"Lea, ķērc taisnību! Tev ir ligzdā sveša ola!"
"Ak, tu domā to mazo, ko tu man šodien paslepšus iedevi?" jautāja Ķērcēja-Kārcēja kundze. "To es izdzēru. Tā taču bija uzmanība par pasūtītajām sliekām, kuras tu piemirsi? Vai ne?"
Jēkabam Ķērcējam-Kārcējam bija tāda sajūta, it kā viņam pašam būtu olas dējamas.
"Protams," viņš sacīja un uzskatīja savu sievu ar kraukļa acīm. Ilgi viņš to nedarīja. Leai Ķērcēja-Kārcēja kundzei knābja apkaimē bija tāds vaibsts, kuru neviens, kas to pats nav redzējis, nevar aprakstīt.
Jēkabs Ķērcējs-Kārcējs kļuva simts gadus vecs. Šo vaibstu viņš nekad neaizmirsa. Nekad vairs arī viņam uz nevainojami melnā svārka neredzēja gaišās pelnu krāsas spalvas.
Tas ir — viņš vienmēr pirms mājās nākšanas rūpīgi nosukājās.
SK
Sliekas bija sasaukušas kongresu.
Tas bija laika garam atbilstošs kongress. Tāpēc arī viņš nesaucās slieku kongress, bet SK.
SK sanāca dārzā kādā krietni putekļainā vietā.
Kongresā pārsprieda vienīgi augsnes kultivēšanas jautājumus. Tālāk slieku redzesloks nesniedzās, jo tās lien pa zemi un ēd zemi. Tie ir nabadzīgi un pieticīgi, bet derīgi un vajadzīgi ļaudis. Zemes attīstībai tie nepieciešami, un viņu darbs ir padarāms.
Bija vakars. Krēsla gulēja uz ceļa, kurā bija salīdis SK.
Kāda veca, gara slieka bija uzņēmusies vadību.
Viņa apskatīja vietēja rakstura jautājumus, apstrādājamā dārza augsnes apstākļus. Rezultāti bija iepriecinoši.
"Mēs jau itin dziļi esam ielauzušies zemes iekšienē," sacīja SK prezidents. "Daudz zemes slāņu, par kuru esamību līdz šim neviens nekā nezināja, esam nogādājuši virspusē. Mēs tos esam sadalījuši un sasmalcinājuši. Bet zeme liekas esam vēl dziļāka, nekā mēs to iedomājamies. Tā liekas slēpjam vēl vairāk par to, ko esam piecēluši virspusē. Mums jālien joprojām rosīgi visur kur apkārt un jāēd zeme. Tas ir liels uzdevums. Ar to es noslēdzu SK.
Ar izsmalcinātu pieklājību viņš salocījās. SK oficiālā daļa bija beigusies.
Kaimiņi un, draugi pulcējās brīvās grupās un pārrunāja jaunākos pieredzējumus locekļu attīstīšanas praksē. Visi tiecās pēc garuma visādos veidos. Šai apstāklī saskatīja attīstību. Jaunas metodes šajā virzienā vienmēr radīja interesi.
"Visjaunākā metode garuma iegūšanai," sacīja kāda jauna slieka, "saucas: "Ritinies ar salmu." Tā stiprina muskuļus un izstaipa locekļus. Redziet - tā!"
Viņa sataustīja salmu un demonstrēja jauno metodi ar pārliecību un enerģiju. Šai darbībā viņa kaut kam piedūrās. Viņa juta, ka tas bija kaut kas grumbuļains un spalvains.
"Nu bet kas tad tas? Tam jau mati un tas kustas!" Viņa bailīgi noritinājās no salma.
"Piedodiet, es biju ļoti noguris. Tāpēc es mazliet apsēdos uz salma," sacīja spalvainais kaut kas.
"Kas tad jūs tāds esat?" vaicāja slieka un uzmanīgi līda atkal tuvāk.
"Pēc aroda esmu kāpurs. Nekādā ziņā nebūtu uz salma apsēdies, ja vien nebūtu tik ļoti noguris. Man ir garš ceļš aiz muguras. Esmu visu laiku līdis pa putekļiem. Tikai retumis atradu kādu zaļumu. Esmu jau kopš bērnības mazliet vārgs. Ir jau arī ļoti nogurdinoši pie katra soļa saliekt muguru. Tagad es vairs to nespēju. Esmu pārāk noguris. Līdz nāvei noguris."
Kāpurs bija pilnīgi apputējis un novārdzis. Viņa kāju izaugumi trīcēja.
Viss SK pilnā sastāvā līdzjūtīgi pielīda klāt. "Jums jāstiprinās," laipnīgi sacīja kāda slieka. "Ieņemiet mazliet zemes."
"Ņē, pateicos," sacīja kāpurs. "Esmu pārāk noguris ēšanai. Es vairs negribu pa zemi līst."
"Bet es jūs lūdzu!" sacīja SK prezidents. "Līst pa zemi un ēst zemi — tas nozīmē dzīvot. Ja to vairs nevar, tad jāmirst. Bet vajag dzīvot — un kļūt krietni garam. Varu jums ieteikt dažas metodes. Tā ir makrobiotika."
"Es domāju, ka tādā gadījumā nav jāmirst," sacīja kāpurs. "Ja jūtas pārāk noguris un pa zemi vairs nevar līst, tad vajag iekūņoties, un pēc tam top par raibu tauriņu. Tad lido saulē un dzird pulkstenītes zvanām. Es tikai nezinu, kā tas darāms. Jūtos arī pārāk noguris, lai par to pārdomātu."
