Выбрать главу

Misters Bigs atkal pārtrauca kāpšanu, un viņi sānu pie sāna stāvēja mazajā ak­mens laukumiņā.

īsu mirkli Bonds domāja par bēgšanu, taču sargs, it kā nolasījis gūstekņa do­mas, bīdīja viņu tuvāk sienai, prom no mistera Biga. Bonds zināja, ķa viņa gal­venais pienākums ir palikt dzīvam, at­rast Solitēru un dabūt viņu pēc iespējas tālāk no kuģa, kura likteni aizvien no­teiktāk iezīmēja skābe, kas lēnām saēda vara degauklu.

No augšas pēkšņi atplūda spēcīga auksta gaisa strūkla, kas vienā mirklī nožāvēja Bonda sviedriem klāto ķerme­ni. Nepievērzdams uzmanību dunča spiedienam sānā, viņš ar labo roku pie­skārās ievainojumam. Asinis jau bija no­žuvušas un sarecējušas, bet lielākā daļa rokas kļuvusi nejūtīga. Ievainojums smeldza.

Misters Bigs pārtrauca klusumu.

- Tas vējš, mister Bond, - viņš ar roku pamāja uz augšu, - Jamaikā pazīstams ar nosaukumu "Kapracis".

Bonds paraustīja labo plecu un sakoda zobus.

Misters Bigs pagriezās, izvilka no ka­batas atslēgu un, atvēris durvis, devās iekšā. Bonds kopā ar sargu sekoja.

Viņi atradās garā, šaurā telpā. Pie sie­nam apmēram metru cita no citas bija piestiprinātas sarūsējušas važas, kas no­kārās līdz pat zemei.

Telpas tālākajā galā, kuru apmirdzēja augstu pie akmens sienas piekārts vēj­lukturis, uz grīdas vīdēja ar segu ap­klāts, nekustīgs ķermenis. Netālu no durvīm virs ienācēju galvām karājās otrs vējlukturis. Bija jūtama drēgnuma un moku kambara šausmu smaka.

-  Solitēra, - maigi noteica misters Bigs.

Bonda sirds salēcās, un viņš rāvās uz

priekšu. Tajā pašā brīdī spēcīga roka sagrāba augšdelmu.

-   Pagaidi, bālģīmi, - norūca sargs, at­liekdams Džeimsa roku aiz muguras un celdams to uz augšu, līdz Bonds neiztu­rēja un ar kreiso papēdi spēra atpakaļ. Spēriens trāpīja sarga stilbam.

Misters Bigs pagriezās. Viņa milzīgā ro­ka slēpa mazu pistoli.

-    Laid viņu, - Lielais vīrs klusi teica sargam, tad vērsās pie Bonda. - Ja gribi sev papildus nabu, tu vari to dabūt. Ma­nā ierocī ir veselas sešas.

Džeimss aizspraucās garām misteram Bigam. Ieraudzījusi viņu, Solitēra, rokas izstiepusi, metās pretī.

-   Džeims, - viņa šņukstēja, - Džeims…

Meitene gandrīz nokrita pie viņa kā-

jām.

-        Atnes virvi, - pavēlēja misters Bigs, nostājies uz sliekšņa.

-         Viss kārtībā, Solitēra, - mierināja Bonds, labi zinādams, ka melo. - Viss ir labi. Es esmu šeit.

Viņš palīdzēja meitenei piecelties un cieši satvēra rokās. Kreisais plecs skaud­ri sāpēja. Solitēra izskatījās bāla un iz­spūrusi. Viņas piere bija nobrāzta, zem acīm vīdēja tumši loki, seju klāja kvēpi, kuros pār vaigiem ritošās asaras iezīmēja bālas svītras. Mugurā meitenei bija no­smulēts balts linu tērps un sandales. So­litēra lūkojās Bondā.

-        Ko tas kuces dēls ar tevi izdarījis? - viņš jautāja, piespiedis sievieti pie krū­tīm. Solitēra piekļāvās Bondam, pieglau­dusi seju viņa kaklam.

Tad viņa atvirzījās un paskatījās uz sa­vu roku.

-  Tu asiņo, - viņa iesaucās. - Kas noticis?

