- īsu, bet labu nakti jums abiem.
XXII nodala
ŠAUSMU JŪRA
Kad gūstekņiem pakaļ atnāca sargi, rīts vēl tikko ausa. Pārgriezuši virves, kas saistīja viņu kājas, bet neatbrīvojot rokas, nēģeri tos abus pa izdrupušiem pakāpieniem uzveda virszemē.
Viņi apstājās starp retiem kokiem, un Bonds dziļi ieelpoja vēso rīta gaisu. Viņš paskatījās uz austrumiem un cauri zariem rītausmas izgaismotajā pamalē redzēja bālam zvaigznes. Cikādes nakts dziesma bija apklususi, un kaut kur salas vidiene savu koncertu sāka atdarinā- tāj putns.
"Varētu būt pusseši," Bonds nodomāja.
Viņi stāvēja vairākas minūtes. Mundri sačukstēdamies, garām straujā soli gāja ar saiņiem un ceļasomām apkrāvušies nēģeri. Starp kokiem redzamo niedru būdu durvis bija līdz galam vaļā. Vīrieši pieskrēja pie kraujas, kur stāvēja Bonds un Solitēra, pagriezās pa labi un nozuda lejā. Atpakaļ neviens no tiem vairs nenāca. Tā bija evakuācija, salas garnizons aizvāca savu nometni.
Ar kailo plecu Bonds pieglaudās Solitē- rai, un viņa atbalstījās pret to. Džeimss notrīcēja - pēc smacīgās pazemes kļuva vēsi. Taču las bija patīkamāk nekā ilgstoša neziņa.
Viņi abi zināja, ka ir ielaidušies riskantā pasākumā.
Pēc Liela vīra aiziešanas Džeimss nebija lieki tērējis laiku. Viņš čukstus pastāstīja meitenei par jahtai piestiprināto mīnu, kurai jāuzsprāgst dažas minūtes pēc sešiem, un to, kam, saskaņā ar viņa plānu, šajā rītā jāmirst.
Vislielākās raizes Džeimsam sagādāja mistera Biga lietpratība un precizitāte. "Secatur" bija jāpaceļ enkurs tieši sešos. Ja šajā laika parādīsies migla vai arī rīta puskrēslā nebūs pietiekami laba redzamība, iziet cauri rifiem būs grūti. Tādā gadījumā misters Bigs alliks došanos ju- rā. Ja šajā laikā Bonds un Solitēra atradīsies uz mola netālu no jahtas, viņi aizies bojā.
Pieņemot, ka kuģis izies jūrā noteiktajā laikā, cik lielā attālumā un kurā borta pusē viņi būs piesieti? Lai neaizķertu salu, plostam jāatrodas pie kreisa borta. Bonds pieļāva, ka trose, kas vilks plostu, būs piecdesmit jardus gara un viņi būs piesieti vēl divdesmit trīsdesmit jardus aiz tā.
Ja pieņēmums bija pareizs, viņi tiks vilkti pāri ārējam rifam, kad "Secatur" jau atradīsies apmēram piecdesmit jardu ārpus tā. Jahta uzsāks ceļu ar apmēram trīs mezglu lielu ātrumu, pēc tam kāpinās to līdz desmit vai pat divdesmit mezgliem. Sākumā viņi, tauvas galā griezdamies un virpuļodami, slīdēs pa platu loku, pēc tam plosta gaita izlīdzināsies, un, kad jahta dosies cauri rifam, viņi turpinās tam tuvoties. Plosts šķērsos rifu, kad jahta atradīsies jau četrdesmit jardus aiz tā, un tad pienāks viņu kārta.
Bonds sarāvās, iedomādamies, kā tiks sakropļoti viņu ķermeņi, ja tos desmit jardus vilks pāri bārdas nažu asuma koraļļiem. Viņu muguras, sāni un kājas būs vienās brūcēs.
Tikuši pāri rifiem, viņi būs pārvērtušies milzīgās, asiņainās ēsmās, un pirmās haizivs vai barakudas parādīšanās būs tikai dažu mirkļu jautājums.
