"Jūs varat izvēlēties vai nu angļu,vai vācu patentu," marabū griezās pie krokodila, "angļu patentam ir uzraksts "Made in Germany", vācu - Facon de Paris". "Kura tad labāka?" krokodils neuzticīgi jautāja.
"Tā ir vienīgi gaumes lieta," sacīja marabū, "ķengurs, piemēram, izvēlējās angļu patentu, ņemot vērā Austrālijas politiskās un sabiedriskās attiecības, bet degunradzis, kas tikai gaumei piešķir nozīmi, bez apdomāšanās izvēlējās ,Facon de Paris".
"Es gribu abus divus," sacīja krokodiļs.
"Tas neiet," izteicās marabū un nožēlojot raustīja spārnus, "bet, tā kā lieta grozās ap gaļas kapājamo mašīnu, es jums ieteiktu angļu patentu..."
"Tātad pietiek!" rēca pantera. "Rakstiet: Patents. Nr. 4. Krokodilam par gaļas kapājamo mašīnu - mutē - ē - virtuves piederumu nodaļa. Sveiki!"
Ar šiem vārdiem pantera piecēlās, saskaņā ar priekšrakstiem uzlika asti pār ķepu un ņurdot atstāja telpu, jo biroja darba laiks bija beidzies.
Kamielis pagatavoja diplomu un marabū izsniedza to krokodilam ar dažiem pamācītājiem vārdiem. "Esiet ļoti uzmanīgs," viņš teica, "diplomam ir tikai rotātāja nozīme; tie veidoti tā saucamajā autosuģestijas ceļā no ārkārtīgi sīksta un galīgi nesagremojama tradīciju materiāla - bez tam tas ir starptautisks paradums — tātad nenorijiet to. Atļaujiet atvadīties." Un juridiskais padomnieks apēda garu tārpu, kuru viņa sieva tā vajadzībām bija ietinusi sviestmaižu papīrā.
Marabū dzīvoja eiropiešu nometnes tuvumā un bija ļoti izglītoti. Tāpēc viņi lietoja sviestmaižu papīru, un viņiem bija juridiskās zināšanas.
Kad krokodils redzēja juridisko padomnieku brokastojam, viņam kļuva pavisam pliekani. Viņš uzmanīgi saņēma diplomu zobos un steidzīgi traucās prom — upes krasta virzienā, lai aprītu mazo makaku. Bet pērtiķīša tur vairs nebija.
"Cik taču mūsu dienās maz var uz ļaudīm paļauties!" nodomāja krokodils, "nav nekāds brīnums, ka veco un labo patentē." Aiz lepnuma viņš piepūtās pavisam resns un ielīda labi dziļi dubļos. Tā viņš gulēja stundām. Pa to laiku bija pienācis vakars, un ļoti daudz publikas salasījās upē un piekrastē, lai saķertu vakariņas.
"Kolēģa kungs, kāpēc jūs nekā neēdat?" prasīja krokodilam garāmpeldot kāds mazs aligators. Viņš izskatījās paēdis un apmierināts un ar priecīgu seju aprija kāda piederīgā atliekas.
Krokodils tikko varēja parunāt. "Man ir patents," viņš augstprātīgi svepstēja, "es nevaru ēst, jo man ir diploms mutē. Toties es tagad esmu godājams."
"Kas uz mani attiecas, tad es labāk esmu paēdis," teica aligatoriņš, "bet jūs jau izskatāties, it kā kopš šī rīta nekā nebūtu iebaudījis. Jūsu sejas krāsas veselīgais zaļums ir kļuvis pilnīgi pelēks. Nolieciet taču savu diplomu krastā un ēdiet vakariņas."
Krokodils iekšēji cīnījās — izsalkums bija milzīgs. "Nē," viņš beidzot ar pūlēm čukstēja, "krastā man to nozags pērtiķi."
"Nu, tad vienkārši izspļaujiet to!" sacīja aligatoriņš nekaunīgi, "kādām vajadzībām jums diploms? Ja diploms vienmēr turams mutē, tad labāk to pieciest, citādi neko vairs nevar rīt un beigās tevi pašu aprij, un pie tam vēl izsmej." Tā ir liela dzīves gudrība, bet, protams, tikai attiecībā uz krokodiliem.
Krokodils nekustējās. Viņš paturēja diplomu mutē un, būdams izsalcis, ar dusmām blenza brālēnā.
"Ja jau jūs savu diplomu paturat mutē," aligatoriņš turpināja, "tad varbūt atļausit, ka noēdu desertam jūsu pakaļējo ķepu?"
Krokodils aiz bailēm un niknuma sāka griezties pats ap savu asi, un šajās bailēs un niknumā viņš norija savu diplomu.
Tad viņam kļuva tik nelabi, kā tam nekad vēl nebija gadījies; un viņš peldēja pa upi lejup dziļā nesamaņā. Tad arī aligators un citi līdzjūtīgie radinieki viņu apēda.
