Zālei līdzīgais zaļums runča acīs apdzisa. Maza acs sprauga pavērās un redzokļi kļuva tumši un dziļi, it kā tie slēptu vienīgi mīklas. Viņš notupās liels un resns Alraunīša priekšā un svinīgi ņaudošā balsī sacīja:
"Es zināju, ka tu man to jautāsi. Es tev to sacīšu. Tev jādodas tālumā, jo tavas acis to meklē. Tas vienmēr acīs saskatāms, protams, ievērojot manu pieredzi. Līdz šim tev to nedrīkstēju teikt. Tu vēl nebiji pietiekami nobriedis."
"Es jau arī vēl tagad esmu bērns," Alraunītis šaubīdamies teica.
"Bērni tālumu bieži vien atrod ātrāk nekā pieaugušie," sacīja runcis. "To atrod, ja meklē. Un nobriedis meklēšanai ir tad, kad par to jautā,"
Apskaidrots smaids pārlidoja Alraunīša sejai, kura aiz pārdomām bija gluži bāla.
"Tālumā es tevi nevaru vest, tas tev pašam jāmeklē," runcis turpināja, "vienīgi ieeja mums zināma. Tas ir liels noslēpums. Cilvēki to senāk zināja. Tagad viņi to piemirsuši. Bet senatnē, Izīdas tempļos, kad viņi uzskatīja mūs par svētiem un katrā dzīvā radījumā redzēja brāli - tur, kur piramīdas celtas dzeltenajās smiltīs un palmas elpo saules svelmē -svētajā zemē, viņi zināja noslēpumu."
"Par šo zemi tu man esi stāstījis," Alraunītis piekrita.
"Tagad to zina vienīgi daži. Cilvēki tagad saka, ka viņi tam stāvot pāri. Viņi ir riekstkoži. Bet es to zinu. Es arī biju tanī zemē, kur iekļuvu pa ieeju, saproti. Šī zeme tagad izskatās savādāka. Bet pēdas vēl palikušas, tās bronzas cilvēki ieminuši tuksneša smiltīs, tie - kuri mīlēja kaķus un zināja noslēpumu."
Alraunītis nodrebēja.
"Tad atklāj man noslēpumu," viņš lūdzās un lūkojās gudrajās dzīvnieka acīs kā templī.
"Neuztraucies tā," runcis laipni sacīja, "tas ir pavisam dabīgi. Mīklas nav lietu būtībā, bet aiz tām. Mēs tās nezinām. Tas ir cilvēks tevī, kas uztraucas. Tas pāries. Cilvēki atradinājušies no dabas. Viņi to atstājuši un pieķērušies savām iedomām. Viņi vairs nedzird savu sirdsbalsi."
"Es to zinu," sacīja Alraunītis, "bet, lūdzu, saki man noslēpumu."
"Neesi nepacietīgs. Ja tu to zināsi, tev vajadzēs vēl vairāk pacietības. Tu taču zini, kas ir uzrocītis?"
"Jā," sacīja Alraunītis mazliet vīlies, "jūs tā noguļaties, ka līdzināties mazgājamai vannai, un ķepas saliekat tā, ka izskatāties kā uzrocis. Tas ir kaķa paradums, to esmu no tevis iemācījies. Bet ko tas dod? Tas ļoti mīlīgi izskatās. Bet tas taču nav nekāds noslēpums. To es redzu katru dienu."
"Visi noslēpumi ir ikdienišķi. To tikai neviens nezina. Noslēpums ir uzrocītis. Cilvēki svētajā zemē to sauc par meditāciju. Tev tātad jāveido uzrocītis."
Runcis parādīja uzrocīša stāvokli, kaut gan Alraunītis to jau zināja.
"Pārējais nāk pats no sevis," viņš paskaidroja.
"Bet es nevaru īsti pareizi uzrocīti atveidot," sacīja Alraunītis un veltīgi pūlējās to izdarīt.
"Vajag vienīgi atdarināt," runcis mierināja. "Saliec tikai ķepas, kā tu to dari vakarā, lūgsnu skaitot.
"Jā, to es varu," sacīja Alraunītis, "un pārējais nāk pats no sevis? Es tātad nokļūšu tālumā?"
" Vienīgi līdz ieejai," pamācīja runcis. "Šovakar pamēģināsim abi - tad, kad tu būsi gultā. Bet Riekstkodi ieslēdz skapī." Alraunītis bija ļoti priecīgs.
"Uz kurieni mēs vispirms dosimies? Uz svēto zemi ar Izīdas tempļiem?"
"Nē," sacīja runcis, "es nevaru uzņemties atbildību. Vispirms uzmeklēsim ieeju. Pārējo pateiks Abakuks."
"Kas ir Abakuks?"
"Kāds ūpis, kurš ir mans draugs, bet tikai tā — uzrocīša veidā."
"Tātad iesim pie Abakuka," sacīja Alraunītis, "vai viņam arī tādas spulgai līdzīgas acis kā pūcei dzīvnieku bilžu grāmatā?"
