Taču no visiem viņu strīdiem neviens nebija tik nikns kā jautājumā par vējdzirnavām.
Lielajās ganībās, netālu no fermas ēkām, pacēlās mazs pauguriņš, fermas augstākā vieta. Izpētījis grunti, Sniedziņš paziņoja, ka šī esot īstā vieta vējdzirnavām, kuras varētu darbināt dinamomašīnu un apgādāt fermu ar elektrību. Tā apgaismotu kūtis un ziemā tās sildītu, kā arī darbinātu ripzāģi, salmu griezēju, runkuļu šķēlētāju un elektrisko slaukšanas aparātu. Dzīvnieki nekad agrāk nebija par tādiem dzirdējuši (jo ferma bija vecmodīga un apgādāta tikai ar visprimitīvākajiem mehānismiem) un izbrīnā klausījās, kā Sniedziņš uzbur ainas, pilnas fantastiskām mašīnām, kuras darītu viņu darbu, kamēr viņi paši brīvi ganītos pļavās vai attīstītu prātu lasīdami un sarunādamies.
Dažās nedēļās Sniedziņa vējdzirnavu plāns tika izstrādāts pilnīgi. Mašīnu detaļas pa lielākai daļai bija aizgūtas no trim mistera Džonsa grāmatām - "Tūkstoš derīgu lietu mājai", "Katrs pats sev mūrnieks" un "Elektrība iesācējiem". Par darbistabu Sniedziņš izmantoja kādreizējo inkubatoru šķūnīti ar līdzenu koka grīdu, piemērotu zīmēšanai. Tur viņš mēdza ieslēgties vairākas stundas. Uzlicis atvērto grāmatu lapām akmentiņus, satvēris starp priekškājas nagiem krīta gabaliņu, viņš naski kustējās šurpu turpu, zīmēdams līniju pēc līnijas un lāgiem iekviekdamies priecīgā satraukumā. Plāni pamazām izvērtās par sarežģītu kloķu un zobratu jūkli, kas aizņēma vairāk nekā pusi grīdas un pārējiem dzīvniekiem likās pilnīgi nesaprotams, taču ļoti iespaidīgs. Visi nāca paskatīties uz Sniedziņa zīmējumiem vismaz reizi dienā. Nāca pat vistas un pīles, cenzdamās neuzkāpt uz krīta līnijām. Tikai Napoleons turējās nomaļus. Viņš jau pašā sākumā bija izteicies pret vējdzirnavām. Tomēr kādu dienu viņš negaidot ieradās, lai apskatītu plānus. Viņš smagiem soļiem staigāja pa šķūnīti, cieši nopētīja katru plāna detaļu un pāris reižu pat apostīja tās, tad brītiņu pastāvēja, greizi vērdamies plānos; pēc tam piepeši pacēla kāju, uzčurāja plāniem virsū un, neteicis ne vārda, izgāja ārā.
Jautājumā par vējdzirnavām visa ferma bija nesamierināmi sadalījusies divās nometnēs. Sniedziņš nenoliedza, ka dzirnavu būve būs grūts uzdevums. Vajadzēs lauzt akmeņus un mūrēt no tiem sienas, tad būs jātaisa spārni, un pēc tam būs nepieciešamas dinamomašīnas un kabeļi. (Kā tos sagādāt, Sniedziņš nepateica.) Taču viņš apgalvoja, ka visu to varot paveikt gada laikā. Toties pēc tam, viņš paziņoja, aiztaupīšoties tik daudz darba, ka dzīvniekiem vajadzēšot strādāt tikai trīs dienas nedēļā. Savukārt Napoleons strīdējās pretī, ka pats nepieciešamākais šobrīd esot barības ražošanas palielināšana un, ja viņi tērēšot laiku vējdzirnavām, tad visi nomiršot badā. Dzīvnieki izveidoja divas frakcijas ar devīzēm "Balsojiet par Sniedziņu un trīsdienu darba nedēļu!" un "Balsojiet par Napoleonu un pilnu sili!". Bendžamins bija vienīgais dzīvnieks, kurš nepieslējās nevienai frakcijai. Viņš negribēja ticēt ne tam, ka barības kļūs vairāk, ne tam, ka vējdzirnavas aiztaupīs darbu. Ar vai bez vējdzirnavām, viņš teica, dzīve būs, kāda tā vienmēr bijusi - tas ir, slikta.
