Bet milzīgā, kālim līdzīgā galva ar atņirgtu muti un baltiem zobiem vēl bija dzīva. Tagad tā sāka kliegt. Gārdzošais kliedziens pārtrūka ikreiz, kad barakuda ietriecās viņa ķermenī.
Aiz Bonda muguras no līča puses atskanēja tāls sauciens. Viņš nepiegrieza tam vērību. Visu Džeimsa uzmanību saistīja asiņainā izrāde ūdeni.
Spura pāršķēla viļņus dažus jardus no aģenta un apstājās.
Bonds juta, ka haizivs, gluži kā suns, cauri asiņu mākonim mēģina novērtēt medījumu. Tad tā metās uz priekšu, un kliedzošā galva, gluži kā makšķeres pludiņš, pazuda zem ūdens.
Virspusē uzšāvās burbuļu mākonis.
Brūni plankumainā aste sakūla ūdeni putās, varenajai tlģerhaizivij uz bridi ienir stot, lai tūlīt pat atkal mestos uzbrukumā.
Nēģera galva no jauna iznira virspusē. Mute bija aizvērta. Šķita, ka dzeltenās acis vēl arvien raugās Bondā.
Blakus galvai parādījās haizivs purns, žokli bija plaši atvērti, rīta gaismā mirdzēja asi zobi. Atskanēja briesmīgs klakšķis, uz- virpuļoja ūdens, un tad iestājās klusums.
Bonds plati ieplestām acīm raudzījās ūdenī izplūstošajā sarkanbrūnajā plankumā.
Pēkšņi meitene ievaidējās, un viņš atguvās.
Aiz muguras atskanēja sauciens, un šoreiz Bonds pagrieza galvu uz līča pusi.
Tas bija Kvorels. Viņa spīdīgais, brūnais ķermenis slējās pār kanoe malu. rokas strauji cilāja airus, bet labu gabalu aiz muguras bija redzamas pārējās Haizivju līča zvejnieku laivas.
Pūta svaigs pasāts, saule spīdēja pār zilo ūdeni un zaļo Jamaiku.
Džeimsa Bonda zili pelēkajās acīs iemirdzējās asaras, kas tajās nebija manītas kopš bērnības. Asaras noritēja pār vaigiem un iekrita asinīm krāsotajā ūdenī.
XXIII nodala
KAISLĪGAIS ATVAĻINĀJUMS
Mirdzēdami kā briljanta piekariņi, divi mazi kolibri pēdējo reizi aplidoja hibiska ziedus. Jasmīnkrūmā saldāk kā lakstīgala savu vakara dziesmu uzsāka atdarinā- tājputns. Liela papagaiļa robainā ēna planēja pāri zālājam, un pelēkzils zivju dzenis dusmīgi ieklabinājās, ieraugot vīrieti, kas sēdēja krēslā. Putns mainīja lidojuma virzienu, pagriezdamies uz salas vidieni. Košs tauriņš plivinājās zem palmu violetajām ēnām.
Zilais līča ūdens bija mierīgs. Rietošā saule ietina salas kraujas rožainā mijkrēsli.
Pēc karstās dienas gaisā bija jūtams vakara vēsais pieskāriens. No netālajām zvejnieku ciemata būdām atvēdīja dedzinātas kūdras un cepta manioka smarža.
Solitēra iznāca no mājas un basām kājām gāja pāri zālājam, nesdama paplāti ar kokteiļu šeikeru un divām glāzēm. Viņa to nolika uz bambuskoka galdiņa li dzās Bonda krēslam.
- Ceru, ka būšu pareizi pagatavojusi, - viņa sacīja. - Seši pret vienu, izklausās briesmīgi stiprs. Nekad agrāk neesmu dzērusi vodku ar martini.
Bonds palūkojās uz Solitēru. Viņai mugurā bija Džeimsa baltā zīda pidžama. Tā bija pārāk liela, un meitene izskatījās bērnišķīga.
Solitēra iesmējās.
- Kā tev patīk mana Portmarijas lūpu krāsa? - viņa jautāja. - Un uzacis? Ievilku ar HB zīmuli. Neko vairāk nevarēja izdarīt, vienīgi nomazgāties.
- Tu izskaties brīnišķīgi, - viņš sacīja. - Un esi visskaistākā sieviete visā Haizivju līcī. Ja man pietiktu spēka, es pieceltos un tevi noskūpstītu.
Solitēra noliecās un, apskāvusi Bonda kaklu, cieši noskūpstīja viņa lūpas, tad piecēlās un atmeta matus no pieres.
Viņi brīdi skatījās viens otrā. Tad Solitēra pagriezās pret galdiņu un ielēja Džeim- sam kokteili. Piepildījusi pusglāzi ari sev, viņa apsēdās zālē un atspieda galvu pret Bonda ceļiem. Džeimss spēlējās ar Solitē- ras matiem, 1111 viņi krietnu brīdi sēdēja, vērodami salu, jūru 1111 rietošo sauli.
Diena bija pagājusi, dziedējot brūces un atgūstot spēkus.
Kad Kvorels viņus izsēdināja nelielajā "Oāzes" pludmalē, Bonds pusnešus aizvilka Solitēru pāri zālājam līdz vannasis- tabai. Viņš piepildīja vannu, ieguldīja gandrīz nemaņā esošo meiteni siltajā ūdeni un ieziepēja visu viņas ķermeni un matus. Noskalojis no Solitēras sāli un koraļļu gļotas, ietina viņu dvieli, nosusināja un uzlika ievainojumiem dziedinošu ziedi. Pēc tam Bonds iedeva meitenei miega zāles un gluži kailu noguldīja savā gultā. Noskūpstījis viņu, Džeimss piegāja pie loga. Pirms viņš paguva aizvērt žalūzijas, Solitēra jau bija aizmigusi.
Džeimss Bonds devās uz vannu. Strengvejs palīdzēja aģentam nomazgāties un apsmērēja viņa neskaitāmās brūces ar zālēm. Barakudas sakostā roka bija kļuvusi gluži nejūtīga. No pleca bija izrauts krietns muskuļa gabals. Dezinficējošo līdzekļu dedzināšana lika viņam sakost zobus.
Bonds uzmeta plecos rītasvārkus, un Kvorels aizveda viņu uz Portmarijas slimnīcu. Pirms aizbraukšanas Džeimss ieturēja Lukulla cienīgas brokastis un apbalvoja sevi ar cigareti. Mašīnā viņš aizmiga un nepamodās ne uz operāciju galda, ne ari tad, kad viņu, ietītu pārsējos, noguldīja slimnīcas gultā. Agrā pēcpusdienā Kvorels atveda Bondu atpakaļ. Pa to laiku Strengvejs, pamatojoties uz aģenta 007 atstāto informāciju, bija sācis rīkoties. Pārsteigumu salā rosījās policijas vienība. Virs divdesmit asu [16] dziļumā gulošā "Secatur" vraka bija novietota boja, ap kuru patrulēja Portmarijas muitnieki. No Kingstonas jau bija izbraukuši avarējušu kuģu izcelšanas speciālisti un ūdenslīdēji. Vietējo avīžu reportieriem tika sniegtas tikai īsas ziņas, un pie "Oāzes" mājas ieejas sardzē stāvēja policisti, gatavi atvairīt žurnālistu barus, kas iera dīsies Jamaikā, tiklīdz ziņas par notikumu sasniegs ārpasauli. M. un Vašingtonai tika nosūtīts detalizēts ziņojums.