Bija bezgala svarīgi noslēpt šo faktu no ārpasaules. Vējdzirnavu sabrukšanas iedrošināti, cilvēki izdomāja jaunus melus par Dzīvnieku fermu. Atkal paklīda baumas, ka dzīvnieki mirstot no bada un slimībām, nemitīgi plēšoties savā starpā un piekopjot kanibālismu un mazuļu slepkavības. Napoleons itin labi aptvēra, kādas sekas varētu rasties, ja nāktu gaismā patiesība par barības problēmu, un nosprieda, ka ar mistera Vimpera starpniecību jāizplata pretējs iespaids. Līdz šim dzīvnieki tikpat kā nenonāca saskarē ar misteru Vimperu, kad viņš ieradās savās iknedēļas vizītēs, taču tagad dažiem īpaši izvēlētiem dzīvniekiem, lielākoties aitām, tika dots rīkojums - viņam dzirdot, izteikt nejaušas piezīmes par to, ka barības devas pieaugušas. Turklāt Napoleons pavēlēja, lai tukšie Īdēts apcirkņi tiktu gandrīz līdz malām piepildīti ar smiltīm, kuras noklāja ar atlikušajiem graudiem un miltiem. Aizbildinoties ar kādu piemērotu ieganstu, Vimperu izvadāja pa klēti, ļaujot uzmest aci apcirkņiem. Viltība izdevās, un viņš turpināja ziņot ārpasaulei, ka Dzīvnieku fermā barības netrūkstot.
Tomēr uz janvāra beigām kļuva skaidrs, ka vajadzēs kaut kur sagādāt vairāk graudu. Šajā laikā Napoleons reti iznāca pagalmā, bet nemitīgi uzturējās saimniekmājā, kur visas durvis apsargāja zvērīgi suņi. Kad viņš tomēr parādījās, tad ļoti ceremoniāli, sešu suņu pavadībā, kuri cieši ielenca viņu un rūca, tiklīdz kāds pagadījās par tuvu. Bieži vien Napoleons nenāca ārā pat svētdienas rītos un viņa rīkojumus paziņoja kāda no citām cūkām, parasti Kviecējs.
Kādu svētdienas rītu Kviecējs pavēstīja, ka vistām, kas nule bija atsākušas dēt, būšot jāatdod olas. Napoleons ar Vimpera starpniecību esot noslēdzis līgumu par četrsimt olām nedēļā. Par iegūto naudu varēšot nopirkt pietiekami daudz graudu un miltu, lai fermu izticinātu līdz vasarai, kad apstākļi kļūšot vieglāki.
To padzirdējušas, vistas sacēla negantu brēku. Viņas jau agrāk bija brīdinātas, ka šāds upuris varētu būt nepieciešams, taču nebija ticējušas, ka tas patiesi notiks. Viņas pašlaik gatavoja perēkļus pavasarim un tādēļ cēla ierunas, ka tagad aizvākt olas nozīmētu tīro slepkavību. Pirmo reizi kopš Džonsa padzīšanas izcēlās kaut kas līdzīgs dumpim. Triju jauniņu melnu Mainorkas vistiņu vadībā perētājas apņēmīgi centās spītēt Napoleona vēlmēm. Paņēmiens bija tāds - uzlidot uz jumta spārēm un dēt tur, tā ka olas krita uz grīdas un sašķīda. Napoleons rīkojās aši un nežēlīgi. Viņš pavēlēja, lai vistām vairs neizsniedz pārtiku, un izdeva dekrētu, ka ikviens dzīvnieks, kurš iedos kādai vistai kaut graudiņu labības, tiks sodīts ar nāvi. Suņi uzmanīja, lai šīs pavēles tiktu pildītas. Vistas izturēja piecas dienas, pēc tam padevās un atgriezās savos perēkļos. Deviņas vistas pa to laiku bija nobeigušās. Tās apbedīja augļudārzā, un tika paziņots, ka viņas nobeigušās no kokcidiozes. Vimpers par notikušo neuzzināja neko, olas tika piegādātas noteiktajā laikā, kad reizi nedēļā pie fermas piebrauca tirgotāja ore, lai tās aizvestu.
Visu šo laiku no Sniedziņa nebija ne miņas. Klīda baumas, ka viņš slēpjoties kādā no kaimiņfermām, vai nu Foksvudā, vai Pinčfīldā. Šobrīd Napoleonam ar pārējiem fermeriem jau bija mazliet labākas attiecības nekā agrāk. Izrādījās, ka pagalmā ir būvkoku grēda, sakrauta pirms desmit gadiem, kad tika izcirsta dižskābaržu saaudzē. Būvkoki bija labi izžuvuši, un Vimpers ieteica Napoleonam tos pārdot; gan misters Pilkingtons, gan misters Frederiks gaužām kāroja tos nopirkt. Napoleons svārstījās starp abiem, nespēdams izšķirties. Tika pamanīts, ka ikreiz, kad viņš patlaban grasās slēgt vienošanos ar Frederiku, izplatās atzinums, ka Sniedziņš slēpjoties Foksvudā, toties, kad Napoleons sliecas par labu Pilkingtonam, iziet runas, ka Sniedziņš esot Pinčfīldā.
