Выбрать главу

- īsu, bet labu nakti jums abiem.

XXII nodala

ŠAUSMU JŪRA

Kad gūstekņiem pakaļ atnāca sargi, rīts vēl tikko ausa. Pārgriezuši virves, kas saistīja viņu kājas, bet neatbrīvojot rokas, nēģeri tos abus pa izdrupušiem pakāpieniem uzveda virszemē.

Viņi apstājās starp retiem kokiem, un Bonds dziļi ieelpoja vēso rīta gaisu. Viņš paskatījās uz austrumiem un cauri za­riem rītausmas izgaismotajā pamalē re­dzēja bālam zvaigznes. Cikādes nakts dziesma bija apklususi, un kaut kur sa­las vidiene savu koncertu sāka atdarinā- tāj putns.

"Varētu būt pusseši," Bonds nodomāja.

Viņi stāvēja vairākas minūtes. Mundri sačukstēdamies, garām straujā soli gāja ar saiņiem un ceļasomām apkrāvušies nēģeri. Starp kokiem redzamo niedru bū­du durvis bija līdz galam vaļā. Vīrieši pieskrēja pie kraujas, kur stāvēja Bonds un Solitēra, pagriezās pa labi un nozuda lejā. Atpakaļ neviens no tiem vairs nenā­ca. Tā bija evakuācija, salas garnizons aizvāca savu nometni.

Ar kailo plecu Bonds pieglaudās Solitē- rai, un viņa atbalstījās pret to. Džeimss notrīcēja - pēc smacīgās pazemes kļuva vēsi. Taču las bija patīkamāk nekā ilg­stoša neziņa.

Viņi abi zināja, ka ir ielaidušies riskan­tā pasākumā.

Pēc Liela vīra aiziešanas Džeimss nebi­ja lieki tērējis laiku. Viņš čukstus pa­stāstīja meitenei par jahtai piestiprināto mīnu, kurai jāuzsprāgst dažas minūtes pēc sešiem, un to, kam, saskaņā ar viņa plānu, šajā rītā jāmirst.

Vislielākās raizes Džeimsam sagādāja mistera Biga lietpratība un precizitāte. "Secatur" bija jāpaceļ enkurs tieši sešos. Ja šajā laika parādīsies migla vai arī rīta puskrēslā nebūs pietiekami laba redza­mība, iziet cauri rifiem būs grūti. Tādā gadījumā misters Bigs alliks došanos ju- rā. Ja šajā laikā Bonds un Solitēra atra­dīsies uz mola netālu no jahtas, viņi aiz­ies bojā.

Pieņemot, ka kuģis izies jūrā noteiktajā laikā, cik lielā attālumā un kurā borta pusē viņi būs piesieti? Lai neaizķertu sa­lu, plostam jāatrodas pie kreisa borta. Bonds pieļāva, ka trose, kas vilks plostu, būs piecdesmit jardus gara un viņi būs piesieti vēl divdesmit trīsdesmit jardus aiz tā.

Ja pieņēmums bija pareizs, viņi tiks vilkti pāri ārējam rifam, kad "Secatur" jau atradīsies apmēram piecdesmit jardu ār­pus tā. Jahta uzsāks ceļu ar apmēram trīs mezglu lielu ātrumu, pēc tam kāpi­nās to līdz desmit vai pat divdesmit mezgliem. Sākumā viņi, tauvas galā griezdamies un virpuļodami, slīdēs pa platu loku, pēc tam plosta gaita izlīdzi­nāsies, un, kad jahta dosies cauri rifam, viņi turpinās tam tuvoties. Plosts šķērsos rifu, kad jahta atradīsies jau četrdesmit jardus aiz tā, un tad pienāks viņu kārta.

Bonds sarāvās, iedomādamies, kā tiks sakropļoti viņu ķermeņi, ja tos desmit jardus vilks pāri bārdas nažu asuma ko­raļļiem. Viņu muguras, sāni un kājas būs vienās brūcēs.

Tikuši pāri rifiem, viņi būs pārvērtu­šies milzīgās, asiņainās ēsmās, un pir­mās haizivs vai barakudas parādīšanās būs tikai dažu mirkļu jautājums.

