Bet katrs jau strādāja atbilstoši savām spējām. Vistas un pīles, piemēram, ražas novākšanas laikā uzlasīdamas izbirušos graudus, sataupīja piecus bušeļus labības. Neviens nezaga, neviens nekurnēja par savu pārtikas devu; strīdi, dzēlības un skaudība, veco laiku normālas dzīves pazīmes, bija tikpat kā izzudušas. Neviens nevairījās no pienākuma - vai gandrīz neviens. Mollija - tiesa kas tiesa - no rītiem cēlās ne sevišķi naski, un viņai bija niķis agri pamest darbu ar ieganstu, ka nagā esot iestrēdzis akmens. Un kaķa izturēšanās bija tāda savāda. Visi drīz pamanīja, ka tad, kad jādara darbs, kaķis nekur nav atrodams. Viņš mēdza nozust uz veselām stundām un tad, it kā nekas nebūtu noticis, uzrasties ēdienreizēs vai vakaros, kad darbs jau galā. Taču viņš aizvien tik lieliski atrunājās un tik mīlīgi murrāja, ka nebija iespējams neticēt viņa labajiem nodomiem. Vecais Bendžamins, ēzelis, kopš Sacelšanās nelikās mainījies ne par matu. Viņš darīja savu darbu tikpat lēni un stūrgalvīgi kā Džonsa laikā, nekad nevairījās no tā, taču nekad arī brīvprātīgi nepieteicās uz papildu darbiem. Par Sacelšanos un tās rezultātiem viņš nemēdza paust nekādu viedokli. Jautāts, vai nejūtas laimīgāks tagad, kad Džonss ir prom, viņš parasti atteica vienīgi: "Ēzeļi dzīvo ilgi. Neviens no jums nekad nav redzējis beigtu ēzeli," - un pārējiem vajadzēja samierināties ar šo mīklaino atbildi.
Svētdienās strādāts netika. Brokastis ēda stundu vēlāk nekā parasti, un pēc brokastīm notika ceremonija, kuru ievēroja katru nedēļu bez izņēmuma. Vispirms tika uzvilkts karogs. Sniedziņš zirglietu šķūnītī bija uzgājis vecu, zaļu misis Džonsas galdautu un ar baltu krāsu uzzīmējis uz tā nagu un ragu. To tad nu arī pacēla saimniekmājas dārziņa karogmastā katru svētdienas ritu. Karogs esot zaļš tāpēc, skaidroja Sniedziņš, ka simbolizējot Anglijas zaļos laukus, bet nags un rags apzīmējot nākotnes Dzīvnieku Republiku, kura radīšoties tad, kad cilvēku dzimums beidzot būšot gāzts. Pēc karoga uzvilkšanas visi dzīvnieki sadrūzmējās lielajā kūtī uz vispārējo sanāksmi, ko sauca par Sapulci. Te tika plānots nākamās nedēļas darbs, izvirzītas un apspriestas rezolūcijas. Rezolūcijas aizvien izvirzīja cūkas. Pārējie dzīvnieki gan prata balsot, taču paši nemūžam nespētu izdomāt kādu rezolūciju. Sniedziņš un Napoleons debatēs bija aktīvāki par visiem. Taču bija nomanāms, ka abi nekad nav vienisprātis: lai kādu priekšlikumu viens no viņiem izteiktu, otrs visādā ziņā to apstrīdēja. Pat tad, kad tika pieņemta rezolūcija - tāda, kuru pašu par sevi neviens nevarētu noraidīt, - izmantot nelielo aploku aiz augļudārza par atpūtas vietu dzīvniekiem, kuri vairs nespēj strādāt, izcēlās vētrainas debates par īsto atpūtas vecumu katrai dzīvnieku sugai. Sapulce aizvien beidzās ar "Angļu zvēru" dziedāšanu, un pēcpusdiena tika veltīta laika kavēkļiem.
