Fermā tagad mita daudz vairāk dzīvās radības, lai gan pieaugums nerādījās tik liels, kā tika cerēts agrākos gados. Bija piedzimuši daudzi dzīvnieki, kuriem Sacelšanās nozīmēja tikai īsti neizprotamu tradīciju, ko nodod tālāk mutvārdiem; bija sapirkti citi, kuri pirms ierašanās šeit ij dzirdējuši netika par ko tādu. Bez Dābolītes fermai nu piederēja trīs zirgi. Tie bija lieliski, stalti lopiņi, čakli strādnieki un labi biedri, taču bezgala dumji. Izrādījās, ka neviens no tiem nespēj iemācīties alfabētu tālāk par burtu B. Viņi piekrita visam, ko dzirdēja par Sacelšanos un Dzīvnieciskuma principiem, īpaši no Dābolītes, pret kuru juta gandrīz vai dēlu bijību; tomēr bija jāšaubās, cik daudz viņi saprot no teiktā.
Ferma tagad bija turīgāka un labāk pārvaldīta - pat paplašināta par diviem laukiem, kas tika nopirkti no mistera Pilkingtona. Vējdzirnavas beidzot bija veiksmīgi uzceltas, fermai piederēja kuļmašīna un siena elevators, ka arī dažādas jaunas ēkas. Vimpers bija nopircis sev divričus. Tiesa, vējdzirnavas beigu beigās gan netika izmantotas elektriskās enerģijas ieguvei. Tās lietoja graudu malšanai, iegūstot prāvu peļņu. Dzīvnieki strādāja melnās miesās, celdami vēl vienas vējdzirnavas; runāja, ka tad, kad būšot gatavas šīs, tajās ievietošot dinamomašīnas. Taču par tādu greznību, par kādu dzīvniekiem bija mācījis sapņot Sniedziņš - par aizgaldiem ar elektrisko gaismu, karsto un auksto ūdeni un par trīsdienu darba nedēļu - neviens vairs nerunāja. Šādas idejas Napoleons bija nosaucis par pretējām Dzīvnieciskuma garam. Vispatiesākā laime, viņš teica, ir meklējama cītīgā darbā un pieticīgā dzīvesveidā.
Nezin kāpēc šķita, ka ferma ir kļuvusi bagātāka, dzīvniekiem pašiem nekļūstot bagātākiem ne par matu - izņemot, protams, cūkas un suņus. Pa daļai tā varbūt iznāca tāpēc, ka te bija tik daudz cūku un tik daudz suņu. Nebija jau gluži tā, ka šie radījumi nemaz nestrādātu - savā veidā. Kviecējs nekad nepiekusa skaidrot, cik bezgalīgi daudz rūpju sagādājot fermas uzraudzīšana un organizācija. Lielu tiesu šī darba pārējie dzīvnieki savā dumjībā nemaz nebūtu spējīgi izprast. Piemēram, Kviecējs tiem pastāstīja, ka cūkām ik dienas jāpieliekot neiedomājamas pūles, lai sagatavotu noslēpumainas lietas ar nosaukumiem "reģistri", "ziņojumi", "protokoli" un "memorandi". Tās esot lielas papīra loksnes, kas no vienas vietas jānoklāj ar burtiem, un, tiklīdz noklātas, tās sadedzinot krāsnī. Tam esot milzīga nozīme fermas labklājībā, Kviecējs teica. Tomēr barību nedz cūkas, nedz suņi ar savu darbu nesagādāja; un viņu bija ļoti daudz, un ēstgriba viņiem aizvien bija laba.
Kas attiecas uz pārējiem, tad viņu dzīve, cik nu viņi paši zināja, palika tāda pati kā aizvien. Lielākoties viņi bija izsalkuši, gulēja salmos, padzērās dīķī, sūri grūti strādāja tīrumos; ziemā viņus mocīja aukstums, vasarā - mušas. Dažkārt vecākie no viņu vidus visiem spēkiem sakopoja savas miglainās atmiņas un pūlējās tikt skaidrībā, vai Sacelšanās pirmajās dienās, kad nule bija padzīts Džonss, apstākļi bijuši labāki vai sliktāki nekā tagad. Viņi nespēja atcerēties. Nebija nekā, ar ko varētu salīdzināt tagadējo dzīvi: viņiem nebija, pēc kā spriest, vienīgi Kviecēja skaitļu virtenes, kuras nemainīgi rādīja, ka viss iet aizvien labāk un labāk. Dzīvnieki uzskatīja šo problēmu par neatrisināmu; tagad viņiem gan atlika maz laika prātot par šādām lietām. Vienīgi vecais Bendžamins apgalvoja, ka atceroties katru sīkumu savā garajā mūžā un zinot, ka daudz labāk vai daudz sliktāk nekad neesot bijis un nevarot arī būt - jo bads, trūkums un vilšanās, viņš sacīja, esot negrozāmais dzīves likums.
