Alraunītis nodrebēja un satvēra tā roku, kas nāca viņam līdzi. "Vai tam tā jābūt?" viņš bailēs jautāja. Klusais pavadonis skatījās sānis.
"Viņš seko pa tām asiņu pēdām, kuras citi pirms viņa ieminuši. Tas ir viens pakāpiens. Ceļam, pa kuru ejam, ir vienīgi pakāpieni. Tādēļ tas tik grūti ejams."
"Es domāju, ka ceļš man ir par tālu," mazdūšīgi sacīja Alraunītis.
Klusais pavadonis satvēra bērna roku pavisam cieši.
"Tev tomēr tas jāiet, ja tu gribi nokļūt tālumā," viņš sacīja. "Bet šodien es tevi vairs tālu nevedīšu. Citādi tu nogursi. Un, šo ceļu ejot, nedrīkst nogurt."
Mežs kļuva retāks. Viņi nonāca pie kāda ceļa. To šķērsoja daudz citu ceļu. Ceļa malā auga dažas puķes. Bet sliedes ceļos bija ļoti dziļas.
Pa sliedēm vilkās smagi rati. Rati smiltīs čīkstēja. Patlaban rati apstājās. Vedējs dzina nogurušos zirdziņus. Viņi elsa un no jauna sāka vilkt vezumu. No pretējās puses dzina govi uz kautuvi. Tā vaimanāja pēc sava teļa. Bet teļš to vairs nedzirdēja. Tas bija tālu. Kautuve izskatījās biezajā miglā liela un pelēka.
Alraunītis bija noguris un raudāja.
"Es gribu uz mājām," viņš sacīja.
"Viņi vienmēr brauc tajās pašās sliedēs," sacīja klusais pavadonis, "viņi brauc pa tām pašām sliedēm, pa kurām citi jau pirms tiem braukuši. Sliedes kļuvušas jau pārāk dziļas. Tā ir viena pakāpe."
Viņi gāja tālāk. Grāvmalā sēdēja vecs vīrs. Viņam bija gluži salīkusi mugura. To skaidri varēja redzēt, jo viņš bija nocēlis nastu, kuru tas parasti nēsāja uz līkās muguras. Nastā bija dažādi nieki. Vecais vīrs ar tiem tirgojās. Viņš pārskaitīja naudu, ko bija ieņēmis. Tās bija maz. Bet šodien viņš vairs tālāk nevarēja panest savu nesamo. Tas bija par grūtu. Viņš salieca vēl vairāk muguru un klepoja. Kā jau veci ļaudis mēdz klepot - stiepti un ar mokām.
"Tik maz ir puķu ceļmalā, kur vecais vīrs sēž," sacīja Alraunītis.
"Tur ir daudz vairāk puķu," sacīja klusais pavadonis laipni, "tikai tu tās vēl neredzi. Bet tu mācīsies tās saredzēt."
"Vai vecais vīrs arī tās neredz?"
" Viņš drīz tās redzēs," sacīja klusais pavadonis.
"Ceļi savā starpā tā savijušies," sacīja Alraunītis, "es nezinātu, kuru iet. Skaistāk bija pie gulošajiem nekā pie nomoda ļaudīm."
"Tie mostas. Bet viņi vēl neredz. Tādēļ viņu ceļi tā savijušies. Tie ir maldu ceļi. Viņi vecajās sliedēs griežas paši ap sevi. Ceļi visi noved pie lielā ceļa. Maz tādu, kas to atrod."
"Ir arī par tumšu," sacīja Alraunītis.
"Lai redzētu zvaigznes, jāiet pa tumsu," sacīja klusais pavadonis.
"Es gribu šo ceļu atrast," sacīja Alraunītis.
Gaisma ap klusā pavadoņa galvu kļuva pavisam spoža un gaiša.
"Tu to atradīsi," viņš sacīja, "šis ir tikai sākums. Tālāk tev būs jāiet vienam."