Misters Bigs droši vien sēdēs ērtā krēs­la kuģa pakaļgalā, ar binokli skatīdamies asiņainajā priekšnesumā, un uz milzīgas papīra lapas rūpīgi atzīmēs laiku, kāds nepieciešams, lai dzīvā ēsma tiktu aprīta, un satrakojušās zivis sāks plosīt asiņai­nās virves galus.

Līdz pāri nepaliks vairs nekas.

Pēc tam plostu izvilks uz borta, un jah­ta graciozi uzņems kursu uz Floridu, lai pietauvotos saules pielietā Sankpeter- burgas oslā.

Bet ja nu mīna sprāgst, kad viņi atra­dīsies ūdenī piecdesmit jardu attālumā no kuģa? Kāda būs triecienviļņa iedarbī­ba uz viņu ķermeņiem? Domājams, tā nebūs nāvējoša. Galveno triecienu sa­ņems jahtas korpuss, ari ril's viņus pa­sargās.

Atlika tikai minēt un cerēt.

Pirmkārt, viņiem bija jāpaliek dzīviem līdz pēdējai sekundei. Jāturpina elpot, kamēr viņus kā dzīvu ēsmu vilks pa jū ru. Daudz kas būs atkarīgs no tā, kā viņi tiks sasieti kopā. Misters Bigs noteikti gribēs, lai gūstekņi ir dzīvi. Viņu neinte­resē beigta ēsma.

Bonds aukstasinīgi nolēma noslīcināt Solitēru, ja, parādoties pirmajai haizivij, viņi vēl būs dzīvi. Viņš pavilks meiteni zem sevis un noturēs zem ūdens. Pēc tam pacentīsies noslīcināties pats, uzvel­kot sev virsū viņas nedzīvo augumu.

Notiekošais likās kā ļauns murgs, Bonds juta nepārvaramu riebumu, domā­jot par necilvēcīgajām mokām un nāvi, kādu viņiem bija iecerējis šis cilvēks. Ta­ču viņš zināja, ka jāsaglabā vēss prāts, lai līdz pēdējam mirklim spētu cīnīties par savu un Solitēras dzīvību. Viņu uz­mundrināja doma, ka Bigs un lielākā da­ļa viņa ļaužu ari mirs. Palika maza cerī­bas dzirkstelīte, ka viņam un Solitērai iz­dosies izglābties. Bet pretiniekam, ja vien mīna nepievils, tādu cerību nebija.

Tas viss kopā ar simtiem citu domu jo­ņoja cauri aģenta smadzenēm, pirms viņi tika izvesti virszemē. Cerībās viņš dalījās ar Solitēru, bet šaubas paturēja pie sevis.

Meitene bija gulējusi iepretim Bondam, viņas nogurušās, zilās acis nenovērsdamas paļāvīgi un uzticīgi raudzījās vīrietī, smejo­ties viņa vārdos mīlestību un drosmi.

-   Neuztraucies par mani, mīļais, - Soli­tēra sacīja, kad viņiem atnāca pakaļ. - Es jutos laimīga, ka atkal esmu tev blakus. Mana sirds pieder tev. Tādēļ es nebaidos, kaut ari visapkārt virmo nāves dvesma. Vai tu mani kaut mazliet mīli?

-   Jā, - atteica Bonds. - Un mūsu mī­lestība vienmēr paliks ar mums.

-   Ceļas nu, - sacīja viens no atnāku­šajiem vīriem.

Tagad viņi atradās virszemē, bija kļu­vis gaišāks, zem kraujas Bonds sadzirdē­ja motora rūkoņu. Ūdens virsma mirdzē­ja gluda kā spogulis. Parādījās misters Bigs ar ādas diplomātu rokā. Viņš uz brī­di apstājās un, atvilkdams elpu, palūko­jās apkārt. Lielais vīrs nepievērsa uzma­nību ne Bondam un Solitērai, ne ari abiem ar revolveriem bruņotajiem sar­giem, kas stāvēja gūstekņiem aiz mugu­ras. Viņš pavērās debesīs un negaidot, vērsdamies pie saules, skaļā, skaidrā balsī iekliedzas: