Ap to pašu laiku tika paziņots, ka Napoleons vienojies par būvkoku grēdas pārdošanu misteram Pilkingtonam, kā arī gatavojoties stāties regulārās līgumsaistībās dažu produktu apmaiņai starp Dzīvnieku fermu un Foksvudu. Attiecības starp Napoleonu un Pilkingtonu, lai gan uzturētas vienīgi ar Vimpera starpniecību, tagad bija gandrīz draudzīgas. Dzīvnieki neuzticējās Pilkingtonam, kā jau cilvēciskai būtnei, toties deva tam priekšroku salīdzinājumā ar Frederiku, no kura baidījās un kuru ienīda. Tuvojoties vasaras nogalei, kad vējdzirnavas jau bija gandrīz gatavas, auga augumā baumas par nodevīga uzbrukuma draudiem. Runāja, ka Frederiks gatavojoties raidīt pret dzīvniekiem divdesmit vīru, visus bruņotus ar bisēm, un esot jau piekukuļojis miertiesnešus un policiju, tāpēc tie, ja vien viņam izdošoties dabūt rokā Dzīvnieku fermas īpašuma dokumentus, neuzsākšot nekādu izmeklēšanu. Vēl vairāk - no Pinčfīldas atklīda šausmu stāsti par to, kādus briesmu darbus Frederiks pastrādājot pie saviem dzīvniekiem. Kādu vecu zirgu viņš esot nopēris līdz nāvei, mērdējot badā govis, esot nomaitājis suni, iemezdams to krāsnī, un vakaros izklaidējoties, likdams cīnīties gaiļiem, kuru piešiem piesietas bārdasnažu šķēpeles. Dzirdot, ka šādi apietas ar viņu biedriem, dzīvniekiem asinis vārījās aiz dusmām, un lāgiem viņi pieprasīja, lai visiem kopā tiktu atļauts iet uzbrukumā Pinčfīldas fermai, patriekt cilvēkus un atbrīvot dzīvniekus. Taču Kviecējs deva viņiem padomu izvairīties no pārsteidzīgas rīcības un uzticēties Biedra Napoleona stratēģijai.
Tomēr naids pret Frederiku iedegās aizvien stiprāk. Kādu svētdienas rītu kūtī ieradās Napoleons un paskaidroja, ka nemūžam neesot domājis pārdot būvkoku grēdu Frederikam; viņš uzskatot zem sava goda, viņš teica, ielaisties darījumos ar šīs sugas neliešiem. Baložiem, kurus joprojām sūtīja izplatīt vēstis par Sacelšanos, tika aizliegts pat knābi pabāzt pāri Foksvudas robežām, kā arī pavēlēts agrākā saukļa "Nāvi Cilvēcei!" vietā pieņemt jaunu - "Nāvi Frederikam!". Vasaras beigās tika atmaskota vēl viena no Sniedziņa mahinācijām. Kviešu lauks bija pilns ar nezālēm, un atklājās, ka vienā no saviem nakts apciemojumiem Sniedziņš iejaucis sējai paredzētajos graudos nezāļu sēklas. Kāds zostēviņš, sazvērestības līdzzinātājs, bija atzinies Kviecējam savā vainā un nekavējoties izdarījis pašnāvību, norīdamas dažas indīgās vilkogas. Tagad dzīvnieki uzzināja arī to, ka Sniedziņš nekad - kā daudzi no viņiem līdz šim bija ticējuši - nav saņēmis medaļu "Pirmās Pakāpes Dzīvnieks Varonis". Tā bija tikai leģenda, ko kādu laiciņu pēc Laidara kaujas tika izplatījis Sniedziņš pats. Viņš ne tikai nebija apbalvots, bet bija pat saņēmis nosodījumu par gļēvulības izrādīšanu kaujā. Daži dzīvnieki jau kuro reizi noklausījās vēstī ar zināmu apjukumu, taču Kviecējam drīz izdevās viņus pārliecināt, ka viņu atmiņas ir maldīgas.
