Krusttēva Ļipaiņa labā sirds aiz pateicības sila. "Ak, cik labprāt. Un — vai šeit var rakt?"
"Bez bēdām. Ziniet ko? Nodibināsim zemes īpašumu biedrību. Tas ir — jūs rociet un es dibināšu."
Krustēvs Ļipainis vērīgi klausījās. "Kas tad tā ir — zemes īpašumu biedrība?" M-m-m kungs pārākuma apziņā šūpojās uz pakaļkājām. "Tasir cilvēku iekārtojums. Zemes īpašumu biedrība ir tad, ja izrok daudz alu un nevienu nelaiž iekšā." "Jā, bet ko tad?"
"Tad kādu ielaž, bet vienīgi pret salātiem."
"Ā," nodomāja krusttēvs Ļipainis, "tas ir tautsaimnieciski, un pie tam vēl lielā stilā, lēcienu tempā."
"Beidzot," turpināja M-m-m kungs un klakšķināja ar mēli, "jūs tā varēsit sēdēt vienmēr un ar pakaļkāju bungot vieglu meldiju, un ēst salātus, kurus citi atnesīs. Galviņu salātus vai kādus tikai jūs vien gribēsit. Tas ir smalki. Tā ir dekadence — ē..."
"Nē, tas man neder, man vajag ķepas nodarbināt," sacīja krusttēvs Ļipainis, "bet citādi jau viss ir ļoti skaisti."
"Nu, jūs varēsit rīkoties, kā jums patiks. Jūs, zemnieki, jau nu reiz esat tādi. Es to nevaru atļauties baltā kažoka dēļ un sakarā ar dekadenci vispār."
M-m-m kungs smalki dvesa caur degunu. "Bet tagad pie darba. Rociet un es dibināšu, un vakaros, lūdzu, nepiemirstiet, tad es mēdzu ēst galviņsalātūs, bet vienīgi maigās iekšējās lapas un manā istabā, vai ne..."
Un M-m-m kungs omulīgi ierīkojās alā, kuru krusttēvs Ļipainis bija paredzējis veikalam.
Bet krusttēvs Ļipainis steidzīgi aizcilpoja uz salātu vietu pēc tam, kad bija licis aprakstīt drošo pieeju. Jo tagad bija vēl vairāk jāskrien, vēl kāds bija jāapgādā, un pie tam tāds, kas bija nervozs un ēda tikai iekšējās lapas. Bet par to viņš dibināja. Krusttēvam Ļipainim vajadzēja tikai rakt un barību stiept. Ak, bet krusttēvs Ļipainis bija tik pateicīgs! Vakaros viņš jau raka un mēnessgaismā viņš vēl turpināja rakt.
Krusttēvs Ļipainis vienmēr visam, ko ņēma ķepās, nopietni ķērās klāt.
Tā krusttēvs Ļipainis raka, un tā pagāja laiks.
Tas bija smags darbs, un celtne pēc celtnes tika ierīkota, ar mākslīgām caurulēm, viss skaisti un ģimenes sajūtai atbilstoši savienots ar gaiteņiem un klubu telpām. Arī neskaitāmas pieliekamās telpas radās, viss atbilstoši un pēc asprātīga plāna, jo krusttēvs Ļipainis dziļbūvju jautājumos bija lietpratējs. Sevišķu rūpību viņš pievērsa iekšējai arhitektūrai, un atzveltņu krēsli ziemas miegam atbilda visām jaunlaiku prasībām.
Krusttēvs Ļipainis raka visam pamatus viens pats un paša ķepām. Pēc tam raka bērni un bērnu bērni. Raka vai vāca krājumus ziemai. Tikai M-m-m kungs neraka un nekrāja.
Viņš vienīgi pārstaigāja gatavās telpas, runāja par dekadenci un laitue un lakstodamies knieba jaunajām trušu meitenēm ausīs. M-m-m kungs, proti, bija pasaules cilvēks. Šo īpašību raksturo tas apstāklis, ka tad klaiņo pa gatavām telpām un runā par kāpostiem, ja tiem ir franču nosaukums. Pareizam tam nav jābūt.
Bet M-m-m kungam vajadzēja vēl drūmas lietas piedzīvot, jo strādātāji gatavās telpas arvien retāk nodod klaiņošanai. Tā ir šausmīga laikmeta parādība! Cik viegli tā var izmirt sabiedrisko cilvēku suga ar visu savu klaiņošanu un runām par kāpostiem! Bet tik tālu mēs vēl neesam — es domāju, šai stāstā par trušiem.
Vēl nāks kaut kas pavisam cits, un krusttēvam Ļipainim nāksies piedzīvot drausmīgu likteņa sitienu, iekams viņš pilnīgi nokļūs virsotnē un līdz ar viņu tā pavairojumu ģimene.
Dziļbūve bija tieši tiktāl paveikta, ka daļa alu bija lieka un tās varēja izīrēt. Alas izklāja ar sūnām, tas bija elegantas un komfortablas, vispār visām telpām tagad piemita īstas labklājības raksturs, tādas labklājības, kura balstās uz drošām ķepām. M-m-m kungs sastādīja iesvētīšanas runu, kura sākās ar laitue, un patlaban iemēģināja cēzarisku ķepas kustību, kad atskanēja briesmu sauciens, ka telpās redzētās čūskas. Visi sabruka mežonīgā jūklī un ziņu aiznesa krusttēvam Ļipainim uz viņa privātkantori.