Misters Bigs droši vien sēdēs ērtā krēsla kuģa pakaļgalā, ar binokli skatīdamies asiņainajā priekšnesumā, un uz milzīgas papīra lapas rūpīgi atzīmēs laiku, kāds nepieciešams, lai dzīvā ēsma tiktu aprīta, un satrakojušās zivis sāks plosīt asiņainās virves galus.
Līdz pāri nepaliks vairs nekas.
Pēc tam plostu izvilks uz borta, un jahta graciozi uzņems kursu uz Floridu, lai pietauvotos saules pielietā Sankpeter- burgas oslā.
Bet ja nu mīna sprāgst, kad viņi atradīsies ūdenī piecdesmit jardu attālumā no kuģa? Kāda būs triecienviļņa iedarbība uz viņu ķermeņiem? Domājams, tā nebūs nāvējoša. Galveno triecienu saņems jahtas korpuss, ari ril's viņus pasargās.
Atlika tikai minēt un cerēt.
Pirmkārt, viņiem bija jāpaliek dzīviem līdz pēdējai sekundei. Jāturpina elpot, kamēr viņus kā dzīvu ēsmu vilks pa jū ru. Daudz kas būs atkarīgs no tā, kā viņi tiks sasieti kopā. Misters Bigs noteikti gribēs, lai gūstekņi ir dzīvi. Viņu neinteresē beigta ēsma.
Bonds aukstasinīgi nolēma noslīcināt Solitēru, ja, parādoties pirmajai haizivij, viņi vēl būs dzīvi. Viņš pavilks meiteni zem sevis un noturēs zem ūdens. Pēc tam pacentīsies noslīcināties pats, uzvelkot sev virsū viņas nedzīvo augumu.
Notiekošais likās kā ļauns murgs, Bonds juta nepārvaramu riebumu, domājot par necilvēcīgajām mokām un nāvi, kādu viņiem bija iecerējis šis cilvēks. Taču viņš zināja, ka jāsaglabā vēss prāts, lai līdz pēdējam mirklim spētu cīnīties par savu un Solitēras dzīvību. Viņu uzmundrināja doma, ka Bigs un lielākā daļa viņa ļaužu ari mirs. Palika maza cerības dzirkstelīte, ka viņam un Solitērai izdosies izglābties. Bet pretiniekam, ja vien mīna nepievils, tādu cerību nebija.
Tas viss kopā ar simtiem citu domu joņoja cauri aģenta smadzenēm, pirms viņi tika izvesti virszemē. Cerībās viņš dalījās ar Solitēru, bet šaubas paturēja pie sevis.
Meitene bija gulējusi iepretim Bondam, viņas nogurušās, zilās acis nenovērsdamas paļāvīgi un uzticīgi raudzījās vīrietī, smejoties viņa vārdos mīlestību un drosmi.
- Neuztraucies par mani, mīļais, - Solitēra sacīja, kad viņiem atnāca pakaļ. - Es jutos laimīga, ka atkal esmu tev blakus. Mana sirds pieder tev. Tādēļ es nebaidos, kaut ari visapkārt virmo nāves dvesma. Vai tu mani kaut mazliet mīli?
- Jā, - atteica Bonds. - Un mūsu mīlestība vienmēr paliks ar mums.
- Ceļas nu, - sacīja viens no atnākušajiem vīriem.
Tagad viņi atradās virszemē, bija kļuvis gaišāks, zem kraujas Bonds sadzirdēja motora rūkoņu. Ūdens virsma mirdzēja gluda kā spogulis. Parādījās misters Bigs ar ādas diplomātu rokā. Viņš uz brīdi apstājās un, atvilkdams elpu, palūkojās apkārt. Lielais vīrs nepievērsa uzmanību ne Bondam un Solitērai, ne ari abiem ar revolveriem bruņotajiem sargiem, kas stāvēja gūstekņiem aiz muguras. Viņš pavērās debesīs un negaidot, vērsdamies pie saules, skaļā, skaidrā balsī iekliedzas: