"Ļoti labi," sacīja diriģents, "tikai "mulsti", lūdzu, pavisam amoroso. Padomājiet, ka lieta grozās ap meitenes ilgām. Tagad scherco. Es lūdzu dāmas ar kājām mazliet pasist ūdeni, staccato tādos nevarīgos toņos. Dāmas dzied vienas pašas. Kungus sirsnīgi lūdzu pa to laiku neķerstīt mušas. Strauji tvertie toņi ļoti traucē simfonijas daiļskanīgumu."
"Lūdzu," ar rokām zaļām plivinās," mazliet kā ķircinot, sacīja diriģents. "Viņš, mājot ar zaļo roku, laistās ar ūdeni. Tas ir zināmā mērā simboliski, pirmās lāses, jūs saprotat. Tagad kungi vieni paši allegro. Es lūdzu dāmas pa to laiku neķerstīt mušas. Kungus lūdzu uzpūst crescendo."
"Ļoti labi," sacīja diriģents, "tikai "jau steidzas šurp pie manis" mazliet vairāk passionato. Tagad lūdzu dāmas un kungus kopā finālu. Forte, fortissimo. Pilnā balsi."
Nežēlīgi brēcot, rijības flote izjauca piektās, tā saucamās valganās simfonijas finālu. Rijīgi tā centās satvert mūziķu stilbus.
"Ģimene un rīšana!" triumfējot kliedza pīļu māte.
"Jā, māt!" sauca mazie pīlēni un pārmeklēja visu niedrāju.
Bet viņi nekā vairs neatrada, koristi bija izglābušies. Tie, dziļi elpojot, sēdēja drošā vietā un rija mušas.
"Tā tiešām ir laime," sacīja diriģents, "ka rijības flotes vienmēr pirms ierašanās saceļ tik lielu troksni. Tad var laikus nodrošināties. Citādi tie vienkārši aprītu mūs, un kas tad notiktu ar piekto, tā saucamo valgano simfoniju?"
Vīrs ar melno seju
Vīrs ar melno seju ir bokseris. Esmu ar ar to ļoti iedraudzējies, un tādēļ nolēmu kādu dienu tam izlūgties interviju. Tādā kārtā taču daudz var mācīties, es domāju; skats dabas dažādībā vienmēr ir vērtīgs, un varbūt vīrs ar melno seju man paver interesantus skatus suņu pasaulē, protams, īstā, ne tādā, kādu cilvēki to redz.
Vīrs ar melno seju patlaban grauza ievērojama apmēra kaulu, kuru tas bija iemantojis virtuvē. Tas ir tāpat, kā kad mēs pēc pusdienām smēķējam cigāru.
"Paņem sev arī kādu kaulu virtuvē," viņš vēlīgi sacīja. Mēs, proti, esam uz tu.
Es ar pateicību atsacījos. "Es tev šodien gribēju šo to pajautāt. Es rakstu kādu grāmatu. Tāpēc man nepieciešams zināt tavus ieskatus. Piemēram, par cilvēkiem."
Kauls salūza.
"Tātad - par kailajiem divkājiem. Tas ir ļoti krimšļīgs temats." Viņš klusu ņurdēja.
Es zināmā mērā jutos pārsteigts: "Kā tu teici? Kailie divkāji? Es domāju - par mums."
"Jā, tā jūs saucaties," mierīgi sacīja vīrs ar melno seju. "Nosaukums ir ļoti zīmīgs. Vai tev arī tā neliekas?"
Man tiešām tā likās.
"Par to es patiesībā ne labprāt izsakos," viņš teica. "Šis temats līdzinās gaļas gabalam. Vienā vietā tas ir labs, un otrā - var izlauzt zobus, tik cīpslains tas ir."
"Bet kaut ko tu man tomēr varētu pateikt. Kaut dažus vispārējus norādījumus. Pašam taču grūti nākas spriest par sevi."
Vīrs ar melno seju ķērās kaulam pie otras puses. "Labi," viņš vēlīgi sacīja. "Bet vairāk par to mazumiņu, ko mēs kā jauni suņi mācāmies, tev nevarēšu pateikt. Tas neiet. Bez tam es varu vienīgi tikai pilnīgi objektīvi izteikties - un arī tad tikai pārrunu veidā. Tu zini, man pašreiz tieši pēcpusdienas atpūtas laiks." Viņš ar ķepu norādīja uz kaulu.
"Protams. Tā jau vienīgi intervija. Tāpat vien tikai. Nemaz neliecies traucēties. Tātad jūs no pedagoģiskā viedokļa mācāties par kailajiem divkājiem?"
