- Mjūriel, - viņa teica, - nolasi man Ceturto Bausli. Vai tur nekas nav teikts par to, ka nedrīkst gulēt gultā?
Mjūriela ar pūlēm ņēmās burtot.
- Tur teikts: "Neviens dzīvnieks nedrīkst gulēt gultā ar palagiem," - viņa pēdīgi paziņoja.
Dābolīte savādā kārtā neatcerējās, ka Ceturtajā Bauslī būtu minēti palagi; taču, ja jau tā rakstīts uz sienas, tad būs gan minēti. Un Kviecējs, kam tieši tobrīd gadījās iet garām divu triju suņu pavadībā, prasmīgi parādīja visu īstajā gaismā.
- Tātad jūs, biedri, būsiet dzirdējuši, - viņš sacīja, - ka mēs, cūkas, tagad guļam saimniekmājas gultās? Un kādēļ gan ne? Jūs taču neiedomāsieties, ka ir bijusi kāda rezolūcija pret gultām? Gulta vienkārši nozīmē vietu, kur gulēt. Stingri ņemot, salmu kaudze aizgaldā arī ir gulta. Noteikums bija pret palagiem, kas ir cilvēku izgudrojums. Mēs noņēmām palagus no saimniekmājas gultām un guļam starp segām. Un tās patiesi ir ļoti ērtas guļvietas! Taču varu jums teikt, biedri, ka tās nav ērtākas, nekā mums nepieciešams, jo mums tagad jāveic tik daudz garīga darba. Jūs taču negribētu laupīt mums atpūtu, vai ne, biedri? Jūs negribētu, lai mēs piekūstam tiktāl, ka nespējam veikt savus pienākumus? Neviens no jums tak nevēlēsies, lai atgriežas Džonss?
Šai ziņā dzīvnieki tūliņ apliecināja viņam savu piekrišanu, un ne vārda vairs netika runāts par to, ka cūkas guļ saimniekmājas gultās. Un, kad pēc dažām dienām tika paziņots, ka turpmāk cūkas rītos celsies stundu vēlāk nekā pārējie dzīvnieki, arī pret to neviens neiebilda.
Pienākot rudenim, dzīvnieki bija noguruši, taču laimīgi. Garām bija smags gads, un pēc tam, kad bija pārdota daļa siena un labības, barības krājumi ziemai nerādījās pārlieku bagātīgi, taču visu atsvēra vējdzirnavas. Tagad tās bija gandrīz pa pusei uzceltas. Pēc ražas novākšanas iestājās skaidrs, sauss laiks, un dzīvnieki strādāja tik dūšīgi kā vēl nekad, spriezdami, ka ir taču vērts augu dienu lumzāt šurpu turpu ar akmens bluķiem, ja šādi iespējams uzcelt sienas par pēdu augstāk. Bokseris mēdza nākt ārā pat naktīs un pilnmēness gaismā pastrādāt pāris stundiņu vienatnē. Brīvajos brīžos dzīvnieki riņķoja ap puspabeigtajām vējdzirnavām, apbrīnodami sienu izturību un taisnumu un brīnīdamies, ka vispār spējuši uzbūvēt kaut ko tik iespaidīgu. Vienīgi vecais Bendžamins ne sitams nejūsmoja par vējdzirnavām, lai gan, kā parasti, neteica arī neko vairāk par mīklaino piezīmi, ka ēzeļi dzīvojot ilgi.
Klāt bija novembris ar stipru dienvidrietumu vēju. Būvei vajadzēja mest mieru, jo bija pārāk mitrs, lai jauktu cementu. Beidzot pienāca nakts, kad sacēlās tik nikna vētra, ka fermas ēkas salīgojās uz pamatiem un no šķūņa jumta tika norauti vairāki dakstiņi. Vistas uzmodās, šausmās ķērkdamas, jo visas reizē bija nosapņojušas, ka tālumā dzird nodārdam šāvienu. Rītā dzīvnieki iznāca no steliņģiem un ieraudzīja, ka nogāzts karogmasts un augļudārza malā kā nieka redīss no zemes izrauta goba. Bet jau nākamajā mirklī no visu mutēm izlauzās izmisuma kliedziens. Acīm pavērās briesmīgs skats. Vējdzirnavas gulēja drupās.
Visi ar joni metās turp. Napoleons, kas reti kad pārvietojās ātrāk nekā soļiem, drāzās visiem pa priekšu. Jā, te nu tās gulēja - visu viņu pūliņu auglis - nopostītas līdz pamatiem; apkārt mētājās akmeņi, kurus viņi ar tādām mokām skaldījuši un stiepuši šurp. Vēl nespēdami bilst ne vārda, dzīvnieki stāvēja, drūmi noraudzīdamies izsvaidītajos akmeņos. Napoleons klusēdams soļoja šurpu turpu, lāgiem paostīdams zemi. Astes gredzens bija kā sastindzis un tikai reizumis asi noraustījās - tas norādīja uz rosīgu prāta darbību. It kā beidzot kaut ko izlēmis, viņš pēkšņi apstājās.
