Krusttēvs Ļipainis mazliet stiprinājās un ieēda vieglas brokastis. Lapas bija izmeklētas un tomēr aromāta ziņā ļoti dažādas. Galveno ēdamo viņš gribēja notiesāt ģimenes vidū, jo krusttēvam Ļipainim bija ļoti pieklājīgi uzskati, kā tas visiem jau zināms.
Tad viņš pārbaudīja apvidus arhitektonisko piemērotību dziļbūvei. Bet pamats izrādījās pārāk čaugans. Pastāvīgam mājoklim smilšu daudzums vienmēr ir par čauganu. Pa lielākai daļai tur arī ir mēslu dobes un tās katra gaumei neatbilst. Tikai stingrs pamats sagādā drošu dzimteni.
"Nē, šeit dziļbūve nav iespējama," sacīja krusttēvs Ļipainis domīgi, "bet tas nav nekas ļauns. Šeit ir barība, un, ja cītīgi pārnēsāšu, tad es varu atvērt veikalu un pret salātiem iemainīt zemi. Šeit droši vien ir daudz trušu, kuriem pieder īpašumi." Krusttēvs Ļipainis bija reāls līdz pat nagu galiem. Viņš nekad nebūtu piesavinājies zemi nelikumīgi, un savas jaunības rūgto pieredzējumu ietekmē viņš iedomājās, ka viss ir aizņemts. Jo krusttēvs Ļipainis bija cēlies no ļoti apdzīvotas vietas, kur viss ir aizņemts, kur gribētu vietu ieņemt. Ar cilvēku īpašumu, kā ar salātiem, tas ir kas cits, tas dzīvnieku pasaulē skaitās nevienam nepiederīgs, jo šajā ziņā bija bijis nepieciešami pieņemt cilvēku tikumus.
Krusttēvs Ļipainis saņēma mutē tik daudz salātu un redīsu lapu, cik varēja panest, un aplaimots cilpoja uz māju, kur astoņi akli bērni zīda krustmātes Ļipaines pavēderi.
"Kad viņiem būs acis," krusttēvs Ļipainis laimīgi murmināja, "un kad viņi varēs redzēt sauli, tādu, kādu es to šodien pār salātiem redzēju".. ak!"
Krusttēvs Ļipainis aizgrābts nolaizīja krustmātei Ļipainei pieri. Tā viņš ievēroja, ka tumšais plankums bija nozudis. Dzīves rūpes bija to nodzēsušas, un arī atziņa, ka trušu Snauduļu dzimtas aploks nav visa pasaule. Tagad krustmātes Ļipaines piere bfja tīra un skaidra, kad viņa uzskatīja krusttēvu Ļipaini, dzirdēja par salātu svētību un ar mīlošu mātes ķepu noglauda astoņus mazos radījumus, kuri kustināja trīsdesmit divas kājeles. Trušu māmiņas stāvoklī mācās skaitīt. Krusttēvs Ļipainis ļoti priecājās, ka tumšais plankums bija nozudis. Viņš to diezcik augstu nevērtēja.
"Ir taču labāk, ja nav tumša plankuma, bet zina, kas ir Amerika," viņš domāja, "citādi es šeit nemaz nebūtu atkļuvis."
Tad Ļipaiņi ēda ar veselīgu ēstgribu, kāda piemīt trušiem, un, jo sevišķi tādiem trušiem, kuriem grūti klājies.
"Paliec tikai sūnu gultā," sacīja vēlāk krusttēvs Ļipainis un noslaucīja bārdu," viena salātu lapa vēl ir atlikusi, ar to es atvēršu veikalu, un vakarā es atnesīšu jaunus."
"Kādēļ tad tu gribi atvērt veikalu?" jautāja krustmāte Ļipaine un neviļus paberza to vietu, kur agrāk bija tumšais plankums. Snauduļu dzimta nekad netirgojās, labāk viņi gulēja uz citu ādas. Tas ir smalki, un ne tikai pie trušiem vien.
"Es gribu iegūt zemi mūsu alām," sacīja krusttēvi Ļipainis. "Šeit droši vien būs arī vēl citi trušu kungi, un katrā ziņā arī zemes īpašnieki. Es iemainīšu zemi pret salātiem. To es tev tā nevaru izskaidrot. Tas ir tautsaimnieciski. Bez tam tas tevi nogurdina," sacīja viņš lepni un ar maigumu.
"Tautsaimniecisko" krustmāte Ļipaine nesaprata. Viņa domāja, ka tas ir kaut kas ēdams, un iemiga. Bet krusttēvs Ļipainis žigli izraka vēl otru alu, mazu un ar atklātu ieeju, tur viņš ievietoja salātu lapu un ar drošu un enerģisku nagu ierakstīja smiltīs:
Krusttēvs Ļipainis
Saknes un salāti.
Tad viņš pats nosēdās priekšā un gaidīja. Viņš neaiztika salātu lapu, kaut gan tā smaržoja, ēstgribu ierosinādama, un viņš vēl nebija pilnīgi paēdis. Beidzot viņš tai uzsēdās virsū, lai tā viņam nebūtu redzama. Krusttēvam Ļipainim bija raksturs!
