"Lūdzu mazliet ūdens," lūdzās auns.
Tas bija mēms lūgums.
Beidzot viņi nonāca mazā pilsētiņā. Viņi gāja pa šaurām, līkumotām ielām, kurās nebija nekādu ganību. Šī cerība tātad nebija piepildījusies.
Viņi apstājās pie kādiem vārtiem, kuri veda uz tumšu telpu. Riebīgi izgarojumi sitās kustonim pretim. Auns pagrieza galvu un vaimanājot blēja. Viņu atbaidīja izgarojumi un tumšā ieeja.
Viņā modās bailes, zemapziņas izjūta, ārkārtīgas bailes.
"Es gribētu uz mājām," sacīja auns un uzlūkoja svešo vīru.
Tas bija mēms lūgums.
Mēmos lūgumus nedzird.
Vīri ar veiklu tvērienu apmeta valgu ap dzīvnieka pakaļkājām un vilka to uz priekšu. Virve griezās miesā.
"Jā, jā, es jau nāku," izbijies sacīja auns. Stīvās nogurušās kājas pasteidzās.
Tie bija tikai daži acumirkļi, bet tie šķita ļoti gari. Tad viņš bija kādā tumšā telpā. Tur smacējoši oda pēc asinīm un atkritumiem - pēc viņam līdzīgo līķiem.
Tos papriekšu novākt netur par vajadzīgu. Jo tie jau ir tikai lopi -kaujamie lopi.
Tad aunu sagrāba nevarīgas stindzinātājas šausmas. Šausmas, kuras lika aizmirst visus mēmos lūgumus pirms tam. Palika vienīgi šausmas. Viss auna ķermenis trīcēja.
"Tagad nāks tas šausmīgais, kaut kas tā kā teikās," viņš nodomāja.
Un tas nāca.
Pasaule ir pilna mēmiem lūgumiem, kurus nedzird. Tie ir cilvēki, kas tos neuzklausa. Šos mēmos lūgumus saskaitīt liekas neiespējami. Tik daudz to ir. Bet visi tie top skaitīti. Visus tos ieraksta dzīves grāmatā.
Lielas un jautājošas noraugās Gautama Budas acis uz Eiropas kultūru.
Klajumā
Klajums bija apklāts ar saltu un aukstu sniegu.
Kāds zaķis un viņa sieva meklēja barību uz lauka. Ķepas sala. Ceļš bija grūtību pilns, un vējš svilpoja pār klajumu. Ieguvums bija nabadzīgs. Vispirms bija jānokasa sniegs; tikai tad varēja atrast kaut ko ēdamu. Ķepas pie tam ļoti ātri kļuva jēlas. Tās bija atkal un atkal jānolaiza. Bez tam zaķene nebija vesela. Viena kāja viņai bija aizšauta. Viņa kliboja pa sniegu bezpalīdzīgi un vārgi.
"Cik tas ir grūti, kad tā jākavējas," viņa sūdzējās. "Un kā tas vēl būs pavasarī! Es taču ar slimo kāju nevarēšu apkopt bērnus."
Zaķis viņu mierināja.
"Gan jau būs labi," viņš sacīja un nomierinot laizīja viņai ausis. "Tev vispirms nepieciešama ārstēšanās pie avota. Tanī liels kaļķu daudzums, un tas jau daudziem ir palīdzējis."
"Ак, šīs šausmīgās medības!" sūrojās zaķene. "Ja viņi vismaz tūlīt nonāvētu! Bet katrs drīkst medīt, un tā viņi tevi sašauj slimu. Cilvēki acīmredzot vienmēr ir izsalkuši, ja viņi tev tā seko."
"Tas bija senāk. Agrāk tā bija cīņa pret plēsīgiem zvēriem," sacīja zaķis. "Tagad tas ir bez briesmām, un tādēļ tā ir izprieca. Tā pat ir smalka izprieca. Tā vismaz to nosaukuši tie, kas paši saucas par smalkiem.
Jādomā, ka citi viņus par smalkiem vis nesauktu, tādēļ viņi to izdara paši.
Zaķene bija sašutusi: "Nonāvēt taču nav nekāda izprieca! Pat vilki plosa aiz bada, nevis aiz nonāvēšanas prieka."
"Tie jau arī nav vilki, bet cilvēki, kuri saucas par smalkiem," sacīja zaķis. "Viņi bauda dabu, vienīgi skatoties tās lūstošajās acīs. Tas ir viņu prieks par radību. Bet ārstēdamās tu kļūsi atkal vesela. Avots ir ļoti slavens."
"Tas ir neaptverami," sacīja zaķene un domīgi notiesāja mazliet sakaltušās sūnas.
"Pie smalkajiem ļaudīm notiek vēl smalkākas lietas," zaķis turpināja. "Viņi vispirms dzīvniekus piejaucē, lai pēc tam viņus vajātu līdz nāvei. Tas ir tas vissmalkākais!"
"Bet tie jau viduslaiki! Mēs taču dzīvojam jaunajos laikos?" zaķene sašutusi iesaucās.
