"Zinu," sacīja krustmāte Laukupule, "tā ir nosodāma vieglprātība -un jau šūpulī."
"Aspiks ir ļoti jauks," sacīja māsasmeita stabulējot, "to tev vajadzētu iebaudīt, krustmāt Laukupele."
"Aspiks ir katrā ziņā kaut kas nemorālisks!" "Aspiks ir kaut kas ļumīgs."
"Redzi nu!" sacīja krustmāte Laukupele.
Ja ļaudis kaut ko nesaprot, viņi saka - redzi nu! - un uzskata nesaprotamo par nemorālisku. Es to zinu no paša piedzīvojumiem.
Pelīte nodziedāja kupleju, kuru nevaru atkārtot, jo tajā tika runāts par aspiku un izsacītie uzskati bija palaidnīgi.
"Lūk, cik pasaule ir samaitāta!" sacīja krustmāte Laukupele un aiz sašutuma klepoja.
Bet vieglprātīgā pele iesaucās: "Tagad es gulēšu samtā!" - un diedama devās pa kāpnēm augšup.
Viņa dejoja tik nepieredzētā veidā, ka to katrā ziņā aizliegtu, ja tas būtu noticis atklātā sarīkojumā, jo vieglprātīgā pele dzīvoja divdesmitajā gadsimtā. To mēs pazīstam kā tikumīgu gadsimtu, un ļoti jābrīnās, ka vispār vēl eksistē vieglprātīgas peles un tās visas jau nav no zemes virsas pazudušas. Bet uzticēsimies divdesmitajam gadsimtam un cerēsim to labāko!
Vieglprātīgā pele iedejoja istabā un ielēca tieši kādā samta apģērbā, iegrimdama tajā ar visām ķepiņām. Tas bija neizsakāmi mīksts samts!
Samts, proti, var būt ļoti dažāds, kā tas katram zināms, kas par to mazliet interesējies.
"Tātad tagad es gulēšu samtā. Ai, cik tas maiga!" izsaucās pelīte, nolikās uz sārtajām austiņām un tīksmīgi nopūtās. Tā nopūšas vienīgi samtā. Pie tam pelīte iedomīgi smaidīja un domāja par krustmāti Laukupeli, kura tupēja pagrabā uz sava sīvā rutka un iebaudīja kartupeļus ar morāli. Pelīte, proti, bija vieglprātīga! Diemžēl - diemžēl! Pēkšņi viņu sagrāba asi nagi un cieši saturēja. Pele izbijās. "Nu, kas tad tas? Samtam taču nav nagu," viņa nodomāja. Viņa, proti, bija vēl ļoti jauniņa un nepiedzīvojusi. Citādi viņa zinātu, ka samtam bieži vien ir nagi.
Nagi mazliet atlaidās, bet tūlīt pēc tam tie atkal sagrāba ciešāk, tā ka tas kļuva pelītei sāpīgi. Tajā pašā laikā tumsā parādījās divas ugunīgas acis, apaļas un šausmīgas.
"Tās ir auto laternas," nodomāja pele, jo viņa bieži apgrauza sporta žurnālus. Bez tam viņa bija materiālistiski noskaņota un visam izskaidrojumu meklēja tehnikā un zinātnē. Tā tagad ļoti daudzi dara, pat tad vēl, kad kaķis tiem jau pie apkakles. Bet, neskatoties uz visu zinātni, kaķis paliek kaķis, un nagi - nagi arī divdesmitajā gadsimtā.
"Jums, Samta kungs," nekaunīgi sacīja pele, "nav ne mazāko tehnisko tiesību kustēties un lietot nagus. Tas ir pret zinātnes likumiem. Vai nezināt? Pēdējā laika pētījumi to nepārprotami pierādījuši. Rīkojieties taču saskaņā ar dabas zinātni!"
Acu zaļganais spīdums kļuva dzeltens. Tās nebija simpātiskas, un pelei kļuva baigi.
Samtam radās balss. Viņš runāja skaļi un skaidri, ņaudošos toņos. "Vērojot manis gūtos pieredzējumus, daba nekad nav rīkojusies saskaņā ar zinātni par dabu. Ja es kaut ko apriju, man gluži vienalga, vai tas zinātniski pierādīts vai nē. Galvenais, ka tas man labi garšo. Bet jūs droši vien negaršojat labi." Acis pavirzījās tuvāk un varenās ūsas taustīdamās slīdēja pār izbiedētās peles ķermeni.
Tagad viņa noprata, ka dzīvībai draudēja briesmas. Šajā samtā bija kaut kas briesmīgs, neapjausts, jo tas runāja par aprīšanu; tas nozīmēja, ka viņa tam bija tas pats, kas viņai aspiks. Ja tu kādam kļūsti par aspiku, tad tas nevelkas - un tu esi pagalam. Tā ir īstā zinātne par dabu, bet tā nav patīkama. Ak, tas bija šausmīgi - šausmīgi! Vieglprātīgā pelīte salika ķepiņas un raudāja rūgtas asaras, nevis krustmātes asaras, bet baiļu un nožēlas asaras, un apsolījās laboties ar visu savu peles sirdi, ja tai izdotos izsprukt no šī ņaudētāja samta ķepām.
