Šie trīs bija izveidojuši vecā Majora mācības par pabeigtu domāšanas sistēmu, kurai deva vārdu "Dzīvnieciskums". Vairākus vakarus nedēļā, pēc tam kad misters Džonss bija iemidzis, viņi noturēja kūtī slepenas sapulces, kurās izskaidroja Dzīvnieciskuma principus pārējiem. Sākumā viņi sastapās ar gaužu muļķību un apātiju. Daži no dzīvniekiem runāja par lojalitātes pienākumu pret misteru Džonsu, kuru dēvēja par "saimnieku", vai izteica vientiesīgas piezīmes, piemēram: "Misters Džonss mūs baro. Nebijis viņa, mums būtu jānomirst badā." Citi uzdeva tādus jautājumus kā: "Kāpēc mums būtu jāuztraucas par to, kas notiks, kad mēs jau būsim beigti?" - vai: "Ja jau šī Sacelšanās notiks tik un tā, tad kāda starpība, vai mēs darbojamies tās labā vai ne?" - un cūkām nācās visai sarežģīti ieskaidrot viņiem, ka tāda nostāja ir gluži pretēja Dzīvnieciskuma garam. Vismuļķīgākos jautājumus uzdeva Mollija, baltā ķēve. Pats pirmais, ko viņa pajautāja Sniedziņam, bija: - Vai pēc Sacelšanās cukurs vēl būs?
- Nē, - Sniedziņš stingri noteica. - Mums nav līdzekļu, lai šajā fermā ražotu cukuru. Turklāt cukurs tev nemaz nav vajadzīgs. Tev būs tik daudz auzu un siena, cik vien tu gribēsi.
- Un vai man joprojām atļaus nēsāt krēpēs lentītes? - Mollija jautāja.
- Biedrene, - Sniedziņš atteica, - šīs lentes, kurām tu tik ļoti esi pieķērusies, ir verdzības simbols. Vai tu nespēj saprast, ka brīvība ir vairāk vērta nekā lentes?
Mollija piekrita, taču sevišķi pārliecināta neizskatījās.
Cūkām vajadzēja izcīnīt pat vēl smagāku cīņu, lai atspēkotu izdomājumus, ko izplatīja Mozus, pieradinātais krauklis. Mozus, būdams sevišķs mistera Džonsa mīlulis, bija spiegs un mēlnesis, taču reizē arī veikls runātājs. Viņš sacījās zinām, ka esot tāda noslēpumaina zeme, ko saucot par Cukurkarameļu Kalnu, un tur pēc nāves nonākot visi dzīvnieki. Tā atrodoties kaut kur augstu debesīs, kādu gabaliņu aiz mākoņiem, teica Mozus. Cukurkarameļu Kalnā svētdiena esot septiņas dienas nedēļā, dābols esot pilnbriedā visu cauru gadu un cukurgraudi un linsēklu plāceņi augot taisni dzīvžogos. Dzīvnieki nevarēja Mozu ciest, jo tas tikai tenkoja un nemaz nestrādāja, tomēr daži no viņiem noticēja Cukurkarameļu Kalna pastāvēšanai, un cūkām bija jāstrīdas bez sava gala, lai pārliecinātu viņus, ka tādas vietas nemaz nav.
Visuzticamākie mācekļi bija abi vezumnieki - Bokseris un Dābolīte. Šiem abiem nemaz nepadevās izdomāt kaut ko pašiem, taču, reiz atzinuši cūkas par saviem skolotājiem, viņi sūktin uzsūca visu, ko viņiem teica, un ar vienkāršiem pamatojumiem pārstāstīja to pārējiem dzīvniekiem. Viņi pastāvīgi ieradās slepenajās sapulcēs kūtī un vadīja "Angļu zvēru" dziedāšanu, ar ko sapulces allaž beidzās.
Taču izrādījās, ka Sacelšanās ir veicama daudz agrāk un vieglāk, nekā varētu gaidīt. Aizritējušos gados misters Džonss, kaut arī cietsirdīgs saimnieks, bija bijis spējīgs fermeris, bet pēdējā laikā viņam bija uzbrukušas nedienas. Zaudējis naudu kādā prāvā, viņš pagalam sašļuka un nodevās dzeršanai cītīgāk, nekā tas būtu nācis viņam par labu. Lāgiem viņš veselām dienām mēdza zvilnēt virtuvē savā Vindzoras krēslā, lasīdams avīzes, dzerdams un šad tad iebarodams Mozu ar alū izmērcētām maizes garozām. Viņa kalpi bija slinki un negodīgi, lauki aizauguši nezālēm, ēkām labojami jumti, dzīvžogi pamesti novārtā, un dzīvnieki cieta badu.
