krāsas dēļ misters Bigs viegli saplūda ar melnādainajiem ostas krāvējiem un strā- daja lieliski, nodrošinot labu un precīzu darbu jūras llotes izlūkošanā. Viņš cieši sadarbojās ar padomju spiegiem, kas veica līdzīgu darbu Krievijas labā. Beidzoties karam, tika demobilizēts (un saņēma apbalvojumus gan no amerikāņiem, gan frančiem), tad nozuda uz pieciem gadiem, kad, iespējams, uzturējās Maskavā. 1950. gadā lielais vīrs atgriezās Hārlemā un drīz vien nonāca FIB redzeslokā. Federāli turēja viņu aizdomas par spiegošanu padomju labā. Taču misters Bigs neiekrita nevienas no izliktajam lamatām. Vēlāk nopirka trīs naktsklubus un veiksmīgu Hārlernas bordeļu ķēdi. Likās, ka šim cilvēkam ir neierobežoti naudas krājumi. Viņš maksāja saviem aģentiem divdesmit tūkstošus dolāru gadā. Neuzticamie tika nogalināti, bet palikušie kalpoja prasmīgi un padevīgi. Bija zināms, ka viņš ir radījis pagrīdes Vudu templi Hārlemā, kās saistīts ar galveno kulta vietu Haiti. Sāka izplatīties baumas, ka misters Bigs ir zombijs jeb augšāmcēlies mironis - barons Samedi, briesmīgais Tumsas princis. Viņš pats cītīgi popularizēja šo stāstu, un drīz vien tas bija pārņēmis melnādaino pasaules zemākos slāņus. Misters Bigs iedvesa paliesas bailes, un tos, kas neklausīja viņa rīkojumiem, piemeklēja tūlītēja un bieži vien mistiska nāve.
Bonds loti sīki iztaujāja Deksteru un Leiteru par acīmredzamo milzu nēģera saistību ar SMERŠ, un dzirdētais viņu pārliecināja.
1951. gadā, solot vienu miljonu dolāru zeltā un drošu patvērumu pēc sešu mēnešu ilga darba viņu labā, FIB beidzot pierunāja pazīstamu VDK spiegu kļūt par dubultagentu. Viss ritēja gludi, un rezultāts pārspēja lielākās cerības. Krievu spiegs ieguva padomju delegācijas ekonomiskā konsultanta vietu Apvienotajās Nācijās. Kādu sestdienu viņš gatavojās ar metro doties uz Pensilvānijas staciju, lai turpinātu ceļu uz padomju delegācijas ārpilsētas rezidenci Glenkovā. kas atradās bijušajā Morgana muižā Longailendā.
Milzīgs nēģeris, vēlāk pēc fotogrāfijām identificēts ka misters Bigs, stāvēja viņam līdzās uz platformas, vilcienam ienākot stacijā, bija redzēts dodamies izejas virzienā, vēl pirms lokomotīve apstājās virs sakropļotā krievu spiega līķa. Neviens netika redzējis, ka misters Bigs grūstu vīrieti, taču pūli tas nebija grūti izdarāms. Aculiecinieki noliedza, ka tā varētu būt pašnāvība, jo vīrietis krītot bija drausmīgi kliedzis un viņam uz pleca karājās (cik skumjš sīkums!) soma ar golfa nūjām. Misteram Bigam, protams, bija tik pamatīgs alibi kā Fortnoksas cietoksnis. Viņu gan aizturēja un nopratināja, taču, pateicoties labākajam Hārle- mas advokātam, ātri vien atbrīvoja.
"Šis cilvēks ir kā radīts SMERŠ," Bonds nodomāja, "turklāt lieliski apmācīts. īsts iebiedēšanas un nāves ierocis. Un cik lieliski prot organizēt melnādaino pasaules sīkās zivteles un stingri turēt rokās krāsaino informācijas tīklu, izmantojot Vudu un bailes no visa pārdabiskā, kas vēl aizvien ir saglabājušās ikviena nēģera apziņā! Cik ģeniāla taktika, lai kontrolētu visu Amerikas transporta sistēmu, vilcienus, vagonu pavadoņus, kravas mašīnu vadītājus, ostu krāvējus! Viņa rīcībā ir vesels pulks neaizstājamu darbinieku, kuriem nav ne jausmas, ka jautājumus, uz kuriem tie atbild, uzdod Krievija. Nenozīmīgi, bet profesionāli cilvēki, kas, ja vien vispār domā, ir pārliecināti, ka informācija par kravu un tās pārvadāšanas grafiku tiek pārdota konkurējošam transporta koncernam."
