Beidzot viņa apjauta, kā zināmā mērā aizvietot vārdus, kurus nespēj atrast, un sāka dziedāt "Angļu zvērus". Pārējie dzīvnieki, kas sēdēja apkārt, pievienojās dziesmai, un viņi nodziedāja to trīs reizes - ļoti skanīgi, taču lēni un sēri, tā, kā nebija dziedājuši vēl nekad.
Viņi nule bija beiguši dziedāt trešo reizi, kad divu suņu pavadībā tuvojās Kviecējs, izskatīdamies tā, it kā viņam būtu sakāms kas svarīgs. Viņš paziņoja, ka ar īpašu Biedra Napoleona dekrētu "Angļu zvēri" esot atcelti. Turpmāk šo dziesmu esot aizliegts dziedāt.
Dzīvnieki apjuka.
- Kāpēc? - iesaucās Mjūriela.
- Tā vairs nav vajadzīga, biedrene, - sausi paskaidroja Kviecējs. - "Angļu zvēri" bija Sacelšanās dziesma. Bet Sacelšanās tagad ir pabeigta. Nodevēju sodīšana ar nāvi šopēcpusdien bija noslēguma akts. Gan ārējais, gan iekšējais ienaidnieks ir sakauts. Ar "Angļu zvēriem" mēs paudām ilgas pēc labākas sabiedrības nākotnē. Un šī sabiedrība nu ir uzcelta. Gluži skaidrs, ka šai dziesmai vairs nav nekādas jēgas.
Kaut arī nobijušies, daži dzīvnieki varbūt būtu iebilduši, taču šai mirklī aitas ņēmās blēt savu parasto "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti", kas turpinājās labu brīdi un darīja diskusijai galu.
Tā nu "Angļu zvērus" vairs nedzirdēja. To vietā Minimuss, dzejnieks, bija sacerējis citu dziesmu, kas sākās šādi:
Dzīvnieku ferma, Dzīvnieku ferma, Neļaušu, lai tevi piemeklē posts! - un to dziedāja katru svētdienas rītu pēc karoga pacelšanas. Taču dzīvniekiem nezin kāpēc šķita, ka ne vārdi, ne melodija nespēj sacensties ar "Angļu zvēriem".
Pēc dažām dienām, kad eksekūciju radītais izbīlis bija pierimis, daži dzīvnieki atcerējās - vai domājās atceramies - ka Sestajā Bauslī bijis teikts "Neviens dzīvnieks nedrīkst nogalināt otru dzīvnieku". Un, lai gan neviens negribēja pieminēt to, cūkām vai suņiem dzirdot, visi juta, ka nule notikušie asinsdarbi nesaskan ar Bausli. Dābolīte palūdza Bendžaminam, lai viņš izlasa Sesto Bausli, bet, kad Bendžamins, kā parasti, noteica, ka atsakoties iejaukties šādās lietās, viņa atveda Mjūrielu. Mjūriela izlasīja Bausli. Tas skanēja tā: "Neviens dzīvnieks nedrīkst nogalināt otru dzīvnieku bez iemesla." Neizskaidrojamā veidā divi pēdējie vārdi bija izkūpējuši no dzīvnieku atmiņas. Toties tagad viņi redzēja, ka Bauslis nav pārkāpts; bija itin skaidrs, ka ir pamatots iemesls nogalināt nodevējus, kuri biedrojušies ar Sniedziņu.
Visu šo gadu dzīvnieki strādāja vēl centīgāk nekā iepriekšējā gadā. No jauna uzbūvēt vējdzirnavas ar divreiz biezākām sienām nekā pirms tam un pabeigt tās noteiktajā laikā, turklāt veicot arī parastos pienākumus fermā, - tas bija neiedomājami smags darbs. Gadījās brīži, kad dzīvniekiem šķita, ka viņi strādā ilgākas stundas un neēd labāk kā Džonsa laikā. Svētdienas rītos Kviecējs, ar priekškāju turēdams garu papīra loksni, mēdza nolasīt viņiem ciparu rindas, kuras pierādīja, ka ikviena pārtikas produktu veida ražošanas apjoms ir pieaudzis par 200 procentiem, 300 procentiem vai 500 procentiem, kā nu kuro reizi. Dzīvnieki neredzēja nekāda iemesla neticībai, jo īpaši tāpēc, ka vairs nespēja necik skaidri atcerēties, kādi bijuši apstākļi pirms Sacelšanās. Tomēr gadījās dienas, kad viņi juta, ka drīzāk gribētu mazāk ciparu, bet vairāk barības.