Attiecībā uz vēsturi viņa bija ļoti izglītota. Zaķiem ir gara un drūma vēsture, kuru rūpīgi atstāj mantojumā pēcnācējiem.
"Mums vēl ļoti daudz kas palicis pāri no viduslaikiem," sacīja zaķis nomākts un rūpju pilns. "Bet jaunais laiks drīz nāks. Spēcīgi gari mostas, kuri nebaidās viduslaiku. Tie nav nekādi nabaga zaķi, jo tiem ir asi ieroči. Radības Dievs tos viņiem piešķīris, lai tie palīdzētu vājajiem. Par to runā gan mežā, gan uz klaja lauka."
"Ir tiešām laiks," sacīja zaķene nopūzdamās, "bet vispirms man jāārstējas."
Augstu gaisā riņķoja divi laupītāji putni.
"Paklau," sacīja vanags savai sievai, "tur apakšā ir slims zaķis. To mēs aprīsim. Es jutu izsalkumu. Otrs ir vesels. Tas mums izmuktu."
Kā bulta viņš šāvās lejā uz zaķeni. Zaķis izbailēs aizlēca aiz kāda krūma. Bet vanags nepaguva laupījumu aiznest. Viņu ķēra šāviens. Viņš izpleta spārnus. Viņa asinis krāsoja sniegu.
"Tagad mana sieva ir glābta!" gavilēja zaķis. "Tas katrā ziņā ir kāds no spēcīgajiem gariem, kuri dodas palīgā."
Bet tas nebija nekāds spēcīgais gars.
Zaķene saslējās, lai steigtos prom. Bet viņa saņēma ar šautenes resgali sitienu pa galvu. Viņa izstiepa sakropļoto ķermeni. Acis pārklājās ar vāju mirdzumu un izdzisa. Smalkais cilvēks izjuta prieku par dabu.
Apsnigušajos krūmos salstot un vaimanājot tupēja mazs radījums ar izspūrušu kažoku.
Augstu gaisā riņķoja vientuļš putns.
Asinis sniegā veidoja savādas zīmes. Laiks, kad viņas mācīsies lasīt, ir ļoti tuvu.
Un atpestī mūs no visa ļaunā.
Vieglprātīgā pelīte
Reiz bija kāda pele, un tā bija vieglprātīga! Viņa valsēja pa šķiņķiem, un, ja redzēja slazdu, tad caur zobiem svilpoja kupleju. Speķis viņai likās kaut kas ikdienišķs, ar kartupeļiem viņa bumboja, virumā mazgāja ķepiņas un ar sviestu spodrināja nadziņus. Tas bija nožēlojami, ļoti nožēlojami!
Bieži vien viņas krustmāte, dzimusi Laukupele, kura visu mūžu pārtika no aukstiem labības ēdieniem, rūpju pilna salika ķepiņas un viņu brīdināja. "Bērns," viņa sacīja, "tu esi vieglprātīga! Tu dejo pa barības līdzekļiem, svilpo par bīstamo, labo turi ikdienišķu, ar derīgo bumbo, ķepiņas mazgā ģimenes tekošajā pamatā un nagus spodrini ar delikatesēm! Kur te ir morāle? Slidena ir maize, kas ar sviestu klāta, glumi ir ceļi, pa kuriem speķis slīd. Tici man, labāk dzīvot ar dažiem graudiem ķepā nekā mirt cepešu mērcē," Un tad viņa ar ķepiņu noslaucīja asaru. Tā bija krustmātes asara. Arī peles tādu spēj izliet.
Bet pele, kura nu reiz bija vieglprātīga, koķeti ar priekšķepiņu saņēma savu asti un sacīja: "Mīļā krustmāt, dzimusi Laukupele, es pīkstu par visu un esmu nodomājusi kaut ko pavisam citu vēl darīt. Es šonakt gulēšu samtā!"
Dzirdot šādus vārdus, peļu krustmāte aptupās uz sīvā rutka un degunu paslēpa ķepās. Cik šausmīgi, ja tev ir izlaidīga māsasmeita un tu pati esi dzimusi Laukupele!"
Pelīte zīmīgi svilpoja.
"Krustmāt Laukupele," viņa sacīja, "vai tu jaunāko pieliekamajā kambarī jau redzēji?"
Krustmātei deguna apkaimē ievilkās asa sašutuma rieva.
"Kā es to būtu varējusi? Es pieticīgi dzīvoju pagrabā un pārtieku no burkāniem un kartupeļiem, kā jau mani nelaiķa vecāki to darīja. Pieliekamais ir grēcīgs. Viss, kas ir bīstams, ir grēcīgs. Tā ir morāle! Bet jaunā paaudze prasa sviestu, nevis morāli! Ak!"
"Sviests arī ir labāks," nekaunīgi sacīja vieglprātīgā pele, "bet pieliekamajā atrodas kaut kas pavisam sevišķs. Es to vakar ēdu vakariņās, proti, aspiku. Tas ir pēdējais sezonas jaunums, le dernier cri, kā mana māsīca saka. Mana māsīca piedzima kārbā, kurai bija uzraksts Parīze. Tu taču zini."