Tas turpinājās piecas minūtes bez apstājas. Un, kad aitas pēdīgi apklusa, iespēja paust protestu jau bija garām, jo cūkas bija sagājušas atpakaļ saimniekmājā.
Bendžamins juta, ka viņa plecam pieskaras kāds purns. Viņš atskatījās. Tā bija Dābolīte. Viņas vecās acis likās blāvākas nekā jebkad. Neteikusi ne vārda, viņa maigi pavilka Bendžaminu aiz krēpēm un aizveda uz lielā šķūņa galu, kur bija uzrakstīti Septiņi Baušļi. Dažus mirkļus viņi stāvēja, skatīdamies darvotajā sienā ar baltajiem burtiem.
- Es redzu aizvien sliktāk, - Dābolīte beidzot ierunājās. - Pat jaunībā es nespēju salasīt, kas tur rakstīts. Tomēr siena, manuprāt, izskatās citāda nekā agrāk. Vai Septiņi Baušļi ir tādi paši, kā bijuši, Bendžamin?
Šoreiz Bendžamins bija ar mieru atkāpties no saviem principiem un nolasīja viņai priekšā, kas rakstīts uz sienas. Tagad tur bija vairs tikai viens vienīgs Bauslis. Tas skanēja:
VISI DZĪVNIEKI IR VIENLĪDZĪGI, BET DAŽI DZĪVNIEKI IR VIENLĪDZĪGĀKI PAR CITIEM.
Tad nu vairs nelikās dīvaini, kad nākamajā dienā cūkas, kuras uzraudzīja darbu fermā, turēja priekškājā pātagu. Nelikās dīvaina ziņa, ka cūkas nopirkušas sev radioaparātu, gatavojas ievilkt telefonu un ir parakstījušās uz "Džonu Bullu", "Gardajiem Kumosiņiem" un "Ikdienas Spoguli". Nelikās dīvaini ieraudzīt Napoleonu ar pīpi mutē pastaigājamies saimniekmājas dārzā - un pat ne tas, ka cūkas izņēma no skapjiem mistera Džonsa drēbes un savilka tās mugurā; pats Napoleons staigāja melnos svārkos, bridža biksēs un ādas stulpiņos, bet viņa mīļākā sivēnmāte - muarē kleitā, ko svētdienās tika valkājusi misis Džonsa.
Pēc nedēļas, pēcpusdienā, uz fermu atbrauca vairāki divriči. Tā bija apkaimes fermeru delegācija, ielūgta uz fermas apskati. Viņiem parādīja visu fermu, un viņi pauda milzīgu apbrīnu par visu, ko redzēja, sevišķi par vējdzirnavām. Dzīvnieki ravēja runkuļu lauku. Viņi strādāja cītīgi, tikpat kā nepaceldami galvu un nesaprazdami, vai vairāk jābaidās no cūkām vai no viesiem - cilvēkiem.
Tovakar no saimniekmājas skanēja skaļi smiekli un dziesmu aurošana. Un pēkšņi, dzirdot šo balsu jūkli, dzīvniekus sagrāba ziņkāre. Kas gan varēja notikt tur iekšā - tagad, kad dzīvnieki un cilvēciskās būtnes pirmo reizi bija satikušies kā līdzīgs ar līdzīgu? Vienprātīgi un klusu klusītiņām viņi lavījās iekšā saimniekmājas dārzā.
Pie vārtiņiem viņi apstājās, tā kā baidīdamies iet tālāk, taču Dābolīte devās iekšā pirmā. Uz pirkstgaliem viņi piezagās pie mājas, un tie dzīvnieki, kuri bija pietiekami liela auguma, ieskatījās pa ēdamistabas logu. Tur ap garo galdu sēdēja pusducis fermeru un pusducis visievērojamāko cūku, pats Napoleons - goda vietā galda galā. Izskatījās, ka krēslos cūkas jūtas varen ērti. Sabiedrība izklaidējās ar kāršu spēli, bet tobrīd uz mirkli bija metusi tai mieru, acīmredzot, lai uzsauktu tostu. Apkārt gāja liela krūze, un kausos tika saliets alus. Neviens nemanīja izbrīna pilnās dzīvnieku sejas, kas skatījās iekšā pa logu.
Turēdams rokā kausu, bija piecēlies misters Pilkingtons no Foksvudas. Viņš teica, ka tūliņ lūgšot klātesošos iedzert par viņa tostu. Bet pirms tam viņam jāpasakot pāris vārdu - to viņš uzskatot par savu pienākumu.