Rudenī ar briesmīgām, mokošām pūlēm - jo gandrīz tai pašā laikā bija jāievāc raža - tika pabeigtas vējdzirnavas. Vēl vajadzēja iemontēt mehānismus, un Vimpers veda sarunas par to iegādi, taču pati celtne bija pilnīgi uzbūvēta. Par spīti visām grūtībām, par spīti pieredzes trūkumam, primitīvajiem rīkiem, neveiksmēm un Sniedziņa nodevībai, darbs tika pabeigts mats matā noteiktajā dienā! Paguruši, bet lepni dzīvnieki staigāja ap savu meistardarbu, kurš viņu acīm likās vēl skaistāks nekā toreiz, kad bija uzbūvēts pirmo reizi. Turklāt sienas bija divreiz biezākas nekā iepriekš. Šoreiz tās nespētu sagraut itin nekas, vienīgi spridzekļi. Un, kad viņi iedomājās, cik smagi bija strādājuši, cikreiz pārvarējuši mazdūšību, kā arī to, cik milzīga pārmaiņa iestāsies viņu dzīvē, kad sāks griezties vējdzirnavu spārni un darboties dinamomašīnas, - tad nogurums pagaisa un dzīvnieki riņķu riņķiem lēkāja ap dzirnavām, klaigādami uzvaras priekā. Savu suņu un gailēna pavadībā ieradās pats Napoleons, lai pārlūkotu pabeigto celtni; viņš personīgi apsveica dzīvniekus par viņu darba uzvaru un paziņoja, ka dzirnavas tiekot nosauktas Napoleona vārdā.
Divas dienas vēlāk dzīvnieki tika saaicināti lielajā kūtī uz īpašu Sapulci. Viņi aiz pārsteiguma kļuva mēmi, kad Napoleons paziņoja, ka būvkoku grēdu esot pārdevis Frederikam. Rīt Frederiks atsūtīšot ratus un sākšoties būvkoku izvešana. Visu laiku šķietami draudzēdamies ar Pilkingtonu, Napoleons patiesībā bija slepeni vienojies ar Frederiku.Ar Foksvudu nu bija pārtraukti jebkuri sakari; Pilkingtonam bija nosūtītas zaimu vēstules. Baložiem tika pieteikts izvairīties no Pinčfīldas fermas un saukli "Nāvi Frederikam!" nomainīt pret "Nāvi Pilkingtonam!". Tai pašā laikā Napoleons apgalvoja, ka stāsti par Dzīvnieku fermai draudošu uzbrukumu esot pilnīgi nepatiesi un ka baumas par Frederika nežēlīgo izturēšanos pret saviem dzīvniekiem esot gaužām pārspīlētas. Visas šīs tenkas acīmredzot izplatot Sniedziņš un viņa aģenti. Tagad izrādījās, ka Sniedziņš galu galā nemaz neslēpjas Pinčfīldas fermā un patiesībā savu mūžu nav tur bijis; viņš dzīvojot - klīda runas, ka lielā greznībā, - Foksvudā un, taisnību sakot, mītot Pilkingtona apgādībā jau gadiem. Cūkas bija ekstāzē par Napoleona izmanību. Izlikdamies tik draudzīgs pret Pilkingtonu, viņš bija piespiedis Frederiku pacelt cenu par veselām divpadsmit mārciņām. Bet Napoleona nepārspējamais prāts, pēc Kviecēja vārdiem, parādījās tieši tai apstāklī, ka viņš neuzticējās nevienam, pat Frederikam ne. Frederiks esot gribējis maksāt par būvkokiem ar kādu tur čeku, kas, šķiet, esot papīra gabals, uz kura uzrakstīts solījums maksāt. Taču Napoleons neesot ar pliku roku ņemams. Viņš pieprasīja maksāt ar īstām piecmārciņu naudaszīmēm, kuras viņam jānoskaita pirms būvkoku aizvešanas. Frederiks jau esot samaksājis; un ar šo summu pietikšot, lai nopirktu mehānismus vējdzirnavām.
Pa to laiku būvkokus mudīgi gādāja prom. Kad visi bija aizvesti, dzīvniekiem šķūnī tika sarīkota vēl viena īpaša Sapulce, lai aplūkotu Frederika naudaszīmes. Svētlaimīgi smaidīdams, izgreznojies ar abām medaļām, Napoleons zvilnēja salmu guļvietā uz paaugstinājuma, un viņam līdzās atradās nauda, salikta glītā kaudzītē uz porcelāna šķīvja, kas bija atnests no saimniekmājas virtuves. Dzīvnieki rindiņā lēnām soļoja garām, un katrs varēja skatīties pēc sirds patikas. Bokseris pastiepa purnu, lai naudaszīmes apostītu, un plāniņie, baltie papīriņi viņa elpā sakustējās un nočabēja.
Pēc trim dienām izcēlās briesmīgs jandāliņš. Vimpers, bāls kā līķis, atdrāžas pa taku uz sava velosipēda, nosvieda to pagalmā un taisnā ceļā metās iekšā saimniekmājā. Nākamajā mirklī no Napoleona istabām atskanēja aizžņaugts dusmu rēciens. Ziņa par notikušo apskrēja fermu zibens ātrumā. Naudaszīmes bija viltotas! Frederiks bija dabūjis būvkokus par baltu velti!