"Vienīgi visnepieciešamāko. Pārējais nāk pats no sevis un ir ļoti dažāds. Pirmām kārtām kailo divkāju nozīme ir tīri saimnieciska. Jo tuvāk virtuvei, jo labāk. Protams, ir arī izņēmumi. No dabas zinātniskā viedokļa būtu sakāms sekojošais. Kailos divkājus aizvēsturē acīmredzot piemeklējis kaut kas līdzīgs kašķim, jo tiem nozudusi spalva, atskaitot niecīgo un tieši smieklīgo spalvojumu uz galvas. Sieviešu kārtai tas spēcīgāks, bet vīriešu kārtas kailie divkāji audzē dažus matus purna apkārtnē, kurus tie ļoti kopj, kaut gan tur nav nekādas jēgas. Par īstu kažoku nevar būt ne runas. Viņu gaita ļoti īpatnēja un atgādina stārķa soļošanu. Viņi nostājas uz pakaļkājām un neparasti dīvaini, jokainiem svarīgiem soļiem samērā lēni pārvietojas, priekškājas lejup nokāruši, vai svaidot tās pa gaisu. Tas viss sevišķi no tālienes, ja vēl tie lielākos baros staigā, izskatās ļoti dīvaini. Pa laikam tie palokās un māj ar galvu vai izgrūž savādus zirga zviedzieniem līdzīgus smieklus. Bet es negribētu kļūt piedauzīgs. Vai tas tevi aizskar?"
"Nē, nemaz, es jau pats tevi lūdzu." Klusībā tomēr jutos mazliet neveikli.
Vīrs ar melno seju bija manu noskaņojumu pamanījis. "Kailie divkāji," viņš labsirdīgi ievadīja, "jau nemaz tik neizsakāmi smieklīgu iespaidu neatstātu, ja tie neizliktos tik svarīgi. Viņi skraida apkārt ar tādu seju, it kā tie visu spētu saost. Turklāt tiem ir ļoti slikts deguns un tie gandrīz nekad neatrod pēdas, pat ne visvienkāršākās."
"Jā, par šo svarīgo izteiksmi tev taisnība," es nopūzdamies teicu, iedomājoties ļoti daudzus cilvēkus.
"Pārējais man katrā ziņā ir kaut kas jauns un pārsteidzošs. Tu sapratīsi."
Viņš diskrēti skatījās sāņus un košļāja kaulu.
"Kailajiem divkājiem," viņš turpināja, "tātad nav kažoka, atskaitot nedaudzos matus, kuri bez tam vecākajiem eksemplāriem izkrīt jeb nosirmo. Jaunie nāk pasaulē kaili, reti kad vairāk par vienu reizē, un ilgu laiku tie ir ļoti neveikli. Lai nesaltu, kailie divkāji tērpjas dažādu krāsu lupatās. Tas ļoti riebīgi izskatās, bet bezpalīdzīgie radījumi galu galā citādi nevar, jo tad jau tie nosaltu."
Es klusēju. Man nebija nekādas patikas izskaidrot viņam mūsu tikumiskos uzskatus, kas ķermeni atzīst par kaut ko nepieklājīgu.
"Seju un priekškājas tie atstāj atsegtas," sacīja vīrs ar melno seju. "Vienīgi lielu sanāksmju gadījumos, kad kailie divkāji klanās un māj ar galvu, tie parasti apsedz arī priekškājas. Kādēļ, es nezinu,"
Es arī to nezināju.
"Viņu zobi ir vāji, kaut gan tie daudz un labprāt ēd. Bet īstu košanu neesmu redzējis. Taisni otrādi, bieži esmu manījis, ka gadījumos, kad divi kailie divkāji sevišķi bija viens pret otru nikni, tie divkārt bieži klanījās un sacīja viens otram tīkamas lietas. Priekškājas tiem neparasti attīstītas, un viņi to lietošanā ļoti veikli - tāpat kā pērtiķi, kuriem tie vispār ļoti līdzīgi. Visiem eksemplāriem trūkst astes, tādēļ tie nevar vēdināt. Viņi rāda mums zobus, ja tie ir priecīgi. Viņi rausta viens otru arī aiz priekškājām, kad tie sasveicinās un atvadās. Blusoties viņi neprot. Vai tu proti blusoties?"
"Nē," es apmulsis teicu, "diemžēl ne. Man nav bijis izdevības."
Vīrs ar melno seju nicīgi norīstījās. "Arī citās lietās kailie divkāji ļoti savādi," viņš turpināja, "viņi, piemēram, uzskata baltas, gludas sejas par skaistām. Ko mēs teiktu, ja bokseru dāmām nebūtu to samtainās melnās sejas krāsas un daudzo pikanto rievu? Pavisam savāda ir arī kailo divkāju pieķeršanās zināmam netīram metālam. Viņi visu dienu skraida apkārt un strādā, lai to iegūtu. Viņi to arī nelabprāt atdod. Par netīro metālu var dabūt visskaistākās lietas, un, kam tā visvairāk, tā priekšā visi pārējie luncinās, ja par luncināšanos vispār var runāt, ievērojot bēdīgo faktu, ka tiem trūkst astes."