Bez strīdiem par vējdzirnavām pastāvēja vēl arī fermas aizsardzības jautājums. Visi skaidri aptvēra - kaut arī sakauti Laidara kaujā, cilvēki varēja vēlreiz un apņēmīgāk mēģināt sagrābt fermu un atjaunot mistera Džonsa varu. Vēl vairāk iemeslu to darīt bija tāpēc, ka ziņa par sakāvi bija izplatījusies pa visu apkaimi un padarījusi kaimiņfermu dzīvniekus tik niķīgus kā nekad. Kā jau parasts, Sniedziņš un Napoleons nebija vienisprātis. Pēc Napoleona domām, dzīvniekiem tagad vajadzēja sagādāt šaujamos ieročus un mācīties, kā ar tie jāapietas. Pēc Sniedziņa domām, vajadzēja izsūtīt arvien vairāk baložu un izraisīt Sacelšanos pārējo fermu dzīvnieku vidū. Viens apgalvoja - ja viņi nespēšot aizstāvēties, tad visādā ziņā tikšot pakļauti, otrs apgalvoja - ja Sacelšanās notiktu visur, viņiem nebūtu nekādas vajadzības aizstāvēties. Dzīvnieki klausījās vispirms Napoleonā, tad Sniedziņa un nespēja izšķirt, kam taisnība; patiesībā viņi aizvien bija vienisprātis ar to, kurš tobrīd runāja.
Beidzot pienāca diena, kad Sniedziņa plāni bija pabeigti. Nākamās svētdienas Sapulcē jautājums par to, vai sākt vai nesākt darbu pie vējdzirnavu celšanas, bija jāliek uz balsošanu. Kad dzīvnieki bija sanākuši lielajā kūtī, Sniedziņš piecēlās un, kaut arī lāgiem viņu pārtrauca aitu blēšana, izklāstīja savus pamatojumus par labu vējdzirnavu celtniecībai. Tad atbildēt piecēlās Napoleons. Viņš ļoti mierīgi pateica, ka vējdzirnavas esot tīrās blēņas un ka viņš nevienam neiesākot balsot par tām, un tūliņ atkal apsēdās; viņš bija runājis labi ja pusminūti un likās gandrīz vai vienaldzīgs pret savu vārdu iespaidu. Te nu kājās pielēca Sniedziņš un, apklusinājis aitas, kas atkal bija sākušas blēt, izplūda dedzīgos aicinājumos atbalstīt vējdzirnavu būvi. Līdz šim dzīvnieku simpātijas bija dalījušās gandrīz vienlīdzīgās daļās, taču Sniedziņa daiļrunība tos acumirklī aizrāva. Viņš jūsmīgi atainoja Dzīvnieku fermu tādu, kāda tā varētu būt, ja netīrais, smagais darbs tiktu novelts no dzīvnieku pleciem. Viņa iztēle nu jau bija tikusi daudz tālāk par salmu griezējiem un runkuļu šķēlētājiem. Elektrība, viņš teica, spējot darbināt kuļmašīnas, arklus, ecēšas, veltņus, kūlīšsējējus, turklāt apgādāt katru steliņģi ar elektrisko gaismu, karstu un aukstu ūdeni un elektrisko sildītāju. Brīdī, kad viņš beidza runāt, nebija nekādu šaubu, kādi būs balsošanas rezultāti. Taču tieši šai mirklī piecēlās Napoleons un, iesānis uzmetis Sniedziņam savādu skatienu, izgrūda spalgu kviecienu, kādu neviens no viņa vēl nekad nebija dzirdējis.
Pēc tam ārpusē atskanēja baismīgas rejas un šķūnī iedrāzās deviņi milzīgi suņi ar misiņkniedētām kaklasiksnām. Tie metās tieši virsū Sniedziņam, kas tikko paguva pietrūkties no savas vietas, lai paglābtos no zobu kampieniem. Acumirklī viņš bija ārā pa durvīm, un suņi izšāvās viņam pakaļ. Pārāk pārsteigti un izbiedēti, lai runātu, visi dzīvnieki barā spraucās durvīs, lai redzētu pakaļdzīšanos. Sniedziņš nesās pa garajām ganībām, kas veda uz ceļu. Viņš skrēja tā, kā spēj skriet tikai cūka, taču suņi jau mina viņam uz papēžiem. Pēkšņi Sniedziņš paklupa, un šķita, ka nu viņš jau ir suņiem rīklē. Tomēr viņš piecēlās un sāka skriet vēl ātrāk, bet suņi atkal viņu panāca. Viens no tiem teju, teju sagrāba zobos Sniedziņa asti, taču Sniedziņš pēdējā mirklī to pavicināja un izglābās. Tad viņš, cik jaudas, izrāvās uz priekšu, iegūdams pāris collu, izspraucās pa caurumu dzīvžogā un nozuda skatienam.