Pagriezusi Bondu, Solitēra ieraudzīja

tumšas asinis, kas sūcās no pleca un ri­tēja lejā pa roku.

-   Mīļais, kas noticis? - Viņa atkal ie­raudājās, pēkšņi apjaušot savu bezspēcī­bu.

-   Sasien tos abus kopā, - sacija Lielais virs. - Šeit, tuvāk gaismai. Man viņiem kas sakāms.

Nēģeris nāca tuvāk. Bonds pavērsās pret viņu. Vai vērts riskēt? Sargam ro­kās bija tikai virve, toties Lielais virs stāvēja, pakāpies sāņus, un uzmanīja viņus, turot roku ar pistoli nolaistu gar sāniem.

-   Nē, mister Bond, - viņš klusi teica.

Džeimss pavērās uz milzu nēģeri, iedo­mājās par Solitēru un savu ievainoto ple­cu.

Sargs pienāca un sasēja viņam rokas aiz muguras. Tie bija pamatīgi mezgli, kas neļāva brīvi kustēties un darīja sā­pes. Bonds uzsmaidīja Solitērai un pie­miedza aci. Tā bija tikai bravūra, taču viņš redzēja meitenes acīs caur asarām iemirdzamies cerību.

Nēģeris pagrūda sasaistīto gūstekni tu­vāk izejai.

-  Tur,- teica Bigs, rādīdams uz vienu no važām.

Ar strauju spērienu nēģeris notrieca Bondu no kājām, un viņš nokrita, atkal sasitot savainoto plecu. Nēģeris aizvilka gūstekni pie važām, pārbaudīja tās un, izvēris auklu cauri riņķim, stingri sasēja lo ap Bonda potītēm. Pēc tam viņš izrāva no plaisas akmens sienā dunci, kuru pirms īsa brīža bija tur iespraudis, no­grieza virvi un devas pie Solitēras.

Bonds palika sēžam uz akmens grīdas, viņa kājas bija izstieptas taisni uz priek­šu, rokas - sasietas aiz muguras. No brūces tecēja asinis. Tikai benzedrīna paliekas organismā noturēja viņu pie sa­maņas.

Solitēru sasēja un apsēdināja viņam pretī. Viņus vienu no otra šķira nepilns metrs. Misters Bigs palūkojās pulkstenī.

- Ej, - viņš sacīja nēģerim. Aizvēris aiz sarga metāla durvis, Bigs atslējās pret tām.

Bonds un meitene lūkojās viens otrā, bet Lielais vīrs vēroja viņus abus. Pēc il­ga klusuma brīža viņš ierunājas. Bonds pavērās augšup.

Milzīgā, pelēkai futbola bumbai līdzīgā galva, kas šķita karājamies gaisā zem vējluktura, izskatījās ka pirmatnīgs un ļaunprātīgs rēgs, kas iepleties sava mi­dzeņa centrā. Acis izstaroja zeltainu mir­dzumu. Ķermenis slēpās ēnā. Bonds at­gādināja sev, ka ir dzirdējis, kā krūtīs si­tas šī cilvēka sirds, redzējis, kā viņš elpo, manījis sviedrus uz viņa pelēkās ādas. Tas bija tikai cilvēks, tāds pats kā viņš. liels cilvēks ar gudru galvu, bet tomēr ti­kai cilvēks, kas staigā, kārto dabiskās vajadzības, mirstīgs cilvēks ar slimu sir­di.

Platā mute pavērās, atsedzot lielu, bal­tu zobu rindu.

- Jus esat labākais 110 visiem, kas sū­tīti pret mani, - teica misters Bigs. Viņa balss skanēja mierīgi un klusi. - Četri mani palīgi ir miruši. Tas ir jūsu darbs, un mani sekotāji domā, ka tas ir netica­mi. Tagad pienācis laiks nokārtot rēķi­nus. Ar to, kas notika ar amerikāni, ir par maz. Tas, ka mani nodeva šī meite­ne, - viņš nenovērsdamies raudzījās Bondā, - kuru es izvilku no rensteles un biju gatavs padarīt par savu labo roku, liek šaubīties par manu nekļūdīgumu. Es lauzīju galvu, kādai nāvei viņu no­lemt, kad liktenis jeb barons Samedi, kā to sauc mani piekritēji, atveda jūs pie mana altāra.