Alraunītim reiba.
Dzīves rats griezās juku jukām un mežonīgi.
Kad Alraunītis rītā pamodās, viņš bija noguris. Tik noguris kā vēl nekad.
Beigas, kuras ir tikai sākums
Alraunītis bija no laukiem pārnācis pilsētā. Viņam vajadzēja apmeklēt kādu augstāku skolu. Tā bija tā pilsēta, kur pa Jāņiem bija gadatirgus. Alraunītim šķita, it kā pilsētā vienmēr būtu gadatirgus -raibs, skaļš un trokšņains. Viņš ilgojās pēc runča.
Kādu dienu viņam paziņoja, ka runcis esot nomiris. To pasacīja ļoti saudzīgi un uzmanīgi. Alraunītis aizgāja savā istabā un raudāja. Viņš rūgti raudāja, jo tās bija pirmās lielās sāpes viņa mūžā, un Alraunītis bija bērns. Alraunītis toreiz vēl nezināja, ka viņš vienmēr paliks bērns. Citādi viņš būtu vēl rūgtāk raudājis.
Alraunītis raudāja. Dzīves gadatirgus viņa priekšā izzuda, un bija tikpat kluss kā agrāk, kad viņš atdarināja uzrocīti kopā ar to radījumu, par kuru tagad raudāja. Viņš bija gluži kluss. Vienīgi viņa sirds dzirdami pukstēja.
"Es vēl reizi gribētu savu runci redzēt," sacīja Alraunītis. Bet viņš to sacīja bez skaņām. Tie bija klusuma vārdi. Tos viņš tagad prata. Tas ir ļoti daudz, ja to prot.
Tad klusais pavadonis nostājās viņam blakus un uzlika roku viņa acīm.
Alraunītim likās, it kā viņš redzētu visu zemi apvilktu ar veselu tīklu ceļu. Tie bija maldu ceļi. Viņš tos skaidri pazina. Tik daudzi maldījās tīklā, ka tas nemaz nebija pārskatāms. Bet vidū stiepās plats ceļš, tik skaidrs un noteikts, ka bija jābrīnās, ka neviens tā neredzēja. Vienīgi daži atradās uz šī ceļa.
"Tas ir līdzjūtības ceļš," sacīja klusais pavadonis, "tagad tu redzi tālumā, jo tu esi caur asarām lūkojies."
Tad Alraunītis ieraudzīja runci ejam lielo ceļu. Viņš to skaidri pazina. Vienīgi viņa kažoks bija spožāks un svešāda gaisma to apmirdzēja.
Ceļa galā bija tilts. Tas bija skaistākais, ko Alraunītis jebkad bija redzējis. Bet nevarēja saprast, uz kurieni tas veda, jo izzuda gaismā.
Alraunītis redzēja runci uz tilta. Tad viņš pēkšņi to vairs neredzēja. Runci bija uzņēmusi gaisma.
Tad Alraunītis saprata, ko līdz šim bija vienīgi nojautis, - proti, radījuma svētumu. Un viņš zināja, kuru ceļu viņš ies.
Un viņš zināja arī, ka šajā ceļā būs ļoti vientuļš.
Alraunītis paslēpa galvu rokās. Viņš baidījās no savas dzīves.
"Tu tomēr nekad nebūsi gluži viens," sacīja klusais pavadonis.
Tās nav beigas.
Tas ir tikai sākums.
Tas ir niecīgs sākums.
Bet tas ir ceļš uz augšu.
Tilts ceļa galā izgaist spožumā.
Rīga "Avots" 1994
Manfred Kyber
UNTER TIEREN
Copyright by Hesse & Becker Verlag, Leipzig
Šis darbs 1930. gadā godalgots ar Bureau Humanitaire Zoophile godalgu
Darbs sagatavots pēc 1943. gada izdevuma
Tulkojusi Lūcija Krūmiņa