Agri pavasarī negaidot atklājās briesmu lietas. Naktīs Sniedziņš jo bieži paslepšus ierodoties fermā! Dzīvnieki tā satraucās, ka gandrīz vairs nespēja gulēt savos aizgaldos. Runāja, ka viņš ik nakti tumsas aizsegā atlienot šurp un pastrādājot visvisādas ļaundarības. Viņš zogot labību, izgāžot piena toverus, sasitot olas, izmīdot lecektis, apgraužot augļukokiem mizu. Drīz kļuva par paradumu visu, kas nogājis greizi, piedēvēt Sniedziņam. Ja saplīsa rūts vai aizsērēja noteka, kāds visādā ziņā iebildās, ka naktī atnācis Sniedziņš un to izdarījis, un, kad pazuda klēts atslēga, visa ferma bija pārliecināta, ka Sniedziņš to iemetis akā. Savādā kārtā dzīvnieki joprojām tam ticēja pat tad, kad nozaudētā atslēga atradās zem miltu maisa. Govis vienprātīgi paziņoja, ka Sniedziņš iezogoties aizgaldos un, kamēr viņas aizmigušas, slaucot pienu. Runāja, ka arī žurkas, kuras toziem bija uzvedušās īpaši neganti, darbojoties saziņā ar Sniedziņu.
Napoleons izdeva dekrētu, ka Sniedziņa darbība pamatīgi jāizpēta. Savu suņu pavadībā viņš ķērās pie darba un rūpīgi pārbaudīja visas fermas ēkas, pārējiem dzīvniekiem sekojot nopakaļ godbijīgā attālumā. Ik pēc pāris soļiem Napoleons apstājās un paošņāja zemi, lai atklātu Sniedziņa pēdas, kuras, kā pats teica, spējot uziet pēc smakas. Viņš izostīja katru kaktu šķūnī, govju kūtī, vistu būros, sakņudārzā un gandrīz visur atrada Sniedziņa pēdas. Viņš grūda šņukuru pie zemes, vairākkārt krietni paošņāja un šaušalīgā balsī izkliedza: - Sniedziņš! Viņš ir bijis te! Es skaidri varu viņu saost! - Padzirdot vārdu "Sniedziņš", suņi atņirdza ilkņus un sāka rūkt tā, ka asinis stinga dzīslās.
Dzīvnieki bija pagalam pārbijušies. Viņiem šķita, ka Sniedziņš ir kaut kas līdzīgs neredzamai ļaunuma strāvai, kas piepilda gaisu virs viņu galvām un draud ar visām iespējamām briesmām. Vakarā Kviecējs sasauca visus kopā un satraukti sacīja, ka viņam paziņojami nopietni jaunumi.
- Biedri! - Kviecējs sauca, nervozi palēkdamies. - Ir atklājies kaut kas gaužām šausmīgs. Sniedziņš ir pārdevies Pinčfīldas fermas Frederikam, kurš pat tagad vēl perina plānus, kā mums uzbrukt un atņemt mūsu fermu! Sākoties uzbrukumam, Sniedziņš darbosies kā viņa padomdevējs. Bet ir vēl kas ļaunāks. Mēs domājām, ka Sniedziņš sadumpojies savas uzpūtības un godkāres dēļ. Taču mēs alojāmies, biedri. Vai jūs zināt, kas bijis īstais iemesls? Sniedziņš no sākta gala rīkojies savienībā ar Džonsu! Viņš visu laiku bijis Džonsa slepenais aģents. To pierāda viņa atstātie dokumenti, kurus mēs esam uzgājuši tikai tagad. Manuprāt, biedri, tas izskaidro ļoti daudz. Vai tad mēs paši neredzējām, kā viņš centās - par laimi, bez panākumiem -, lai mēs tiktu sakauti un iznīcināti Laidara kaujā?
Dzīvnieki apstulba. Tā nu bija daudz lielāka nelietība par to, ka Sniedziņš nopostījis vējdzirnavas. Taču tā viņiem likās vienīgi īsu brīdi, līdz viņi pilnībā aptvēra teikto. Dzīvnieki atcerējās - vai vismaz domāja, ka atceras, - kā bija redzējuši Sniedziņu Laidara kaujā drāžamies uzbrukumā visiem pa priekšu, kā viņš apvienoja un uzmundrināja viņus ik uz soļa un ne uz mirkli neapstājās pat tad, kad Džonsa bises skrotis ievainoja viņam muguru. Sākumā bija pagrūti saprast, kā tas sader kopā ar apstākli, ka Sniedziņš bijis Džonsa pusē. Pat Bokseris, kurš reti uzdeva jautājumus, netika gudrs. Viņš apgūlās, pavilcis priekškājas sev apakšā, aizvēra acis un pēc milzu piepūles beidzot spēja ietērpt savas domas vārdos.