Tomēr dzīvnieki nešķīrās no cerības. Vēl vairāk - viņi nekad, ne uz mirkli, nezaudēja apziņu, kāds gods un priekšrocība ir būt Dzīvnieku fermas iemītniekiem. Šī vēl arvien bija vienīgā ferma visā valstī - visā Anglijā! - kura piederēja dzīvniekiem un kuru vadīja dzīvnieki. Neviens no viņiem, pat ne visjaunākie, pat ne jaunatnācēji, atvesti no desmit vai divdesmit jūdžu attālām fermām, nebeidza to apbrīnot. Un, kad viņi dzirdēja bises dārdus un redzēja masta galā uzvijamies zaļo karogu, viņu sirdis pārplūda ar neiznīcīgu lepnumu un valodas allaž atgriezās pie senajām, varonīgajām dienām, pie Džonsa padzīšanas, pie Septiņu Baušļu rakstīšanas, pie lielajām kaujām, kurās sakauti uzbrucēji cilvēki. Neviens no senajiem sapņiem nebija zudis. Joprojām pastāvēja ticība Dzīvnieku Republikai, ko bija pareģojis Majors, ticība laikiem, kad Anglijas zaļos laukus vairs nemīdīs cilvēku kājas. Kādu dienu šie laiki būs klāt - varbūt ne tik drīz, varbūt ne šobrīd dzīvojošo dzīvnieku mūža gaitā, tomēr tie tuvojās.
Varbūt šur un tur klusībā vēl dungoja pat "Angļu zvēru" melodiju: lai nu kā, bija skaidrs, ka ikkatrs dzīvnieks fermā to zina, kaut arī dziedāt skaļi nebūtu uzdrošinājies neviens. Var jau būt, ka viņu dzīve bija grūta un visas cerības nebija piepildījušās; taču viņi apzinājās, ka nav tādi paši kā citi dzīvnieki. Ja viņi staigāja izsalkušāki, tad ne jau tāpēc, ka uzturētu tirāniskas cilvēciskas būtnes; ja viņi strādāja melnās miesās, tad vismaz paši savā labā. Neviens radījums nesauca citu radījumu par "saimnieku". Visi dzīvnieki bija vienlīdzīgi.
Kādu dienu vasaras sākumā Kviecējs pavēlēja aitām sekot un aizveda tās fermas viņā galā uz atmatu, kas bija aizaugusi ar sīkiem bērziņiem. Aitas tur pavadīja visu dienu, Kviecēja uzraudzībā grauzdamas dzinumus. Viņš pats vakarā atgriezās saimniekmājā, bet, tā kā laiks bija silts, tad norādīja, lai aitas paliekot, kur bijušas. Beigu beigās aitas tur palika veselu nedēļu, un šai laikā neviens dzīvnieks tās neredzēja. Katras dienas lielāko daļu Kviecējs pavadīja pie tām. Viņš, kā pats teica, mācot tām jaunu dziesmu, tāpēc esot nepieciešama savrupība.
Drīz pēc aitu pārnākšanas kādā jaukā vakarā, kad dzīvnieki, beiguši darbu, atgriezās fermas ēkās, pagalmā atskanēja izbiedēta zirga zviegšana. Dzīvnieki iztrūcināti apstājās. Tā bija Dābolītes balss. Viņa iezviedzas vēlreiz, dzīvnieki metās auļos un iebrāžas pagalmā. Tad viņi ieraudzīja to, ko redzēja Dābolīte.
Cūku, kas gāja uz pakaļkājām.
Jā, tas bija Kviecējs. Mazliet neveikli, it kā vēl ne gluži pieradis noturēt savu tauko rumpi šai stāvoklī, taču nevainojami saglabādams līdzsvaru, viņš nesteidzīgi soļoja pa pagalmu. Un mirkli vēlāk pa saimniekmājas durvīm iznāca gara rinda cūku - visas uz pakaļkājām. Dažām tas izdevās labāk nekā pārējām, viena otra izskatījās tāda nedrošāka un, kā šķita, labprāt izmantotu spieķa atbalstu, tomēr visas veiksmīgi apgāja pagalmam apkārt. Pēdīgi atskanēja negantas suņu rejas un melnā gailēna spalgā dziedāšana, un ārā iznāca pats Napoleons, majestātiski izslējies stāvus, mētādams pa labi un pa kreisi augstprātīgus skatienus, un viņa suņi lēkāja viņam apkārt.
Priekškājā viņš nesa pātagu.
Iestājās nāves klusums. Izbrīnīti, pārbijušies, cits citam piespiedušies, dzīvnieki noraudzījās, kā garā cūku virtene lēnām soļo apkārt pagalmam. Šķita, ka pasaule apgriezušies ar kājām gaisā. Tad pienāca brīdis, kad pirmais satricinājums sāka pierimt un kad, par spīti visam - par spīti bailēm no suņiem, garajos gados iegūtajam paradumam nekad nesūdzēties, nekad neko nekritizēt, lai notiktu kas notikdams, - viņi tomēr būtu bilduši kādu protesta vārdu. Taču tieši šai brīdī, kā signālu sagaidījušas, visas aitas sāka aizgūtnēm blēt:
"Četras kājas - labi, divas kājas - labāk! Četras kājas - labi, divas kājas - labāk! Četras kājas - labi, divas kājas - labāk!"