Выбрать главу

Bonds pagriezās uz sāniem, un Solitē­ra aizelsusies iznira no ūdens.

Viņi vēl arvien virzījās uz priekšu.

Pieci jardi, desmit, piecpadsmit, div­desmit.

Vēl četrdesmit jardi, un viņi uztrieksies pirmajiem koraļļiem.

Jahtai jau vajadzētu būt tiem garām.

Bonds aizturēja elpu. Pulkstenis droši vien bija jau pāri sešiem. Kas gan lēcies tai nolāpītajai mīnai? Aģents ātri noskai­tīja lūgšanu. "Glāb mūs, Dievs!" viņš do­mās teica.

Pēkšņi virves iegriezās rokās.

- Ieelpo, Solitēra, ieelpo, - Bonds pagu­va iekliegties, pirms viņus parāva zem ūdens.

Pāri līcim viņi joņoja uz rifa pusi.

Negaidot ātrums samazinājās. Bonds noprata, ka plosts atsities pret kādu klintsbluķi vai milzu koralli. Jau pēc brī­ža nāvējošā apskāvienā sasietie ķermeņi ar spēju rāvienu traucās tālāk.

Palikuši trīsdesmit jardi, divdesmit, desmit…

"Jēzus Kristus," nodomāja Bonds. "Ar mums ir cauri." Viņš sasprindzināja muskuļus, gaidot pirmo triecienu un tam sekojošās sāpes, un pastūma Solitē­ru augstāk, lai pasargātu viņu no ļaunā­kā.

Pēkšņi it kā milzu dūre ietriecās viņa ķermenī un uzgrūda virsū Solitērai ar tā­du spēku, ka uzmeta abus gaisā. Tad vi­ņi krita atpakaļ. Sekundes desmitdaļu vēlāk debesis pāršķēla zibens un atska­nēja pērkonam līdzīgs dārdiens.

Viņi iztriecās cauri ūdens virsmai, un Bonds juta, ka atslābušās virves sma­gums velk tos abus dziļumā.

Kājas bezpalīdzīgi kuļājās, un mute pieplūda ar ūdeni.

Tas lika atgīities. Aģents sāka strauji kustināt kājas un iznira. Meitene ļengani gulēja viņa apskāvienos. Džeimss kūla ūdeni un skatījās apkārt, ar plecu turot Solitēras ļengano galvu virs ūdens.

Pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija apmē­ram piecu jardu attālumā ap ritu virpu­ļojošais ūdens. Ja šeit neslietos koraļļi, sprādziena vilnis būtu viņus nogalinājis. Bonds sajuta, cik spēcīgi ap kājām vir­puļo zemūdens straume. Izmisīgi rijot gaisu, viņš mēģināja tuvoties rifam. Krū­tis no sasprindzinājuma grasījās pār­plīst, skatienu aizsedza sarkana migla, virve vilka viņu lejā, bet Solitēras mati lī­da mutē un traucēja elpot.

Beidzot Bonds juta, kā koraļļa asā ma­la iegriežas stilbā. Viņš mēģināja ar kā­jām sataustīt vietu, kur atsperties, ar katru kustību arvien vairāk noraujot ādu.

Džeimss tikpat kā nejuta sāpes.

Tagad ari muguru un rokas klāja 110- brāzumi. Bonds neveikli ķepurojās tālāk. Plaušas dedzināja asas sāpes, zem viņa pletās atskabargaina sega. Džeimss uz­gūlās tai ar visu svaru, cenzdamies turē­ties pretī straumei, kas mēģināja viņu ie­raut atpakaļ ūdenī. Beidzot kājas atrada pamatu, aiz muguras slējās klints. Bonds aizelsies atliecās. Asinis iekrāsoja ūdeni. Viņš cieši turēja Solitēras auksto, ļengano ķermeni.

Pateicībā aizvēris acis, 007 atvilka elpu un gaidīja, kad apziņa noskaidrosies. Pirmā doma, kas iešāvās prātā, bija asi­nis, kas virmoja ūdeni ap viņu. Taču aģents cerēja, ka lielas zivis neiekļūs starp rifiem. Lai nu kā, viņš neko daudz nevarēja darīt.