Krusttēva Ļipaiņa degungals aiz šausmām nobāla. Enerģiskā trušu tēva balsī viņš pavēlēja slēgt pieejas jaunceltnēm. Tad viņš galīgi sabruka — pirmo reizi savā mūžā. Sastrādātās ķepas saliecās kā kabatas nazis, krustmāte Ļipaine savilka ausis pār acīm un elsoja, un visi visapkārt murmināja rūpju pārņemti, bez padoma palikuši.
"Tagad viss ir veltīgi," vaimanāja krusttēvs Ļipainis, "nevajag celt alas, lai nelaistu citus iekšā. Tā ir zemes īpašumu biedrība. Ak, cik labprāt es tagad no tā atteiktos. Bet tagad mums visiem jāatstāj sūri grūti iegūtās alas un savāktie salāti. Čūskas nokļūs arī šeit. Ļaudis, kas tā prot līst, visur tiek klāt."
Bieži vien tādi vienkārši radījumi kā krusttēvs Ļipainis savās sirds izbailēs pasaka lielas patiesības.
Pat to laiku bija pienācis M-m-m kungs. Pēc tam kad viņš bija pārliecinājies, ka pieejas čūsku telpām visas bija cieši noslēgtas, viņš parādīja iestudēto ķepas kustību un teica:
"Ak ko, tieši tagad es dibināšu. Kādēļ lai mēs neizīrētu? Tagad tieši. Vai mēs tāpēc tik ilgi strādājam? Kad čūskas dabūs mēbelētos kungus, viņas mūs atstās mierā. Mēs paliksim sāņus. Visos darījumos vajag palikt sāņus. Tas ir cilvēcīgi.
Tad krusttēvs Ļipainis saslējās visā savā augumā. "Vai tas ir cilvēcīgi vai laitue, man vienalga," viņš teica, "tas ir pret manu truša godu, un tam es savu ķepu nesniegšu!" Visi piekrītoši nomurmināja.
Bet M-m-m kungs, kurš redzēja, ka viņa sūnu atzveltnes krēsls un salātu iekšējās lapas ir apdraudētas, slepus izlīda laukā un pie visām ieejām izlika sekojošus smilšu paziņojumus:
Mēbelētas alas,
izīrējamas vienīgi tādiem, kas nereflektē uz trušiem pusdienās, jo izīrētāji paši ir truši.
Krusttēvs Ļipainis.
Viņš apakšā parakstīja — krusttēvs Ļipainis, nevis M-m-m, jo viņam no cilvēkiem bija zināms, ka zemes īpašumu biedrībā, ja tanī atklātas kaut kāda veida čūskas, vienmēr jāparakstās ar svešu vārdu. Tad viņš sludinājumam apvilka vēl dažus kāšus apkārt, labpatikā paklaiņoja un gaidīja reflektantus.
Ļoti drīz arī kāds nāca. Tas bija ezis, kurš ar šiem kungiem īpatnējo steigu bija apskrējis visas ieejas un izlasījis visus smilšu uzrakstus.
"Esmu Starptautiskās Ļodzīgo dzēlēju transporta savienības priekšnieks," viņš lietišķi sacīja. "Es gribu šeit noīrēt."
"Laipni lūdzu," sacīja M-m-m kungs un vairākas reizes ar sabiedriska cilvēka iznesību notupās uz pakaļkājām.
"Es gribu ar krusttēvu Ļipaini pašu runāt," šņāca direktors, "jūs neesat nekāds darba trusis. Jūs esat balts ķēms!"
"Laitue" murmināja M-m-m kungs, bet tālāk viņš netika. Vārds apklusa viņam mutē.
Cik dažādi tevi novērtē! Tas vienmēr atkarīgs no mērauklas, un vienmēr tu esi mērauklas trusis. To M-m-m kungs šai šausmīgajā acumirklī atzina, un viņš apsēdās un mainīja krāsu. To iespēj truši un citi dzīvnieki, un to sauc par asimilāciju. Cilvēki maina krāsu gandrīz ik dienas, bet ne tad, kad viņi dzird patiesību, bet jau ātrāk, lai tā viņiem nebūtu jādzird. Tādēļ arī to nesauc par asimilāciju, bet dēvē citādi. Bet tas šeit neiederas. Jo šis ir nevainīgs stāsts par trušiem, un tas nav nekāds apvainojumu leksikons.
Pa to laiku ezis savā veikalnieka steigā bija pārstaigājis veselu virkni alu un tuneļu, un bija nokļuvis pie paša krusttēva Ļipaiņa.
Krusttēvu Ļipaini pārņēma šausmas, kad viņš uzzināja par nekaunīgo smilšu sludinājumu.
"Es laizu savas ķepas nevainībā," viņš sacīja, "tam nav sakara ar šo sludinājumu. Tas ir bijis M-m-m."