"Jā, tādas tam ir,"
"Es tā priecājos un tev pateicos," sacīja Alraunītis.
"Tev nevajag man pateikties. Tu mani mīlēji. Uz redzēšanos vakarā. Man jāiet vēl dienesta darīšanās."
Un runcis nolīda kādā kaktā, kur viņš dzirdēja kaut ko čabam.
Alraunīša guļamistabā šī bija pavisam klusa nakts. Bija dzirdami vienīgi cilvēkbērna, kurš nebija īsts cilvēkbērns, un dzīvnieka elpas vilcieni. Abiem tie bija vāji un klusi. Likās, it kā augi elpotu nakts tveicē. Viņu dvēseles bija tālu prom.
Mēness ar bālo vaigu lūkojās pa logu istabā.
Viņš redzēja to, ko tas jau tūkstošiem gadu atpakaļ bija skatījis: meditāciju - uzrocīti...
Abakuks
Alraunītis negulēja. Bet viņam bija apmēram tāda sajūta, it kā viņš taisītos iemigt. Viņam šķita, ka ap viņu grieztos rats, liels rats, ar daudziem spieķiem. Tas griezās arvienu ātrāk, varēja gluži vai apreibt.
Tad tas apstājās.
Alraunītim likās, it kā kaut kas no viņa atdalītos, kaut kas, kas bija brīvs, un it kā kaut kas paliktu pāri, kas nebija brīvs. Bet tas brīvais bija īstais.
Alraunītis soļoja pa zaļām meža sūnām. Viņš skaidri juta mīkstās sūnas zem kājām. Paparžu lapas čaukstēja. To savādās ēnās šūpojās vējā. Mežā bija tumšs un tomēr gaišs. Bija tā, it kā katra lieta pati spīdētu un katrai būtu sava gaisma. Tā bija maiga un vāja, bet tumsā viss bija skaidrāk saredzams nekā gaismā, kas vienīgi no ārpuses apgaismoja.
Alraunītis palūkojās apkārt. Viņam līdzās gāja runcis.
Viņi pagāja garām kādai ligzdai. Mazi putniņi nekustīgi gulēja miegā zem mātes spārniem.
"Tūlīt būsim pie Abakuka," runcis sacīja un apstājās pie kāda izdobta stumbra.
"Vai Abakuks mājās?" viņš jautāja kādai vardei, kas tupēja koka pakājē.
"Jā gan," sacīja varde, ar acīm koķetēdama. Vardēm ir neskaitāmas kārpas, bet acis viņām ļoti skaistas.
"Lūdzu, piesakiet mūs," runcis augstprātīgi sacīja. Viņš uz ļumīgiem ļaudīm raudzījās tā no augšas.
Varde, kura savukārt par veciem runčiem daudz neinteresējās, koķetēja ar Alraunīti. Tad viņa kaut ko nokvarkstēja izdobtajā celmā.
Tas bija sava veida mājas tālrunis, jo tūlīt arī augšā kādā caurumā parādījās Abakuks.
Viņš izskatījās kā spalvu kušķis, kurā ievietotas acis. Acis kvēloja.
"Labvakar," sacīja runcis. "Atļauj iepazīstināt: Alraunītis, Abakuks." Viņš izdarīja izcilu kustību ar ķepu. Kušķis palocījās.
"Alraunītis gribētu doties tālumā," sacīja runcis, "un viņš grib tev vaicāt, kā to vislabāk izdarīt, jo tu esi tik ļoti gudrs."
Kušķis rīstījās ķērcot.
"Jā, es gribētu doties tālumā," sacīja Alraunītis, "es labprāt arī tālu iešu, ja tikai zināšu, uz kurieni man jāiet."
Abakuks ar savām lielajām acīm viņu ilgi uzlūkoja.
"Tik tālu, kā tu gribi iet, es nekad neesmu bijis. Un tik tālu, kā tu vēlies, tu arī nevarēsi aiziet," viņš sacīja.
"Neņem ļaunā, mīļais Abakuk," sacīja runcis, "tie ir tikai tādi pūču brēcieni. Mēs arī nemaz neticam, ka tu ar saviem reimatisma slimiem nagiem būtu varējis kaut kur tālu aizskriet. Mēs gribam pieturas punktus, kur pieķerties. Vai tu mani saproti?"
Abakuks nometa Alraunītim pie kājām zaļu lapu.
"Tas, ko jūs gribat zināt, lasāms uz katras lapas - gan zaļas, gan savītušas."
"Ak, lūdzu, lasi man priekšā," lūdza Alraunītis.
Abakuks piemiedza acis. "To tā īsti nemaz nevar priekšā lasīt. Ceļš ved vispirms pie gulošajiem, tur tā rakstīts."
"Ceļš ved pie gulošajiem," atkārtoja Alraunītis, "ko tas nozīmē?"
"To es nezinu," sacīja Abakuks, "pēc tam tas ved pie nomodā esošajiem un no pēdējiem tālumā." "To es nesaprotu," sacīja Alraunītis.