"Vai tu domā, ka es saprotu?" sašutis kliedza Abakuks. "Citādi tas taču nebūtu noslēpums. Esi priecīgs, ka tu jau to zini. Vai tev jāzina vairāk nekā ūpim? Ūpim taču jātic! Tu esi muļķa puika!"
Saniknotais kušķis nozuda.
"Redzi nu, viņš arī saka to pašu, ko parasti vienmēr saka," Alraunītis nomākts sacīja.
"Viņš ir gan nepieklājīgs kungs," sacīja runcis, "bet viņš to tā nedomā. Viņam ir reimatisms."
"Nu es nekad neatradīšu tāles," bēdīgi sacīja Alraunītis.
"Jā, tur nu nekā nevar līdzēt," mierināja runcis, "gan jau kaut kā tā lieta ies. Mums tikai jāmeklē."
"Jā, meklēsim," sacīja Alraunītis.
Rīta krēsla jau vērpa tumsā pirmos pavedienus.
Varde bija kaut kur nolīdusi. Putnu ligzdā mazie zem mātes spārniem cilāja savus spārniņus.
"Meklējiet, tad jūs atradīsit," sacīja Alraunītis klusu pie sevis. Viņš to bija skolā mācījies, bet nekad nebija sapratis. Tas droši vien arī bija noslēpums.
Tas bija savādi, ka viņam tas tieši tagad ienāca prātā. Vai tas galu galā bija tas noslēpums, kas veda tālumā?...
Vai vispār viņš pats to bija sacījis? Viņam šķita, it kā tā nebūtu bijusi viņa paša balss. Viņš bikli palūkojās uz visām pusēm, bet nekur neviena neredzēja. Vienīgi runcis čāpoja viņam līdzās pa rasu, uzmanīgi cilādams ķepas. Tas izskatījās ļoti jocīgi, un Alraunītim bija jāsmejas.
Tā Alraunītis nokļuva atkal atpakaļ dzīvē. Viņš atmodās savā gultā.
Saule spīdēja istabā.
Runcis sēdēja un laizīja ķepas.
Alraunīša ceļojums pie gulošajiem
Rats atkal griezās. Tad tas apstājās.
Alraunītis bija pavisam maziņš kļuvis. Viņš atradās pašā zemes vidū. Lai tur nokļūtu, tad bija jāsaraujas pavisam sīciņam. Kaut gan tas notika pazemē, tomēr visu skaidri varēja redzēt. Tas bija tāpat kā naktī pie Abakuka. Lietas mirdzēja pašas no sevis. Šķita, it kā tās būtu no raiba stikla un no iekšpuses apgaismotas.
Alraunītis stāvēja pie kāda akmens. Tas bija caurspīdīgs kristāls zilganā krāsā.
"Man šķiet še par dziļu," sacīja runcis ošņādams, "es gribētu tikt virspusē. Tur tagad vajadzētu būt lauku pelēm." Ūsas viņam cēlās stāvus.
Alraunītis nedzirdēja. Viņš redzēja kaut ko, ko tas vēl nekad nebija redzējis. Akmens kustējās. Sākumā tikko manāmi. Vēlāk ātrāk. Akmens auga. Tas apauga vienīgi caurspīdīgiem kristāliem. Tie viens otram tā līdzinājās, ka šķita vienā veidnē izauguši, bet tādas tur nebija. Alraunītis gribēja tādu sameklēt, bet neatrada. Jaunie kristāli arī kustējās. Likās, ka tie elpotu.
Alraunītis pa tiem uzrāpās augšup. Runcis sekoja. Pagāja labs laiks, līdz viņi nonāca augšā. Viņi jau bija tik niecīgi kļuvuši. Pie tam viss tas nebija lielāks par akmeni gredzenā.
Kristāli bija apsegti ar zemi. Tā bija mīksta un silta. Runcis ar ķepām to parušināja. Viņš neatrada nekā cita kā tikai vienu sēklas graudu.
"Es tagad došos augšup," viņš sacīja. "Lieta ar akmeni jau ļoti interesanta. Bet man šķiet, ka augšā ir lauku peles. Es dzirdu viegli dimdošus soļus. Žēl, ka esmu šeit vienīgi meditācijā." Runcis nozuda.
Bet dimdoņa nenāca no augšas. Tā bija šeit lejā - sēklas graudā. Alraunītis to skaidri dzirdēja. Pie apvalka lēni klauvēja no iekšpuses. Apvalks pāršķēlās un parādījās sīka liesmiņa. Alraunītis sasparojās un ielēca tajā. Viņam bija pietiekami vietas. Viņš taču bija tik maziņš kļuvis. Liesmiņai bija dīvainas formas. Tajās bija saskatāms īsts zīmējums.
Tad no turienes izlīda sīkas saknītes un pieķērās kristālam kā vājas rociņas. Tagad tās to bija aptvērušas un cieši pie tā turējās. Alraunītis priecājās. Viņam tas likās ļoti praktiski esam.