Bonds sajuta pārskrienam pār muguru aukstas tirpas, kā tas notika vienmēr, domājot par lielisko padomju mehānismu, kura galvenais dzinējspēks ir SMERŠ. SMERŠ - nepārprotams nāves čuksts.
Viņš aizgaiņāja drūmās domas un nepacietīgi izlēca no gultas. Nu, labi, tagad pie rokas ir viens no viņiem, un aģents bija gatavs to iznīcināt. Rojālā viņš šo cii vēku redzēja tikai īsu mirkli. Šoreiz viņi satiksies aci pret aci. Misters Bigs? Lielais vīrs! Tad nu, lai tā būtu patiesi liela, gigantu cienīga cīņa!
Bonds piegāja pie loga un atvilka aizkarus. Viņa istaba atradās ziemeļu pusē - Hārlemas virzienā. Aģents mirkli lūkojās tālumā, kur kāds cits vīrietis varbūt vēl gulēja vai jau bija nomodā un, iespējams, domāja par viņu, Bondu. Vīrietis, kuru viņš kopā ar Deksteru bija redzējis uz viesnīcas kāpnēm. Bonds vēroja brīnišķīgo dienu un smaidīja. Un nevienam, it īpaši jau misteram Bigam, nebulu paticis šis smaids.
Džeimss paraustīja plecus un veicīgi devās pie telefona.
- "Santredžisas" viesnīca. Labrīt, - atsaucās balss.
- Apkalpojošo dienestu, lūdzu, - sacīja Bonds.
- Apkalpojošais dienests? Es gribētu pasūtīt brokastis. Puspinti [6] apelsīnu sulas, trīs viegli sakultas, ceptas olas ar speķi, dubultporciju espresso kafijas ar krējumu. Grauzdētas maizes šķēli. Marmelādi. Vai varu to dabūt?
Pasūtījums tika atkārtots. Bonds izgāja priekšnamā un pacēla piecas mārciņas** smago avīžu ķīpu, kas tur klusi bija nolikta agri no rīta. Hallē uz galda stāvēja vēl daži saiņi.
Iepriekšējā pēcpusdienā Džeimss pēc zināmas pierunāšanas bija piekritis ļauties pārvērtībām, kas padarītu viņu līdzīgu amerikānim. Atnāca drēbnieks un noņēma mērus diviem viegliem, tumši zilas vilnas vienrindu uzvalkiem (Bonds kategoriski atteicās no kaut ka vēl elegantaka), galantērijas preču tirgotājs atnesa vēsi baltus neilona kreklus ar gariem, asiem apkakļu stūriem. Bonds piekrita pieņemt pusduci fulārzīda kaklasaišu ar neparastiem rakstiem, tumšas zeķes ar moderniem ornamentiem, divus vai trīs lakatiņus krūšu kabatiņai, dažas vestes un bikses (dēvētus par T-krekliem un šortiem), ērtu, vieglu kamielvilnas mēteli ar polsterētiem pleciem, vienkāršu, pelēku filca cepuri ar šauru, melnu lenti un divus pārus ar rokām izšūtu un ļoti ērtu mokasīnu.
Viņš dabūja ari smalku pātagas formas kaklasaišu adatu, "Mark Cross" krokodil- ;idas kabatas portfeli, plānas "Zippo" šķiltavas, plastikāta "ceļojuma komplektu", kurā ietilpa zobu birstīte, raga brilles ar plānām lēcām, skuveklis un ķemme, n n visbeidzot - vieglu "Hartmann" ceļasomu, kurā salikt visas šīs lietas.