Tagad visus rīkojumus paziņoja Kviecējs vai kāda no pārējām cūkām. Napoleonu ārā neredzēja biežāk kā reizi pāris nedēļās. Kad viņš tomēr parādījās, tad viņu pavadīja ne vien suņu svīta, bet arī melns gailēns, kurš soļoja pa priekšu un uzvedās kā tāds taurētājs, izbrēkdams skaļu "kikerigī!", pirms Napoleons sāka runāt. Klīda valodas, ka pat saimniekmājā Napoleons mitinoties atsevišķās istabās. Maltītes viņš ieturēja vienatnē, apkalpojot diviem suņiem, un aizvien ēda no Kraunderbijas pusdienu servīzes traukiem, kas bija glabājušies stikla bufetē viesistabā. Tika izziņots arī tas, ka ik gadus Napoleona dzimšanas dienā - tāpat, kā pārējās divās gadadienās - tikšot salutēts ar bises šāvienu. Par Napoleonu tagad vairs nekad nerunāja vienkārši kā par "Napoleonu". Pie viņa vienmēr griezās oficiālā stilā kā pie "mūsu Vadoņa, Biedra Napoleona", un cūkām patika izgudrot viņam tādus titulus kā Visu Dzīvnieku Tēvs, Cilvēces Briesmas, Aitukūts Aizstāvis, Pīlēnu Draugs un tamlīdzīgi. Savās runās Kviecējs, asarām ritot pār vaigiem, stāstīja par Napoleona gudrību, labo sirdi un kvēlo mīlestību, ko tas jūtot pret visiem dzīvniekiem it visur, pat un jo īpaši pret tiem nelaimīgajiem, kuri citās fermās joprojām dzīvojot gara tumsībā un verdzībā. Bija kļuvis par paradumu ieskaitīt Napoleona nopelnos ikvienu izdevušos veikumu un ikvienu laimīgu nejaušību. Nereti varēja dzirdēt, ka viena vista bilst otrai: "Mūsu Vadoņa, Biedra Napoleona vadībā esmu izdējusi piecas olas sešās dienās," - vai ka divas govis, dīķmalā veldzēdamās ar ūdeni, izsaucas: "Lai paldies Biedra Napoleona vadībai, cik lieliski garšo šis ūdens!" Fermas vispārējo noskaņu labi izteica poēma, ko bija sacerējis Minimuss un kas skanēja šādi:
Draugs visiem sērdieņiem! Priekavots slāpstošiem!
Pilnas siles valdniek! Kā kaist mana dvēsele, o!
Kad acīs tev ieskatās –Tik rāmas un varenas tās
Kā saule, kas debesīs tās, Biedri Napoleon!
Tu esi tas, kas dod,
Ko vien dzīvnieks grib iemantot:
Pilnu vēderu divreiz ikdien, tīrus salmus, kur vārtīties, o!
Ik dzīvnieks - liels tas vai mazs –
Kūtī mierīgi atdusas,
Pār visu tavs skatiens ass, Biedri Napoleon!
Ja būtu man sivēns sīks,
Pirms izaugtu tik liels, cik Nieka mīklas rullis vai cits kāds rīks, -
Viņš būtu jau audzināts,
Lai uzticas tev sirds un prāts;
Pirmais kvieciens tam būtu tāds:"Biedri Napoleon!"
Napoleons atzina šo poēmu par labu un lika uzrakstīt to uz lielā šķūņa otrās galasienas, kuru neaizņēma Septiņi Baušļi. Virs poēmas pakāra Napoleona portretu profilā, kuru ar baltu krāsu bija uzzīmējis Kviecējs.
Pa to laiku Napoleons ar Vimpera starpniecību bija iesaistījies sarežģītās pārrunās ar Frederiku un Pilkingtonu. Būvkoku grēda vēl aizvien nebija pārdota. Viens no abiem, Frederiks, vairāk kāroja to iegūt, taču nesolīja pieņemamu maksu. Vienlaikus atkal izplatījās baumas, ka Frederiks un viņa vīri perinot plānus, kā uzbrukt Dzīvnieku fermai un nopostīt vējdzirnavas, kuru būve esot padarījusi viņu nešpetni skaudīgu. Par Sniedziņu bija zināms, ka viņš vēl arvien slapstoties Pinčfīldas fermā. Vasaras vidū dzīvniekus satrauca vēsts, ka trīs vistas esot pieteikušās un atzinušās, ka, Sniedziņa iedvesmotas, iesaistījušās sazvērestībā ar mērķi noslepkavot Napoleonu. Viņas nekavējoties sodīja ar nāvi, un tika veikti jauni pasākumi Napoleona drošības labā. Naktīs viņa gultu apsargāja četri suņi, pa vienam pie katra stūra, un jaunam cūcēnam, vārdā Sārtacītis, tika uzdots nogaršot visus ēdienus, pirms Napoleons lika tos pie mutes, - gadījumam, ja tie būtu saindēti.