Ar to beidzas šis bēdīgais stāsts.
Tikai kāds ģimenes paziņojums man vēl piebilstams. Mazais makaks pa to laiku bija saderinājies ar kaimiņa vecāko meitu. Viņi bija laimīgs pāris un nākamajā dienā piederīgo vidū rīkoja dārza svētkus; protams, ar goda pērtiķienes klātbūtni, jo pērtiķiem, kā tas katram zināms, piemīt kaut kas ļoti cilvēcīgs. Tur viņi dabūja zināt par patentētā ķrokodila nāvi. Kāds pavisam vecs pērtiķis to paziņoja un pastāvīgi pie tam teica: "Jā, jā." To viņš sacīja vienmēr, un tādēļ viņu uzskatīja par ļoti gudru. Mazais makaks, protams, par to zināja kaut ko vairāk, jo viņš bija nelaiķi krokodilu personīgi pazinis; tik personīgi, ka nelaiķis bija viņu gandrīz aprijis. Un tā ir vispersoniskākā pazīšanās, kāda vien iespējama. Tā kā goda dāma bija uzkāpusi dateļu palmā un rija - viņa vairs nebija spējīga izjust mīlestību, tādēļ bija divkārt rijīga, tad mazais makaks šo briesmīgo notikumu atstāstīja savai mīļajai. "Nekad neļaujies patentēties, makaciņ," sacīja mazā un apvija viņu ar savu asti.
"Nē, nekad," sacīja mērkaķītis un mīlīgi un rūpīgi knosīja savas līgavas kažociņu.
Mēmie lūgumi
Aitas satrauktas spiedās visas vienā barā.
Kāda veca aita stāstīja.
"Mana vecāmāte pati to bija redzējusi," viņa sacīja, "tas ir kaut kas šausmīgs, kaut kas tā kā teika. Nav zināms, kas tas īsti ir. Viņa jau arī visu nebija redzējusi. Ejot uz ganībām, viņa tur bija garām gājusi. Tie bijuši vārti uz kādu tumšu telpu. Pie tumšās telpas vārtiem bijusi asiņu smaka. Redzams nekas nebijis. Bet iekšpusē viņa dzirdējusi auna brēcienu, šausmīgu brēcienu. Tad viņa trīcot atskrējusi atpakaļ pie pārējiem." Visi nodrebēja.
"Nekas noteikts nav zināms," sacīja aita, "bet kaut kam patiesam tur jābūt. Katrā ziņā tas ir briesmīgi."
"Tava vecāmāte vairs nav dzīva?" jautāja kāds jauns auns. "Es nezinu," sacīja aita, "tas jau ir krietni sen, kad viņu aizveda." "Tas esot sākums, pēc tā vairs nekad neatgriežoties," sacīja daži. Aitu suns rēja vaukšķēdams un dzina baru uz ganību otru malu. Tur stāvēja gans un runājās ar kādu svešu cilvēku, kurš neizskatījās pēc gana. Viņi kaulējās savā starpā. Tad svešais vīrs stingriem soļiem devās barā iekšā un ar zinātāja acīm pārskatīja atsevišķās aitas. Tās nebija gana acis! Tad viņa roka tvēra pēc jaunā auna, kurš pirmīt bija jautājis. Kustonim pārskrēja pār muguru saltas tirpas. Šī roka bija savādāk sajūtama nekā gana roka. Aunam apmeta valgu ap kaklu.
"Šo es ņemšu," sacīja svešais vīrs un izvilka no kabatas netīru maku ar naudu. Viņš samaksāja. Dzīvība tagad piederēja viņam. Viņš to bija nopircis.
Viņš satvēra valgu stiepa aunu no ganībām prom uz lielceļu. Ganāmpulks izbiedēts neizpratnē noskatījās pakaļ.
Auns pagrieza galvu. Viņš acīm meklēja piederīgos un rotaļu biedrus. Kaut kas viņā sažņaudzās, kaut kas viņā mudināja izrauties un skriet atpakaļ.
"Tas ir sākums, ka tevi aizved," viņš nodomāja.
Bet viņš nepretojās. Viņš bija nevarīgs. Ko tas būtu līdzējis? "Tam jau nemaz nevajag būt tam šausmīgajam," viņš sevi mierināja. "Vēl jau ir citas ganības. Varbūt ka mani ved uz tām."
Tā bija paļāvība, kāda piemīt piejaucētiem dzīvniekiem.
Tagad viņi pagriezās ap stūri. Ganāmpulks vairs nebija saredzams. Ganības nozuda. Tikai no tālienes varēja dzirdēt aitu suņa riešanu un gana stabules skaņas. Vējš tās aiznesa.
Tas bija tāls ceļš. Svešais vīrs gāja ātri. Viņš steidzās.
"Esmu noguris, es gribētu mazliet atpūsties," lūdzās auns.
Tas bija mēms lūgums.
Viņi gāja tālāk. Bija karsts un putekļains.