"Tas ir vecums; tā ir dižciltība," sacīja krustmātes Ļipaines piederīgie.
Beidzot palūdza vāveri, ar kūru tiem bija kaimiņu attiecības, bet kuru kāzās tomēr nelūdza, jo viņa pārmērīgi koķetēja ar asti un arī savu grezno tualeti uztraucoši rādīja. Viņa saņēma riekstu ķepiņās un tūlīt pārkoda ar to rutinēto rosību, kādu attīsta vienīgi arods. Bet rieksts bija tukšs. Noslēpumi parasti ir tukši. Visi bija šokēti un samulsusi kustināja ausis.
"Tas ir vecums; tā ir dižciltība," sacīja krustmātes Ļipaines piederīgie.
Krustmātei Ļipainei pašai tas bija ārkārtīgi nepatīkami, un viņa dziļi nosarka, protams, purniņa galā, jo kaut kur citur trusis nevar nosarkt. "Tas maksā čiekuru," sacīja vāvere nevērīgi.
Krustmātes Ļipaines tēvs viņu paveda sānis un lūdza čiekuru pagaidām kreditēt. Ievērojot ģimenes dižciltību, viņa var būt droša, ka čiekuru patiešām saņems.
"Ak ko, ģimenes dižciltība," ņurdēja vāvere. "Es šinīs dienās nākšu pēc čiekura, un, ja čiekura vietā sastapšu tikai dižciltīgo ģimeni, tad garās ausis kaut ko pieredzēs!"
Viņa parādīja savus nadziņus.
Trusis aizvainots klusēja. Ko tu par šādu uzvešanos vari teikt, ja pats esi dižciltīgs trusis un tev uz galvas — tieši virs smadzenēm, ir tumšs plankums! Šis plankums bija visiem krustmātes Ļipaines radiem un krustmātei Ļipainei arī. Tas nozīmēja dižciltību. Šo tumšo plankumu galvas vidū ļoti kopa, jo tā bija Snauduļu dzimtas pazīme. Tāpēc arī visi Snauduļu dzimtas piederīgie aiz bailēm, kā tumšais plankums uz galvas varētu nozust, nekā nemācījās. Reiz šāds bēdīgs gadījums tiešām bija noticis, un, proti, pateicoties šai jau tā visādi kaitīgajai izglītībai. Toreiz attiecīgais Snauduļu dzimtas trusis pat neko daudz nebija mācījies, vienīgi pašu bīstamās izglītības iesākumu — atziņu, ka pasaule ir lielāka par trušu aploku. Bet šī samaitātāja gudrība bija bijusi pietiekama, lai tumšais plankums nozustu, un, neraugoties uz visiem izmisušās ģimenes pūliņiem un ķepu masāžas pielietošanu, tas vairs neparādījās. Uzskats, ka trušu pašu aploks ir visa pasaule, ir nepieciešamais priekšnoteikums tumšajam plankumam galvas vidū, tas man sakāms visiem Snauduļu dzimtas locekļiem par brīdinājumu, arī, ja tie nebūtu truši. Kopš tā laika tik nejauks ģimenes notikums vairs nebija atkārtojies, jo bija jau zināms, kādas briesmas izglītība var sagādāt tumšajam plankumam galvas vidū, un tādēļ no tās galīgi izvairījās.
Vāvere pa to laiku atbildi nemaz nenogaidīja un rāpās augšup kādā kokā, to darot, viņa smēja savus īpatnējos skanošos smieklus, kuri, ja būsim taisnīgi, patiešām izklausās mazliet vieglprātīgi. Viņas kažociņš saulē laistījās, un viņas astes spalvas cēlās stāvus tik koķeti, ak, cik neizsakāmi koķeti...
Snauduļu trusim senioram reiba. Demimonde, viņš murmināja un rīvēja tumšo plankumu galvas vidū.
Tādas bija krusttēva un krustmātes Ļipaines kāzas.
Krusttēvs Ļipainis un krustmāte Ļipaine devās ceļojumā.
"Dosimies uz Ameriku," sacīja krusttēvs Ļipainis. "Pa ceļam gan esot ūdens un vēl šis tas, bet bebrs Nirēja kungs man iedeva ieteikšanas rakstu. Kur pa ceļam ir ūdens, tur tā lieta bez ieteikšanas raksta neiet. To es nodošu kādam bebram, kurš tur ūdens malā dzīvo. Viņš mums uzbūvēs laivu, un divus redīsus arī ņemsim līdzi. Nirēja kungs pats būtu devies uz Ameriku, ja kāds sīkums to nebūtu aizkavējis."