- Biedri, - viņš klusu ierunājās, - vai jūs zināt, kas to pastrādājis? Vai pazīstat ienaidnieku, kurš naktī atnācis un sagrāvis mūsu vējdzirnavas? Sniedziņš! - viņš piepeši pērkonīgi ieaurojās. - To ir izdarījis Sniedziņš! Aiz tīras ļaunprātības, cerēdams kavēt mūsu plānu izpildi un atriebties par savu kaunpilno padzīšanu, šis nodevējs nakts aizsegā ir atzadzies šurp un iznīcinājis gandrīz vesela gada darbu. Biedri, šeit un šobrīd es pasludinu Sniedziņam nāvesspriedumu! Dzīvnieks, kurš īstenos šo pelnīto spriedumu, saņems "Otrās Pakāpes Dzīvnieku Varoni" un pusbušeli ābolu. Veselu bušeli saņems tas, kurš sagūstīs šo kaitnieku dzīvu!
Dzīvnieki bija bezgala satriekti, uzzinājuši, ka šādas rīcības vaininieks varētu būt Sniedziņš. Atskanēja sašutuma saucieni, un ikviens sāka prātot, kā notvert Sniedziņu, ja viņš kādreiz atgrieztos. Gandrīz tai pašā brīdī netālu no paugura zālē tika uzietas cūkas pēdas. Tās bija izsekojamas tikai dažus jardus, taču, kā izrādījās, veda uz caurumu dzīvžogā. Napoleons krietni apošņāja pēdas un paziņoja, ka tās esot Sniedziņa. Viņaprāt, Sniedziņš būšot ieradies no Foksvudas fermas puses.
- Vilcināties vairs nedrīkst, biedri! - izpētījis pēdas, noteica Napoleons. - Jāķeras pie darba. Šo pašu rītu mēs sāksim būvēt vējdzirnavas no jauna un būvēsim visu ziemu, lai kādi būtu laika apstākļi. Mēs parādīsim tam nicināmajam nodevējam, ka mūsu darbu vis neizdosies tik viegli izpostīt. Atcerieties, biedri, - mūsu plānos nedrīkst būt grozījumu, tie jāizpilda ne dienu vēlāk, kā paredzēts. Uz priekšu, biedri! Lai dzīvo vējdzirnavas! Lai dzīvo Dzīvnieku ferma!
Ziema bija barga. Vētrām sekoja slapjdraņķis un sniegputenis, un, beidzot, negants sals, kas nerimās līdz pat februāra vidum. Cik vien centīgi spēdami, dzīvnieki turpināja atjaunot vējdzirnavas, jo skaidri zināja, ka viņus vēro ārpasaule un ka nenovīdīgie cilvēki līksmos uzvaras priekā, ja dzirnavas nebūs gatavas laikā.
Aiz tīrās ļaunprātības cilvēki izlikās neticam, ka vējdzirnavas nopostījis Sniedziņš: tie mēļoja, tās esot sabrukušas tāpēc, ka sienas bijušas par plānām. Dzīvnieki zināja, ka tā nav. Tomēr tika nolemts, ka šoreiz sienas jāmūrē triju pēdu, nevis astoņpadsmit collu biezumā kā iepriekš, bet tas nozīmēja, ka jāsavāc daudz vairāk akmeņu. Lauztuves ilgu laiku bija aizputinātas, un pasākt nevarēja neko. Darbs sāka pamazām kustēt uz priekšu sausajā spelgonī, kas sekoja puteņiem, taču vedās ar tādām mokām, ka dzīvnieki vairs nejutās tik cerību pilni kā agrāk. Viņi mūždien bija pārsaluši un parasti arī izsalkuši. Vienīgi Bokseris un Dābolīte nezaudēja dūšu. Kviecējs turēja lieliskas runas par to, kāds prieks un gods ir darbs, taču pārējie dzīvnieki vairāk iedvesmas smēlās Boksera spēkā un nemainīgajā sauklī "Es strādāšu vēl centīgāk!"
Janvārī sāka aptrūkt barības. Pamatīgi samazināja labības devu, un tika paziņots, ka tās vietā papildus izsniegšot kartupeļus. Tad atklājās, ka lielākā tiesa kartupeļu ražas sasalusi stirpās, kas nebija nosegtas pietiekami biezi. Kartupeļi bija mīksti un bālgani, tikai daži vairs ēdami. Daudzas dienas no vietas dzīvniekiem atlika ēst vienīgi salmus un runkuļus. Šķita, ka bada nāve vairs nav aiz kalniem.