Ak, krustmāt Laukupele, cik patiesi tavi vārdi un cik nekrietna esmu bijusi, un tāpat mana māsīca no kārbas ar uzrakstu: Parīze!
"Nē, jūs negaršojat labi," samts turpināja. "Es jau varētu jūs nokost," viņš laipni paskaidroja, "bet tā ir tāda zēnu rotaļa. Es pietiekami labi pazīstu peles. Esmu peļu slepenpadomnieks, ekselence, un bērnišķības esmu pāraudzis. Ja nu jūs tikko būtu piedzimusi, tad jau vajadzības gadījumā es jūs varētu aprīt, bet tad arī tikai kopā ar rīta pienu. Bet tā - ne. Esmu no pasaules atsvešinājies un kļuvis morālisks. Tātad ejiet un nodziļinieties sevī!"
Pele skrēja, cik ātri jaudāja, priekšējo ķepiņu pie mazās trīcošās sirds piespiedusi. Jau virtuvē viņa iedziļinājās sevī, pagraba kāpnēs vēl vairāk un pie sīvā rutka, uz kura tupēja viņas krustmāte, tā bija jau pilnīgi sevī iedziļinājusies. Ja pats sevī iedziļinās, tad parasti maz kas paliek pāri. Un tā tas notika arī ar peli.
"Ak, krustmāt Laukupele!" viņa šņukstēdama sauca, "esmu piedzīvojusi kaut ko šausmīgu! Es gulēju samtā, un samtam bija acis un nagi, un tas runāja ņaudošos toņos. Samts varēja mani aprīt, bet tas to nedarīja, jo viņš bija ekselence un turklāt morālisks; un tad es iedziļinājos sevī un arī kļuvu morāliska!"
Krustmāte Laukupele nesaprata nekā, bet tieši tādēļ viņa bija divkārši aizkustināta. Viņa piecēlās no sava sīvā rutka un apkampa savu nožēlas pārņemto māsasmeitu visdziļākajā aizkustinājumā. Tas bija krustmātes aizkustinājums. Arī peles tādu izjūt. Un, tā kā tas viss patiesībā bija muļķības, tad viņa sacīja, ka tas esot brīnums, un nodibināja biedrību vieglprātīgo peļu glābšanai. Bet vieglprātīgā pele un viņas māsīca no kārbas ar uzrakstu Parīze ietinās zirnekļa tīkla plīvuros un deva kartupeļu zvērestu. Un visi dziedāja slavas dziesmas morāliskajam samtam, kurš dzīvoja nošķīries no pasaules.
Bet tie bija maldi. Samts nekad nav morālisks. Tam ir nagi un arī acis, un bieži pat ļoti skaistas acis. Bet morālisks tas nav. Tas ir kaut kas tāds, ko es gluži labi zinu.
Peļu slepenpadomnieks nedzīvoja pavisam no pasaules šķirts. Ekselence tūlīt pēc tam klusiem soļiem ielavījās pieliekamajā kambarī. Ievingrinātu ķepu pabīdīja sāņus dažus šķīvjus un dziļā un izkoptā izpratnē izēda veselu bļodu jaunu jūras vēžu.
Šādā veidā daudzi nošķiras no pasaules, lai slepenībā ēstu vistrauslākos jūras vēžus. Un šādi ļaudis radījuši to, ko apzīmē par pagraba morāli.
Piektā, tā saucamā valganā simfonija
Dīķī peldēja vienpadsmit mazas pīlītes ar savu pīļu māti. Tātad kopā sanāca ducis, īsts ducis. Tā bija ģimenes flote. Un ne tikai tāda vien. Tā bija arī rijības flote.
"Dzīve sastāv no ģimenes un rīšanas," sacīja pīļu māte. "Jā, māt," piekrita mazie pīlēni un rija cauru dienu. Kādā klusā dīķa stūrītī bija sapulcējušās vardes. Tas bija filharmonijas koris, kas bija saradies kopā ģenerālmēģinājumā. Iestudēja piekto, tā saucamo valgano simfoniju. Milzīgā kora darba uzvedumam vajadzēja notikt kādā no nākamajiem vakariem.
Dāmu koris un kungu koris bija novietojušies abās pusēs diriģentam, kādam resnam, uztrauktam vardes kungam. Vidū neatradās nekas, jo diriģents gan varēja teicami skatīties reizē uz abām pusēm, bet ne taisni uz priekšu. Viņa acis nu reiz bija tā iekārtotas, un to ņēma vērā, jo viņš bija ļoti slavens diriģents. Ūdens tā vien viļņoja, kad viņš diriģēja. Tik slavens viņš bija.
Piektā, tā saucamā valganā simfonija iesākās. Diriģents uzsita ar zaļo pirkstu pa kādu lapu.
"Vispims andante," viņš sacīja. "Dāmām un kungiem kopā. Lūdzu piano, pianissimo, pusbalsī."