Tomēr Bendžamins un Dābolīte varēja pabūt pie Boksera tikai pēc darba stundām, bet ore pēc viņa ieradās dienas vidū. Visi dzīvnieki bija darbā, ravēja runkuļus kādas cūkas uzraudzībā, kad pārsteigti ieraudzīja, ka no fermas ēku puses šurp aulekšo Bendžamins, brēkdams, cik spēka. Tā bija pirmā reize, kad viņi redzēja Bendžaminu satrauktu, - nudien tā bija pirmā reize, kad kāds redzēja viņu auļojam. - Ātrāk, ātrāk! - viņš kliedza. - Tūliņ nāciet šurp! Bokseri ved prom! - Negaidīdami cūkas rīkojumus, dzīvnieki pameta darbu un drāzās uz fermas ēkām. Jā, patiesi, pagalmā stāvēja liela, slēgta divzirgu ore ar burtiem uz sāniem, bet uz bukas sēdēja viltīga izskata vīrs ar zemu katliņcepuri galvā. Un Boksera steliņģis bija tukšs.
Dzīvnieki sadrūzmējās ap ori. - Uz redzēšanos, Bokser! - viņi vienā balsī sauca. - Uz redzēšanos!
- Muļķi! Muļķi! - kliedza Bendžamins, lēkšodams viņiem apkārt un zemi kājām rībinādams. - Muļķi! Vai tad jūs neredzat, kas tai orei rakstīts uz sāniem?
Tas lika dzīvniekiem pierimt un apklusināt citam citu. Mjūriela ņēmās burtot vārdus. Bet Bendžamins pastūma viņu malā un nāves klusumā nolasīja:
- "Alfrēds Simondss, zirgu miesnieks un līmes vārītājs, Villingdona. Ādu un kaulu miltu tirgotājs. Piegādā suņabūdas." Vai tad jūs nesaprotat, ko tas nozīmē? Bokseri ved pie slaktera!
Dzīvniekiem izlauzās šausmu kliedziens. Šai mirklī vīrs uz bukas uzšāva saviem zirgiem, tie laidās straujā riksī, un ore izbrauca no pagalma. Dzīvnieki sekoja, kliegdami, cik jaudas. Dābolīte izspraucās pašā priekšā. Ore sāka uzņemt ātrumu. Dābolīte ar savām uzblīdušajām kājām mēģināja aulekšot, bet izdevās tikai palēns riksis. - Bokser! - viņa kliedza. - Bokser! Bokser! Bokser! - Un to pašu brīdi, it kā Bokseris būtu sadzirdējis kņadu ārpusē, viņa galva ar balto svītru pār purnu parādījās mazajā lodziņā ores galā.
- Bokser! - Dābolīte iekliedzās šaušalīgā balsī. - Bokser! Kāp ārā! Aši kāp ārā! Viņi ved tevi nokaut!
Visi dzīvnieki sāka kliegt līdzi: - Kāp ārā, Bokser, kāp ārā! - Taču ore jau bija uzņēmusi ātrumu un attālinājās no viņiem. Nebija īstas skaidrības, vai Bokseris ir sapratis Dābolītes teikto. Bet mirkli vēlāk viņa galva nozuda no lodziņa un ores iekšienē sāka dārdēt viņa varenie pakavi. Viņš pūlējās izspert sienā caurumu. Reiz bija laiki, kad pāris Boksera spērienu būtu varējuši sašķaidīt ori lupatu lēveros. Bet - ak vai! - spēki bija viņu pametuši; un pēc īsa brīža pakavu rīboņa kļuva vājāka un pamazām noklusa. Dzīvnieki izmisumā ņēmās aicināt abus orē iejūgtos zirgus, lai tie apstājas. - Biedri, biedri! - viņi sauca. - Nevediet nāvē paši savu brāli! - Taču muļķa lopi, pārlieku stulbi, lai aptvertu, kas notiek, tikai atglauda ausis un pielika soli. Boksera galva lodziņā vairs neparādījās. Pārāk vēlu kādam ienāca prātā doma drāzties uz priekšu un aizvērt piecbaļķu vārtus; jau pēc mirkļa ore bija tiem cauri un ātri ripoja prom pa ceļu. Bokseris vairs nekad netika redzēts.
Pēc trim dienām tika paziņots, ka viņš nomiris Villingdonas slimnīcā, kaut arī kopts tik labi, cik vien tas zirgam iespējams. Pavēstīt šo ziņu ieradās Kviecējs. Viņš, kā pats apgalvoja, bijis klāt Boksera pēdējā stundiņā.
- Tas bija visaizgrābjošākais skats, kādu jelkad esmu redzējis! - Kviecējs teica, pacēlis priekškāju, lai notrauktu asaru. - Es biju pie viņa gultas pašā pēdējā brīdī. Un beigās tik vārgs, ka gandrīz nespēja parunāt, viņš man iečukstēja ausī, ka nožēlojot vienīgi to, ka jāaiziet, kamēr nav pabeigtas vējdzirnavas. "Uz priekšu, biedri!" viņš čukstēja. "Uz priekšu Sacelšanās vārdā! Lai dzīvo Dzīvnieku ferma! Lai dzīvo Biedrs Napoleons! Napoleonam vienmēr ir taisnība." Tie bija viņa pēdējie vārdi, biedri.