Krustmāte Ļipaine nopūtās. Tumšā plankuma dēļ viņa vispār nezina, kas Amerika ir, un bez tam ceļošana viņai nenāca par labu. Bet cītīgi viņa turējās dienas un nedēļas, četras garas nedēļas, kaut arī slepus vēlēdamās, lai kāds sīkums tos aizkavētu tāpat kā Nirēja kungu. Tā arī notika, un tie bija veseli astoņi sīkumi. Krustmāte Ļipaine nolikās un dabūja astoņus bērnus.
Krusttēvs Ļipainis, protams, nenolikās, bet viņš apsēdās. Jo tēvam šādā gadījumā ir iespējams vienīgi kārtīgi nosēsties. Viņš tātad nosēdās, atglauda ausis un pārdomāja.
"Ar astoņiem bērniem es nevaru uz Ameriku doties," viņš ļoti prātīgi domāja, "tātad man jāpaliek šeit uz ilgāku laiku, jo krustmātei Ļipainei atkal būs bērni un šiem bērniem būs bērni, un tiem bērniem būs atkal bērni... un, proti, drīz, ļoti drīz..."
Ak, krusttēvs Ļipainis to zināja. Viņam acu priekšā viss apmiglojās un viņš redzēja vienīgi mazas ausis šurpu turpu kustamies, vienmēr vienu taisni, un otru slīpi, līdzīgi viņa paša ausīm; ak, tieši tāpat... veselu ausu lauku — bet ne tādu lauku, no kura var ražu ievākt. Tomēr tās bija tikai tādas iedomas, kādas daudziem nāksies izjust. Krusttēvs Ļipainis nebija tāds trusis, kas bezdarbībā saliek ķepas. Viņš strauji uzlēca uņ sāka rakt alu, smiltis viņam tā vien šķīda ap ausīm. Vēl līdz vakaram viņš to izlika ar mīkstām sūnām un līdzīgām pirmās nepieciešamības lietām, tā ka pavairojusies ģimene nakti jau mierīgi varēja likties uz auss, kas trušiem šī locekļa īpatnību dēļ liekas jo sevišķi mīksti un patīkami. Vienīgi krusttēvs Ļipainis negulēja. Šādos gadījumos tēvi reti kad guļ.
No rīta viņš jau ļoti agri piecēlās un naksnīgām acīm un nervozi karstu purniņu meklēja dienišķo iztiku. Tas bija grūts, rūpju pilns gājiens, turklāt vēl svešā apkārtnē, kuras briesmas nav zināmas. Krusttēva Ļipaiņa sirsniņa bailīgi pukstēja, viņš lūkojās uz visām pusēm un kustināja ausis. Bieži vien viņš apstājās un bēdīgi kaut ko pie sevis murmināja.
Bet viņa ķepas bija cilpojušas jau dažu labu smagu gājienu, un krusttēvs Ļipainis nebūtu nekāds drošsirdīgs self-made-rabbit bijis, ja trušu tēva apziņa viņā nebūtu guvusi pārsvaru.
Tādēļ viņš lēca dažus lēcienus nezināmajā un pēkšņi atradās liela mūra priekšā. Viņš čakli apošņāja drupanos akmeņus un drīz vien atklāja caurumu apmēram trīs ausu garumā, pa kuru viņš ērti varēja izlīst. Tas, ko krusttēvs Ļipainis tagad ieraudzīja, lika viņā iestrāvoties dziļai laimes sajūtai no deguna līdz pat astītei, un nervozi karstais purniņš atguva agrāko vēso temperatūru, uz kādu tam kā sūkļa veidojumam ir tiesības.
Tas, ko krusttēvs Ļipainis redzēja, bija kaut kas brīnišķīgs: salāti, salāti un atkal salāti, pa starpām tikai vēl dažas redīsu dobes. Barība, bagātīga ēsma pašam, krustmātei Ļipainei un viņa astoņiem bērniem un vēl daudz, daudz vairāk bērniem, veselai trusīšu ļaužu kolonijai - ak, krusttēvam Ļipainim asaras sakāpa acīs un viņš aizkustinājumā ar tulznaino darbā cietināto ķepu noslaucīja degunu, kurā jau bija ievilkušās rūpju rievas, lai gan krusttēvs Ļipainis bija pašos labākajos spēka gados. Bet nu viss būs labi. Krustmātes Ļipaines dzemdības norisināsies spīdoši, un tām sekos vēl daudz citas dzemdībās, un viņu bērniem būs bērni, un viss tas būs nepārredzams spalvains pavairojums!... Un viss tas būs paēdis, paēdis un pateicīgs. Tikpat pateicīgs, kā krusttēvs Ļipainis pats tagad bija.
Radījuma pateicība ir skaistākā lūgsna, un šīs lūgsnas ir īstā ticība, jo viņu svētnīca ir daba, un altāris ir Dieva debesis un Dieva saule. Un Dieva saule, kura ir visas radības saule, apspīdēja šo salātu daudzumu un trusīša pateicību.