Tad Bonds pavērās jūrā - no "Secatur" nebija ne vēsts.

Augstu mierīgajās debesīs peldēja dū­mu mākonis, kuru "Doktorvējš" dzina uz salas pusi.

Ūdenī peldēja dažādas lietas, bet viļņos augšup lejup šūpojās vairākas galvas. Jūra bija pilna ar mirdzoši baltiem ap­dullināto vai nosisto zivju vēderiem. Gai­sā jautās deguma smaka. Netālu mierīgi gulēja sarkanais plosts, ko uz vietas tu­rēja (rose. kuras otrs gals grima dzelmē.

Galvu un beigtu zivju apļa malā jau parādījās pirmie haizivju spuru trīsstūri. Tiem drīz vien pievienojās citi. Bonds ie­raudzīja lielu purnu, kas izslējās virs ūdens un, sagrābis kaut ko milzīgajos žokļos, atkal ienira. Spuras šķēla ūdeni, šaudīdamās starp gardajiem kumosiem. Divas melnas rokas pēkšņi pacēlās gaisā un tūlīt pat nozuda. Visapkārt skanēja kliedzieni. Divi vai trīs roku pāri izmisīgi airējās rifa virzienā. Kāds vīrietis apstā­jās un ar plaukstām izmisīgi dauzīja ūdens virsmu. Pēkšņi rokas pazuda. Vīrs sāka kliegt un raustīties. "Viņā iegrauzu- sies barakuda," izskrēja cauri Bonda ap- dlillušajani smadzenēm.

Taču viena galva turpināja tuvoties, virzoties uz to rifa daļu, kur stāvēja Bonds. Aģents sajuta sīkus vilnīšus ska­lojamies padusēs un Solitēras matus glaužamies pie muguras.

Šī galva bija milzīga, un no ievainoju­ma pāri sejai plūda asinis.

Bonds skatījās, kā tā tuvojas.

Peldēšana brasā, enerģiski vēzējot ro­kas, bija mistera Biga kļūda, kas pievili nāja zivis, kuras vēl nebija aizņemtas asiņainajā maltītē.

"Vai tiešām viņam izdosies?" domāja Bonds. Viņa acis samiedzās un elpa izlī­dzinājās, vērojot, kā jūra pieņem savu cietsirdīgo lēmumu.

Galva šūpodamās tuvojās. Bonds re­dzēja kā agonijā atņirgtos zobus un asi­nīm pielijušās acis. Viņš gandrīz varēja dzirdēt lielās, slimās sirds pukstus zem melni pelēkās ādas. Vai tā apstāsies, pirms ēsma tiks satverta?

Misters Bigs vēl aizvien tuvojās. Viņa pleci bija kaili, apģērbu droši vien norāva sprādziens, taču melnā zīda kaklasaite vēl arvien karājās ap lielo, resno kaklu un vil­kās aiz muguras kā ķīnieša bize. Ūdens šalts izskaloja asinis no Lielā vīra acīm. Tās, plaši atvērtas, cieši raudzījās Bondā. Skatienā nebija lūguma pēc palīdzības, ti­kai ārkārtīgi liels fizisks sasprindzinājums.

Viņu vairs šķīra tikai kādi desmit jardi. Kad Bonds palūkojās nēģerī, tā acis aiz­vērās un seja savilkās sāpju grimasē.

- A-ā-ā, - izdvesa sašķiebtā mute.

Rokas pārstāja kult ūdeni, galva ieni­ra, tad atkal pacēlās virs līmeņa. Asi­ņains mākonis apņēma ķermeni un ie­krāsoja jūru. Divas slaidas, sešas pēdas garas, brūnas ēnas iznira no sarkanā mākoņa un atkal metās tajā. Ķermenis raustījās. īsu brīdi virs ūdens pavīdēja mistera Biga roka - tai nebija plaukstas, nebija locītavas, nebija pulksteņa.