"Patiesībā būtu bijis ļoti skaisti - dzīvot pašā Ugunszemes piekrastē," nodomāja Jeremijs Apaļgalvis, "tad es dzirdētu zvanus pavisam tuvu un ausis nebūtu tik plaši jāatver. Tajās tik viegli kaut kas var iekļūt. Ar ausīm ļoti jāuzmanās."
Jeremijs Apaļgalvis rūpīgi aizvēra ausis, ar spuru izsukāja ūsas un peldēja uz Ugunszemes piekrasti.
Vakarblāzma nolaidās pār Pasaules jūru. Viļņos kļuva vēsi. Jeremiju Apaļgalvi tas nebūt netraucēja. Viņam bija tauku kārta. Viņa apģērbs bija tā iekārtots. Tas bija visādā ziņā jūrai piemērots.
Krastā Jeremijs Apalgalvis taisīja varenu lēcienu un uzsviedās augšā. Tad viņš šļūca tālāk un skatījās ar lielajām, gudrajām acīm visapkārt, līdzīgi tādam, kas meklē dzīvokli un deg ziņkārē, ko gan viņš atradīs.
Tas, ko Jeremijs Apalgalvis ieraudzīja, bija ļoti dīvains skats.
Krastā tupēja pingvīnu bari. Tie vēdināja spārniem, kas izskatījās līdzīgi talāriem virs baltiem virskrekliem.
"Tie gan ir ļoti jokaini putni," nodomāja Jeremijs Apalgalvis, "tādus putnus es vēl neesmu redzējis. Viņu jau arī ir tik daudz, un tie visi runā juku jukām. Tas ir tik trokšņaini. Es domāju, tas nav priekš manis."
Dīvainie putni klaigāja un pie tam vienā laidā klanījās. Tas izskatījās ļoti jocīgi.
"Viņi liekas esam pieklājīgi ļaudis," nodomāja Jeremijs Apalgalvis un pašļūca tuvāk.
Kāds putns gāzelēdamies virzījās viņam pretim. Tas bija liels un resns konusveidīgs ķermenis.
"Jūs droši vien vēlaties aplūkot mūsu olas?" viņš iztapīgi vaicāja. "Mēs dējam ļoti daudz olu. Daudz Pasaules jūras tūristu ierodas apskatīt tās. Tās ir retums. Bet jūs nedrīkstat viņas tuvāk pārmeklēt. To mēs nepieļaujam."
"Nē," sacīja Jeremijs Apalgalvis bijīgi, "jūsu dētās olas es patiesībā negribēju redzēt. Es gribēju dzirdēt skanam Ugunszemes zvanus. Zvani taču skan šeit katru vakaru? Jeb es būtu maldījies?"
Resnais putns aizvainoti raustīja panīkušos spārnus. "Protams, ka zvani zvana," viņš dusmīgi sacīja, "bet galvenais taču ir olas, kuras mēs dējam."
Jeremijs Apalgalvis tūliņ vis nesaprata. Tad ieskanējās Ugunszemes zvani, un Jeremijs Apalgalvis priecājās.
Bet tanī pašā acumirklī savādie putni metās viens otram virsū. Viņi vairs neklanījās. Viņi nikni vēdināja talāriem, šausmīgi ķērca un plēsās ap savām olām. Nedzirdēja vairs dziļo Pasaules jūru pret krastu bangojam, un Ugunszemes zvani noslāpa kliedzienu troksnī.
Izbaiļu pārņemts, Jeremijs Apalgalvis aizvēra ausis un vienā rāvienā ielēca atpakaļ dziļajā Pasaules jūrā.
Gluži samulsis viņš airējās ar spurām un peldēja tālu prom no krasta.
Kādā mazā, vientuļā saliņā viņš atpūtās. Līdz šejienei nesniedzās savādo putnu brēka un troksnis olu dēļ, kuras tie bija izdējuši. Bet pa dzidro, tīro gaisu vējš nesa pāri dziļajai Pasaules jūrai Ugunszemes zvanu skaņas.
Tad Jeremijs Apalgalvis jutās pateicīgs un priecīgs un palika vienmēr savā vientuļajā salā.
Katru vakaru viņš dzirdēja zvanus skanam.
Tad Jeremijs Apalgalvis jutās aizgrābts un raudāja.
Asaras ritēja Pasaules jūrā.
Alraunīša piedzimšana
Tā bija drūma rudens diena, kad Alraunītis piedzima.
Tas nebija nekāds audzelīgs lietus, kas labu dara. Tā bija mitra un salta migla, kura nodzēš krāsas un sajauc kontūras. Tas notika februārī - karnevāla laikā, kad maskas virpuļoja pa miglu.
Alraunītis gulēja spilvenos, kunkstēja un izskatījās gaužām pretīgs. Trīs ārsti stāvēja pie viņa gultas un runāja latīņu valodā. Beigās viņi vienbalsīgi nosprieda, ka šis bērns esot sevišķs gadījums un par viņa dzīvotspēju tie nevarot galvot.