Pēkšņi viņu kaut kas vilka augšup. Viņš sēdēja it kā tukšā caurulē, kurā atradās tūkstošiem mazu caurulīšu. Tajās nemitīgi darbojās kā ūdensvadā. Alraunītis juta, ka viņš pats kļūst arvien spēcīgāks un resnāks un ceļas arvien vairāk uz augšu. Tas bija ļoti skaisti — it kā tu pavisam dziļi uzelpotu un spiediens ap tevi kļūtu arvien vājāks. Tikai locekļos tā savādi kņudēja.
Tad viņu ietina it kā smalkos lakatos, tie bija vēsi un smaržoja pēc rozēm. Alraunītis brīnījās, bet viņam neradās neviena skaidra doma. Viņš dzīvoja un tomēr nedzīvoja. Viņš nekā arī vairs neredzēja. Viņš tikai jutā, ka eksistēja un ka tā bija mierīgi un patīkami.
Tad vēsie, smalkie lakati atvērās. Iespīdēja saulīte, un Alraunītis berzēja acis.
"Esmu gulējis un sapņojis," viņš domāja.
Alraunītis gulēja kādā rozē, kura šūpojās.
Lejā pie stumbra tupēja runcis un mala.
"Es nevienas lauku peles neatradu," viņš sacīja. "Es būšu pārklausījies. Vieglo soļu troksnis nebija vis augšā, bet apakšā." Alraunītis uzmanīgi nokāpa lejā.
"Tas viss bija tik savādi," viņš sacīja, "iesim mājās. Bet īstenībā tā bija ļoti īsa pastaiga."
"Tas ir ļoti tāls ceļš," sacīja kāda balss viņam blakus, "tas tev liekas tikai tādēļ tik īss, ka tu raugies tālumā."
Tā bija tā pati balss, kas runāja tad, kad viņi krēslā aizgāja no Abakuka.
Vai tā bija viņa paša vai tā bija kāda cita balss? Alraunītis to nezināja.
Tad viņš redzēja kādu sev līdzās ejam. Tais bija kluss, nopietns vīrs, labām, skumjām acīm, kuras lūkojās tālumā. Viņš bija ļoti vienkārši ģērbies. Viņa galvu apmirdzēja gaisma. Alraunītis nemaz nenobijās. Viņam viss likās pats par sevi saprotams. Viņš pazina kluso pavadoni. Viņš tikai neatcerējās, kad to jau bija redzējis. Laikam kādreiz, kad bija tālumā skatījies...
"Tas bija ceļojums pie gulošajiem," laipni sacīja klusais pavadonis. " Viņi dus. Bet viņi jau sapņo."
Alraunītis pamāja ar galvu un palūkojās klusajā pavadonī. Tas bija dīvaini. Vīrs runājot nekustināja lūpas. Un tomēr viņš runāja. To Alraunītis vēl nekad nebija dzirdējis. Tagad viņš zināja, ka arī tā var būt.
Viņš to neprata izskaidrot. Bet tas viņu aplaimoja.
Alraunīša ceļojums pie nomoda ļaudīm
Rats atkal griezās. Tad tas apstājās.
"Tas ir dzīves rats," sacīja klusais pavadonis. Alraunītis ieraudzīja viņu pie savas gultas un priecājās.
"Cik jauki, ka tu atnāci," viņš sacīja, "es to pateikšu runcim."
"Atstāsim šodien runci mierā," sacīja klusais pavadonis un uzmanīgi noglaudīja aizmigušā dzīvnieka smalko kažoku. "Šodien jāiet mums vieniem pašiem. Tavam runcim šis gājiens par tālu."
"Tas droši vien būs ceļojums pie nomoda ļaudīm, par kuriem Abakuks pirms sadusmošanās stāstīja," sacīja Alraunītis un kļuva ļoti ziņkārīgs. "Man tas nebūs par tālu," viņš dedzīgi nobeidza, "jo es jau gribu doties tālumā."
Klusais pavadonis smaidīja. Tas bija skumjš smaids.
"Arī tev šis ceļš būs par tālu," viņš sacīja, "vismaz šodien. Es tevi novedīšu tikai līdz ceļa sākumam. Tālāk tev būs jāiet vienam pašam. Tas ir ļoti grūti. Pakāpienu pēc pakāpiena. Ceļa galā būs tāles. Nāc."
Viņš paņēma Alraunīti aiz rokas.
"Tad tomēr es reiz skatīšu tāles?" laimīgs vaicāja Alraunītis.
Klusais pavadonis pamāja ar galvu. Ap viņu bija gaisma.
"Reiz tu tās redzēsi," viņš sacīja. Viņi gāja līdzās. Viņiem apkārt bija mežs. Mežā bija asiņu pēdas. Alraunītis vairs nepriecājās, ka bija nācis līdzi.
Kāds plēsīgs zvērs palīda garām. Alraunītis nevarēja viņu pazīt. Tas bija liels un spēcīgs un aiz izsalkuma laizīja savu purnu. Viņa acis kvēloja. Atsperīgiem soļiem viņš lavījās pēc laupījuma. Tad kaut kas iekliedzās. Spalgi un šausmīgi. Plēsīgais zvērs biezoknī kauca uzvaras priekā.