Pagāja labs laiciņš, bet neviens nenāca. "Vai šeit tiešām nebūtu neviena truša," domāja krusttēvs Ļipainis, "tad es varētu gandrīz būvi rakt un pats apēst salātu lapu."
Viņš to bailīgi pavilka mazliet no pakaļkāju apakšas. Bet viņš izturēja. Krusttēvs Ļipainis, proti, bija cēls! Ak, cik maz ir tādu!
Beidzot krūmos parādījās kaut kas balts. Krusttēvs Ļipainis bailīgi pašķielēja. Jā, tas bija trusis, bet gluži balts. Kaut ko tādu krusttēvs Ļipainis nebija vēl redzējis. Tam gan vajadzēja būt smalku ļaužu. Viņš gluži nomākts paskatījās uz saviem pelēki brūnajiem svārciņiem un neviļus tos ar priekšķepu noglaudīja. Galu galā tā šeit varbūt bija pavisam sveša valsts.
Baltais trusis bija pamanījis salātu lapu zem krusttēva Ļipaiņa pakaļkājām un steigšus devās pie viņa. Tad viņš apsēdās un notupās uz pakaļkājām, pie kam viņš koķeti ar ķepu noglauda gaišās ūsas.
"Ē - atļaujiet," beidzot sacīja baltais trusis, "mans vārds ir M-m-m."
"Valoda gandrīz līdzīga mūsējai," domāja krusttēvs Ļipainis",tikai mazliet tarkšķ, un viņš saka ē." Tad viņš sacīja: "Ļipainis," - un ļoti pieklājīgi sacēla ausis uz priekšu.
"Ak, cik skaista salātu lapa," stabulēja M-m-m kungs un, nekā vairāk nesacījis, to paņēma.
Krusttēvs Ļipainis neviļus piecēlās un žēli noskatījās, kā vērtīgā manta, kurai vajadzēja tautsaimnieciski ietekmēt, pamazām nozuda. Tagad viņam vajadzēja garo ceļu vēlreiz mērot, un arī pašsavaldīšanās bija bijusi lieka. Prom tā bija. Tā būtu varējusi atrasties arī viņa vēderā.
"Patiesību sakot, es to gribēju pārdot," viņš beidzot kautrīgi ierunājās un parādīja ar ķepu uz sludinājumu smiltīs.
"Ļoti labi," sacīja M-m-m kungs, "tie ir laitue."
M-m-m kungs bija dzimis kā piejaucēts trusis, un viņam bija cilvēcīga dekadence, kā viņš pats mēdza izteikties. Tādēļ viņš šķiroja salātus pēc franču nosaukumiem. Pareiziem tiem nebija jābūt.
"Kad kaut kas ir nozudis, tad ir vienalga, vai tas saucās par laitue vai citādi," nodomāja krusttēvs Ļipainis. "Es pret to gribēju iemantot zemi," sacīja viņš tagad noteikti un droši, jo baltais kažoks viņam pēc šī atzinuma vairs neimponēja. "Tādēļ lūdzu papūlieties, kad būsit apēduši. Jūs droši vien varēsit man sniegt izziņu."
M-m-m kungs kļuva laipnāks un ātri aprija atlikumu. Ja citi bungo ar pakaļkājām, tad atlikumu vienmēr vajag steidzīgi aprīt.
"Mans mīļais Ļipaiņa kungs," viņš sacīja un ar ķepu izdarīja vieglu kustību, "iemainīt zemi? Šeit viss ir par brīvu. Vai jūs domājat, es izietu savā full dress, ja šeit būtu bieži apdzīvota vieta? Nē, nepūt ķepā! Šis te ir vecs tā saucamo cilvēku īpašums. Savā ziņā liela apmēra laupījums — bet tas ir gluži brīvs, vienīgi plēsoņa, kas audzē salātus, šeit dzīvo. Tādēļ es ne labprāt esmu un eju dārzā. Viss jau ir ļoti eleganti, bet tomēr tā ir, kā lai to izsaka, savā ziņā aizbildniecība. Tas man netīk. Bez tam tie plēsoņas, kas audzē salātus, ir tikai pusē piejaucēti. Nekad nevar zināt, vai viņi tevi pēkšņi nenosit. Ak, es zinu gadījumus."
Krusttēvs Ļipainis nodrebēja. "Tas jau ir šausmīgi," viņš vaimanāja, "es tā priecājos, ka atradu šo salātiem bagāto vietu. Man ir sieva un bērni!" M-m-m kungs iecietīgi paplīkšķināja krusttēvam Ļipainim pa plecu. "Drosmi, jauno cilvēk, drosmi," viņš sacīja ar cieņu, "es jums parādīšu drošas vietas un pareizos ceļus, tur nedraudēs briesmas ne par astes platumu. Par to dodiet man alu un ēdienu pienesiet istabā. Esmu nervozs un nevaru strādāt. Arī baltais uzvalks to nepanes — ē. Patiesību sakot, es šeit neiederos, bet šo pakalpojumu jums izdarīšu."