Vecāki bija ļoti noskumuši. Nav patīkami, ja tavs bērns ir sevišķs gadījums. Bērniem jābūt normāliem. Bet pa lielākai daļai gandrīz nekas netiek darīts, lai tas tā būtu. Laulības slēdz saskaņā ar mantu un stāvokli un nosauc to par Dieva gribu. Un dabai jārīkojas saskaņā ar šiem apstākļiem. Bet tā to nedara. Tādēļ arī daba neskaitās pieklājīga. Tas ir ļoti skaisti, ja viss norit normāli. Bet, ja parādās nepieklājīgā daba, vadzis lūst.
Tātad Alraunītis nebija normāls, un tādēļ arī neviens īsti nezināja, kā viņš nokristāms (es saku viņš, jo Alraunītis bija zēns), t.i., tam gadījumam, ja viņš dzīvotu, ko ārsti, lietojot latīņu nosaukumus, stipri apšaubīja.
Piederīgie arī stāvēja turpat un mierināja ar zināmo lielo un sirsnīgo radinieku mīlestību, kura ceļoties no kopējā uzvārda, un sacīja, ka vēl jau kaut kas varot no tā iznākt. Nekad nevarot zināt, un bijuši gadījumi, kad... Viņi atstāstīja šos gadījumus.
Tas bija ļoti mīļi no viņu puses, bet klusībā tie priecājās, ka "sevišķais gadījums" nav noticis viņu ģimenē.
Beidzot visi saņēmās un Alraunītim deva arī vārdu. Bet mūs tas neskar. Mēs viņu apzīmēsim tā, kā viņš ļaudīm rādījās, - par Alraunīti.
Tad smalkjūtīgie piederīgie aizvilka šūpuļa aizkarus, un Alraunītis tā ir palika savas pirmās dzīves stundās mijkrēslī.
Ārā lija un maskas virpuļoja lietū. Iekšā valdīja klusums. Pulkstenis klusi tikšķēja, un pie krāsns mala liels runcis.
Beidzot runcis piecēlās, pielīda pie šūpuļa un ar ķepu uzmanīgi nobīdīja aizkaru sānis. Viņa ūsas taustīdamās slīdēja uz priekšu, un viņš aplūkoja un apošņāja to mazo "kaut ko" spilvenos ar vislielāko lietpratību.
"Nē, tas nav nekāds cilvēks," viņš atzinīgi sacīja, "tas ir kaut kas no mūsu vidus, bet tomēr ne gluži. Tas ir ļoti savādi. Es nogaidīšu, kas tur iznāks."
Bērna rociņa satvēra runča ķepu un to cieši turēja. Tā bija Alraunīša pirmā draudzība.
Riekstkoža ieskati
"Galvenais dzīvē ir visu pārkost un vienmēr divas mizas un vienu kodolu izspļaut," sacīja Riekstkodis, izaicinoši uzlūkodams Alraunīti ar savām zilajām kā ūdens acīm.
Alraunītis nebija vairs nekāds zīdainis, bet jau mazs zēns, un Ziemsvētkos viņam bija uzdāvājuši Riekstkodi. Tas bija atradies eglītes spožumā, pašā vidū, viņam bija bijusi bize un mugurā raibs formas tērps un viņš bija izskatījies jo sevišķi nikns. Formas tērps, garā bize un niknums neatlaidīgi nodarbināja visu Alraunīša mazo būtni.
Alraunītis viņu mīlēja savā īpatnējā veidā, kā visu, kas bija nodots viņa gādībā. Bet formas tērps un bize viņam nepatika, un kokainā cienība viņam likās jocīga. Alraunītis nebija normāls bērns. Vēl arvienu ne, kā piederīgie sacīja.
"Jā gan," sacīja Riekstkodis un pamatīgi klabināja žokli, "vienmēr pārkost un izspļaut. Tad var zināt, kas par lietu. Tu, protams, esi atkal citos ieskatos," Riekstkodis pārmezdams sacīja.
"Visu nevar pārkost," Alraunītis domīgi sacīja. "Protams, ka var," Riekstkodis kliedza. "Es vismaz to varu, un tāpat visi pārējie, kuriem ir formas tērps, bize un tāda mute kā man!"
Alraunītis purināja galvu. Viņš domāja par naktīm, kurās viņš bija gulējis vaļējām acīm un skatījis lietas, kuras nebija tveramas. Jo Alraunītis varēja redzēt lietu dvēseli un sadzirdēt balsis bez skaņas. Ak, kumode nesen bija stāstījusi tik jaukas lietas par vecmāmiņas laikiem; un stāstot viņa bija ar graciozajām rokoko kājiņām tik jocīgas kustības izdarījusi; un tējas katls bija vienā laidā savu lielo knābi ciet un vaļā vēris un kumodes runā maisījies, līdz tā aizkaitināta bija apklususi.