi turpināja kāpt tālāk.
Pēdas divdesmit augstāk parādījās vēl viens, mazāks, laukumiņš ar durvīm siena. Pie tām atradās gluži jauna ķēde un piekaramā atslēga, bet pašas durvis bija darinātas no dzelzs plāksnēm, kuras klāja brūni rūsas plankumi.