Viņš jūtot neizmērojamu atvieglojumu un nekļūdīšoties, teikdams, ka visi citi klātesošie tāpat, par to, ka ilgajam neuzticības un pārpratumu posmam tagad pienācis gals. Esot bijuši laiki - nē, nedz viņš, nedz kāds cits no klātesošajiem gan neesot padevies tādām jūtām - tomēr esot bijuši laiki, kad kaimiņi cilvēki noraudzījusies uz godājamiem Dzīvnieku fermas īpašniekiem - nu, ne gluži ar naidīgumu, bet varbūt ar zināmām bažām. Notikuši nepatīkami starpgadījumi, paklīdušas visādas aplamas idejas. Licies, ka tādas fermas pastāvēšana, kur visu vada tās īpašnieces cūkas, nav īsti normāla un ka tas var atstāt nevēlamu iespaidu uz visu apkaimi. Daudzi jo daudzi fermeri bez kādas pienācīgas ziņu ievākšanas nosprieduši, ka šādā fermā valdīs patvaļas un nepaklausības gars. Viņi uztraukušies par to, kā tas ietekmēs pašu dzīvniekus vai pat kalpus. Taču tagad jebkuras šaubas esot izklīdinātas. Šodien viņš un viņa draugi esot ieradušies Dzīvnieku fermā, paši savām acīm aplūkojuši katru collu - un ko viņi ieraudzījuši? Ne vien vismodernākās saimniekošanas metodes, bet arī tādu disciplīnu un kārtību, kādai vajadzētu kļūt par paraugu ikvienam fermerim. Viņš domājot, ka nekļūdīšoties, teikdams, ka Dzīvnieku fermas zemākie dzīvnieki veicot vairāk darba un saņemot mazāk barības nekā jebkurš cits dzīvnieks visā grāfistē. Jānudien, viņš un viņa līdzbraucēji šodien esot ievērojuši daudz tāda, ko domājot nekavējoties ieviest paši savās fermās.
Savu piezīmju noslēgumā, viņš teica, vēlreiz gribētos uzsvērt draudzīgās jūtas, kādas pastāvot un kādām jāpastāvot starp Dzīvnieku fermu un tās kaimiņiem. Starp cūku un cilvēku interesēm neesot nekādas atšķirības un tādai arī nevajagot būt. Viņiem esot viena cīņa un vienas grūtības. Vai darbaspēka problēmas visur neesot vienādas? Te bija nomanāms, ka misters Pilkingtons gatavojas apveltīt sabiedrību ar kādu rūpīgi sagatavotu asprātību, taču tobrīd viņš bija tā sapriecājies, ka nejaudāja to izteikt. Satraukumā labu brīdi rīstījies, līdz visi viņa zodi kļuva zilsarkani, viņš tomēr izdabūja.
- Ja jums ir jūsu zemākie dzīvnieki, kuri jātur pie kārtības, - viņš teica, - tad mums ir mūsu zemākās šķiras! - Šis bon mot lika visiem dzīrotājiem ierēkties smieklos; un misters Pilkingtons vēlreiz apsveica cūkas par niecīgajām barības devām, garajām darba stundām un pilnīgo lutināšanas trūkumu, ko bija novērojis Dzīvnieku fermā.
- Un tagad, viņš pēdīgi paziņoja, viņš lūgšot sabiedrību piecelties kājās un pārliecināties, vai kausi pilni. - Džentlmeņi, - misters Pilkingtons pabeidza savu sakāmo, - džentlmeņi, es ierosinu tostu: par Dzīvnieku fermas labklājību!
Atskanēja jūsmīgi gaviļu saucieni un kāju švīkāšana. Napoleons jutās tik apmierināts, ka atstāja savu vietu un apgāja ap galdu, lai pirms kausa tukšošanas saskandinātu ar misteru Pilkingtonu. Kad gaviles bija noklusušas, Napoleons, palicis stāvam, pavēstīja, ka arī viņam esot bilstami daži vārdi.
Kā jau visas Napoleona runas, arī šī bija īsa un kodolīga. Arī viņš esot laimīgs, ka beidzies pārpratumu posms. Ilgu laiku klīdušas baumas - viņam esot pamats domāt, ka tās izplatījis kāds ļauns ienaidnieks, - ka viņa un pārējo biedru uzskatos jaušams kaut kas graujošs un pat revolucionārs. Viņiem piedēvēts nolūks izraisīt Sacelšanos apkaimes fermu dzīvnieku vidū. Nekas nevarot būt tālāk no patiesības! Viņu vienīgā vēlēšanās gan agrāk, gan tagad esot - dzīvot mierā un normālās lietišķās attiecībās ar visiem kaimiņiem. Šī ferma, kuru viņam esot tas gods vadīt, viņš piebilda, esot kooperatīvs uzņēmums. īpašuma dokumenti, kuri atrodoties pie viņa paša, piederot visām cūkām kopīgi.
Viņš neticot, ka joprojām pastāvot daļa senējo aizdomu, bet fermā nesen esot izdarītas zināmas pārmaiņas, kuras vēl vairāk veicināšot savstarpējo uzticēšanos. Līdz šim fermas dzīvniekiem bijusi visai muļķīga paraža uzrunāt citam citu par "biedru". Tam jādarot gals. Tāpat esot pastāvējusi ļoti savāda nezināmas izcelsmes paraža ik svētdienas rītu soļot gar kuiļa galvaskausu, kas pienaglots dārzā pie mieta. Arī tam jādarot gals, un galvaskauss jau esot aprakts. Viesi droši vien būšot ievērojuši arī zaļo karogu, kas plīvojot masta galā.
Ja tā, tad viņi varbūt būšot pamanījuši, ka baltais nags un rags, kas agrāk bijuši tur redzami, tagad aizvākti. Turpmāk tas būšot vienkrāsains, zaļš karogs.