Cūkas bija izraudzījušās zirglietu šķūnīti par savu štābu. Šeit tās vakaros studēja kalēja un namdara amatu un citas nepieciešamas mākas no grāmatām, ko bija atnesušas no saimniekmājas. Sniedziņš vēl nodarbojās ar to, ka organizēja pārējos dzīvniekus stāties, kā viņš teica, Dzīvnieku Komitejās. Tur nu viņš bija nenogurdināms. Viņš izveidoja Olu Ražošanas Komiteju vistām, Tīro Astu Līgu govīm, Savvaļas Biedru Jaunizglītošanas Komiteju (kuras uzdevums bija pieradināt žurkas un trušus), Baltākas Vilnas Kustību aitām un dažādas citas, turklāt nodibināja arī lasīšanas un rakstīšanas klases. Visā visumā šīs ieceres izgāzās. Piemēram, mēģinājums pieradināt savvaļas radījumus izputēja gandrīz vai uz līdzenas vietas. Tie joprojām uzvedās tieši tāpat kā iepriekš un, ja pret tiem izturējās augstsirdīgi, tad gluži vienkārši izmantoja to. Kaķis iestājās Jaunizglītošanas Komitejā un dažas dienas darbojās tajā ļoti aktīvi. Kādu dienu viņš bija redzēts sēžam uz jumta un runājamies ar dažiem zvirbuļiem, kurus pats nevarēja aizsniegt. Viņš tiem stāstīja, ka visi dzīvnieki tagad esot biedri un ka jebkurš zvirbulis, kas vien vēloties, drīkstot nākt un notupties uz viņa ķepas; taču zvirbuļi palika, kur bijuši.
Toties lasīšanas un rakstīšanas klasēm bija lieli panākumi. Pret rudeni gandrīz katrs dzīvnieks fermā bija kaut cik skolots.
Cūkas - tās jau prata nevainojami lasīt un rakstīt. Suņi iemācījās lasīt diezgan labi, taču neizrādīja interesi ne par kādu citu lasāmvielu kā vienīgi par Septiņiem Baušļiem. Mjūriela, kaza, mācēja lasīt cik necik labāk par suņiem un dažkārt vakaros mēdza lasīt citiem priekšā no avīzes driskām, kuras sameklēja atkritumu kaudzē. Bendžamins prata lasīt tikpat labi kā kura katra cūka, taču nekad neizmantoja savu prasmi. Cik viņam esot zināms, viņš teica, tad nekā lasīšanas vērta vispār neesot.
Dābolīte iemācījās visu alfabētu, bet nespēja saburtot kopā vārdus. Bokseris nevarēja tikt tālāk par burtu D. Ar savu lielo nagu viņš mēdza iezīmēt putekļos A, B, C, D un tad stāvēja, blenzdams burtos, atglaudis ausis, dažkārt sapurinādams cekulu, visiem spēkiem cenzdamies atminēties, kas nāk tālāk, bet tas viņam nekad neizdevās. Vairākkārt tik tiešām gadījās, ka viņš iemācījās arī E, F, G, H, bet tobrīd, kad viņš zināja tos, aizvien atklājās, ka ir aizmirsušies A, B, C un D. Pēdīgi viņš nolēma samierināties ar pirmajiem četriem burtiem un ik dienas pāris reižu mēdza tos uzrakstīt, lai atsvaidzinātu atmiņu. Mollija nebija ar mieru mācīties nevienu citu burtu, tikai tos septiņus, kas veidoja viņas pašas vārdu. Tos viņa tad mēdza ļoti glīti salikt no sprungulīšiem, izrotāt ar kādu ziediņu un apbrīnā staigāt visam tam apkārt.
Neviens no pārējiem fermas dzīvniekiem nevarēja tikt tālāk par burtu A. Izrādījās arī, ka dumjākie dzīvnieki, piemēram, aitas, vistas un pīles, nespēj iemācīties no galvas Septiņus Baušļus. Pēc ilgām pārdomām Sniedziņš paziņoja, ka Septiņus Baušļus šai nolūkā varētu saīsināt līdz vienai maksimai, proti: "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti." Tas, kā viņš teica, saturot Dzīvnieciskuma svarīgāko principu. Kurš to pilnībā aptveršot, tas būšot pasargāts no cilvēciskām ietekmēm. Putni sākumā turējās pretī, jo viņiem šķita, ka pašiem arī ir divas kājas, taču Sniedziņš viņiem pierādīja, ka tā nav.
- Putna spārns, biedri, - viņš teica, - ir orgāns, kas paredzēts virzībai uz priekšu, nevis manipulācijām. Tādēļ to varētu uzskatīt arī par kāju. Cilvēka raksturīgākā pazīme ir roka, instruments, ar kuru viņš pastrādā visas savas negantības.
Putni nesaprata Sniedziņa garos vārdus, taču samierinājās ar viņa skaidrojumu, un visi vientiesīgākie dzīvnieki ķērās pie darba, lai iemācītos no galvas jauno maksimu. "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti," - tā ar lielākiem burtiem bija uzrakstīts uz šķūņa galasienas virs Septiņiem Baušļiem. Kad nu viņi bija iemācījušies to no galvas, aitām pret to radās milzīga patika, un bieži vien, gulēdamas pļavā, tās visas ņēmās blēt: "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti! Četras kājas - labi, divas kājas - slikti!" - un turpināja stundām ilgi, bez apnikuma.