Sliekas uztrauktas un bezpalīdzīgas locījās juku jukām. "Lidot? Saule? Ko tas nozīmē? Kaut kas tāds taču neeksistē! Jūs gan laikam būsiet slims?"
"Jūs lietojat tādus īpatnējus svešvārdus," sacīja SK prezidents. "Jūs vienkārši nejūtaties labi!"
Kāpurs vairs neatbildēja. Viņš jutās pārāk noguris. Līdz nāvei noguris. Viņš pieķērās salmam. Tad ap viņu viss satumsa.
Bet viņam sāka izaugt smalki pavedieni un ietīt apputējušo, līdz nāvei nogurušo ķermeni.
"Tā jau ir drausmīga slimība," sacīja sliekas. "Tas ir fenomens," sacīja SK prezidents. "Mums tas jānovēro." Daži lietpratēji piekrītot pamāja.
Pagāja daudz nedēļu. SK prezidents un lietpratēji ik dienas līda pie fenomena un to aptaustīja. Fenomens izskatījās balts. Tas bija pilnīgi ietīts un gulēja zemē nekustēdamies.
Beidzot kādā rītausmā ietītais ķermenis sakustējās. Izlīda raibs taurenītis un izbrīnas pilnām acīm raudzījās apkārt. Spārniņus viņš bija sakļāvis un nezināja, ko ar tiem iesākt. Jo viņš bija aizmirsis savu kāpura stāvokli un to, ko šai stāvoklī bija ticējis un cerējis, un savu nogurumu, nāves nogurumu...
Bet spārni saules gaismā auga. Tie kļuva spēcīgi un krāsojās spožām krāsām.
Tad taurenītis izpleta spārniņus un laidās tālu pāri zemei, pašā saulē iekšā.
Un pulkstenītes zvanīja. Lejā, putekļos, sanāca SK.
Bija atrasts tukšais apvalks, un kopā bija salīduši visi lietpratēji. "Tas ir tikai apvalks," sacīja pirmais lietpratējs vīlies. "Pāri palikusi tikai slimība," sacīja otrs lietpratējs. "Pārvalks, proti, bija pati tā slimība," sacīja trešais lietpratējs. Augstu virs viņu neredzīgajām galvām saules staru pielietajā zilajā gaisā laidelējās taurenītis.
"Tagad viņš ir galīgi miris," sacīja sliekas. "Viņš ir augšāmcēlies!" gaismā lidoja tūkstošbalsīga dziesma.
Krusttēvs
Krusttēvs Ļipainis bija trusis. Tādēļ arī stāsts par krusttēvu Ļipaini norisinās trušu aprindās, un proti - pašās labākajās, ar labu stāvokli. Mēs šeit sastopam vienīgi ļaudis, kuri ir paēduši, kuriem ir kopts kažoks un kuri dzīvo ar visām ērtībām ierīkotās alās. Tāds bija krusttēvs Ļipainis, tādi bija viņa tuvākie radi un visa kolonija bija tāda. Un tas viss bija viņa ķepu darbs. Jo ne vienmēr tā bija bijis - ak, nē! Krusttēvs Ļipainis bija sācis ar mazumu, katru lēcienu dzīvē viņš bija ar grūtībām nocilpojis; viņš bija pazinis slāpes, badu un aukstumu un bieži vien norūpējies, trīcošiem zobiem bija aprijis pēdējo redīsu lapu. Un bez tam vēl neskaitāmais bērnu pulks — krustmāte Ļipaine bija tik auglīga! Bija grūti, ļoti grūti. Bet krusttēvam Ļipainim bija raksturs, viņš bija dziļi cienījams trusis. Viņš nenokāra ausis, bet katrā laikā nostājās liktenim pretim uz pakaļkājām, un ar tulznainu ķepu viņš to veidoja!
Krusttēvs Ļipainis ir paraugs, kuram derētu sekot, un tādēļ es atstāstu šo notikumu. Krusttēvs Ļipainis bija mazu nabadzīgu trušu ļaužu bērns un viņa jaunība bija mīlas bagāta, bet salātiem nabaga. Arī precoties viņam par salātiem svarīgāka bija mīla. Tas bija diženi un cēli, jo arī mīla ir dižena un cēla, bet salāti tādi nav. Krusttēvs Ļipainis apprecēja trusīti no ļoti vecas, bet galīgi trūcīgas ģimenes. Tā bija krustmāte Ļipaine, dzimusi Snaudule. Viņai bija jūtām bagāta, pat ļoti bagāta dvēsele, un viņa krusttēvu Ļipaini mīlēja dziļi un sirsnīgi, bet pūrā viņai bija viens vienīgs lazdu rieksts. Tas bija sens ģimenes mantojums, trušu ģimene ar to ļoti lepojās un to rūpīgi glabāja un, proti, tieši tādēļ, ka tas bija sens ģimenes mantojums. Ar to saistījās kaut kāds noslēpums, — kāds, to gan neviens nezināja, bet noslēpums ir ļoti no svara, ja nav nekā kārtīga, ko ēst, un ar noslēpumu sena dzimta tomēr vienmēr vēl var reprezentēties. Kāzu dienā noslēpumu nolēma pārkost, un krustmātes Ļipaines piederīgie šajā gadījumā murmināja kaut ko par senām dižciltīgām tradīcijām. Krusttēvam Ļipainim visa šī lieta bija nepatīkama, jo no tradīcijām pat trusis nav paēdis, un bez tam neviens nevarēja riekstu pārkost.