Pienāca jūnijs, un siens nāca turpat vai pļaujams. Vasaras saulgriežu svētkos, kas iekrita sestdienā, misters Džonss aizbrauca uz Villingdonu un "Sarkanajā Lauvā" tā piedzērās, ka neatgriezās mājās līdz pat svētdienas pusdienlaikam. Kalpi rīta agrumā bija izslaukuši govis un pēc tam aizgājuši trušu medībās, nerūpēdamies par to, ka jāpabaro dzīvnieki. Pārbraucis mājās, misters Džonss tūlīt nolikās gulēt uz viesistabas dīvāna, uzklājis uz sejas "Pasaules Jaunumus", tāpēc, kad pienāca vakars, dzīvnieki vēl aizvien bija nebaroti. Pēdīgi viņi vairs nespēja izturēt. Viena no govīm ar ragiem uzlauza klēts durvis, un visi dzīvnieki ķērās klāt apcirkņiem. Tieši tobrīd misters Džonss pamodās. Nākamajā mirklī viņš kopā ar četriem puišiem jau bija klētī un ar pātagām zvetēja uz visām pusēm. Tas nu gāja pāri izsalkušo dzīvnieku panesībai. Pilnīgā vienprātībā, lai gan nekas tāds iepriekš nebija norunāts, viņi metās virsū saviem mocītājiem. Džonss un viņa vīri pēkšņi apjēdza, ka tiek badīti un spārdīti no visām pusēm. Viņi vairs nepagalam nebija stāvokļa noteicēji. Nekad agrāk viņi netika redzējuši, ka dzīvnieki šādi uzvestos, un negaidīti sadumpojušies radījumi, kurus viņi bija paraduši dauzīt un vārdzināt, kā vien iepatīkas, pārbiedēja viņus gandrīz vai līdz nāvei. Pēc brītiņa viņi atmeta ar roku aizstāvēšanās mēģinājumiem un ņēma kājas pār pleciem. Mirkli vēlāk visi pieci pilnā sparā laidās prom pa lauku ceļu, kas veda uz lielceļu, bet dzīvnieki uzvaras priekā dzinās viņiem pakaļ.
Misis Džonsa paskatījās ārā pa guļamistabas logu, ieraudzīja, kas notiek, steigšus iesvieda ceļasomā pāris mantu un aizlavījās no fermas pa citu ceļu. Mozus nolēca no savas laktas un, skaļi ķērkdams, aizlaidās viņai nopakaļ. Pa to laiku dzīvnieki bija aiztrenkuši Džonsu un viņa kalpus līdz lielceļam un aizcirtuši piecbaļķu vārtus. Un tā nu, pirms viņi vēl bija īsti aptvēruši, kas notiek, Sacelšanās bija sekmīgi īstenota: Džonss bija padzīts un Muižas ferma piederēja viņiem.
Pirmās piecas minūtes dzīvnieki gandrīz vai nespēja noticēt savai veiksmei. Pirmais, ko viņi pasāka, - visi pilnā sastāvā noaulekšoja visgarām fermas robežām, it kā lai galīgi pārliecinātos, ka šeit nekur vairs neslēpjas neviena cilvēciska būtne; tad viņi drāzās atpakaļ uz fermas ēkām, lai iznīcinātu it visu, kas atgādinātu nīsto Džonsa valdīšanu. Tika uzlauzts zirglietu šķūnītis staļļu galā; laužņi, deguna riņķi, suņu ķēdes, nežēlīgie naži, ar kuriem misters Džonss parasti kastrēja sivēnus un jērus, - tas viss tika sasviests akā. Groži, pavadas, acu aizsegi, pazemojošās auzu tarbas līdz ar citu drazu tika iemesti ugunskurā, kas dega pagalmā. To pašu izdarīja ar pātagām. Visi dzīvnieki lēkāja no prieka, redzēdami, kā pātagas nozūd liesmās. Sniedziņš iemeta ugunī arī lentītes, ar kurām tirgus dienās parasti tika izrotātas zirgu krēpes un astes.
- Lentes, - viņš teica, - varētu uzskatīt arī par apģērbu, kas ir cilvēciskas būtnes pazīme. Visiem dzīvniekiem jāstaigā kailiem.
Bokseris, to padzirdējis, atnesa mazo salmu cepurīti, kuru nēsāja vasarā, lai nelaistu pie ausīm mušas, un iesvieda to ugunī pie visa pārējā.
Gluži īsā laikā dzīvnieki bija iznīcinājuši itin visu, kas viņiem lika iedomāties misteru Džonsu. Tad Napoleons aizveda viņus atpakaļ uz klēti un ikvienam izsniedza divkāršu labības devu, turklāt pa diviem biskvītiem katram sunim. Tad viņi septiņas reizes nodziedāja "Angļu zvērus" no viena gala līdz otram, pēc tam ierīkojās naktsguļai un gulēja tā kā vēl nekad.