Te Kviecēja izturēšanās piepeši mainījās. Viņš uz mirkli apklusa, un, pirms turpināja runāt, viņa mazās ačeles aizdomu pilnas nozibsnīja uz visām pusēm.
Viņam esot nācis zināms, viņš teica, ka Boksera promvešanas laikā palaistas muļķīgas un nekrietnas baumas. Daži no dzīvniekiem ievērojuši, ka uz ores, kas aizvedusi Bokseri, bijis uzraksts "Zirgu miesnieks", un pārsteidzīgi nolēmuši, ka Bokseris nosūtīts slakterim. Gandrīz vai neticami, Kviecējs sacīja, ka jel viens dzīvnieks varot būt tik dumjš. Vai tad tiešām, viņš sašutis klaigāja, vicinādams asti un lēkādams šurpu turpu, - vai tad tiešām viņi tik maz pazīstot savu mīļoto Vadoni, Biedru Napoleonu? Bet izskaidrojums nudien esot ļoti vienkāršs. Ore agrāk esot bijusi slaktera īpašums, bet tad to nopircis veterinārs, kurš vēl neesot paguvis aizkrāsot veco uzrakstu. Tā nu esot radušies šie maldi.
To dzirdot, dzīvnieki izjuta milzīgu atvieglojumu. Un, kad Kviecējs turpināja tēlainos sīkumos aprakstīt brīžus pie Boksera nāves gultas, apbrīnojamo gādību, kādu tas saņēmis, un dārgās zāles, par kurām Napoleons samaksājis bez mazākās svārstīšanās, izgaisa viņu pēdējās šaubas, un skumjas, ko viņi juta par sava biedra nāvi, mazināja doma, ka viņš vismaz nomiris laimīgs.
Napoleons pats parādījās Sapulcē nākamās svētdienas rītā un turēja īsu, svinīgu runu par godu Bokserim. Neesot bijis iespējams, viņš teica, pārvest viņu apraudātā biedra mirstīgās atliekas uz apbedīšanu fermā, taču viņš pasūtījis lielu vainagu no saimniekmājas dārza laurkoku zariem un aizsūtījis to novietot uz Boksera kapa. Un cūkas pēc dažām dienām gatavojoties rīkot Boksera piemiņai veltītu banketu. Savas runas nobeigumā Napoleons atgādināja abas Boksera iemīļotās maksimas - "Es strādāšu vēl centīgāk" un "Biedram Napoleonam vienmēr ir taisnība" -, būtu labi, viņš teica, ja ikviens dzīvnieks pieņemtu šīs maksimas par savām.
Dienā, kurā bija paredzēts bankets, no Villingdonas ieradās pārtikas preču tirgotāja ore un atveda uz saimniekmāju lielu skalu grozu. Tovakar no mājas skanēja trakulīga dziedāšana, kurai sekoja tāds kā nikns strīds, kas beidzās ap vienpadsmitiem ar šaušalīgu plīstoša stikla šķindoņu. Nākamajā dienā saimniekmājā neviens nekustējās līdz pat pēcpusdienai, un izgāja runas, ka cūkām izdevies nez kur sadabūt naudu, lai nopirktu vēl vienu kasti viskija.
Aizritēja gadi. Gadalaiki nāca un gāja, kā lidot aizlidoja īsais dzīvnieku mūžs. Pienāca laiks, kad, izņemot Dābolīti, Bendžaminu, kraukli Mozu un vairākas cūkas, nebija vairs neviena, kurš atcerētos senās dienas pirms Sacelšanās.
Bija mirusi Mjūriela; bija miruši Blūbela, Džesija un Pinčers. Miris bija arī Džonss - nāvi viņš sagaidīja dzērāju patversmē citā valsts malā. Sniedziņš bija aizmirsts. Aizmirsts bija Bokseris, ko atcerējās tikai tie nedaudzie, kuri bija viņu pazinuši. Dābolīte tagad bija veca, drukna ķēve stīviem locekļiem, bieži asarojošām acīm. Bija apritējuši divi gadi, kopš viņai pienācis atpūtas vecums, bet patiesībā neviens dzīvnieks atpūtā vēl nekad nebija devies. Runas par to, ka ganību stūris jāatstāj veciem dzīvniekiem, jau sen bija izbeigtas. Napoleons tagad bija nobriedis cūktēviņš 150 kilogramu svarā. Kviecējs bija tik aptaukojies, ka ar grūtībām spēja pavērt acis. Tikai vecais Bendžamins tikpat kā nelikās mainījies, ja nu vienīgi mazliet sirmāku purnu un kopš Boksera nāves vēl drūmāks un nerunīgāks.