"Būs jau labi," sacīja ezis. "M-m-m sēž augšā pārkrāsojies par pieklājīgu darba trusi. Bet es šeit gribu noīrēt un, proti, ātri — man maz laika."
"Ak," sacīja krusttēvs Ļipainis, "ja jūs šeit gribat īrēt, tad jums drīz vien vairs nebūs laika. Jūs tad būsiet miris. Jo šeit ir čūskas. Ū!..."
"Tātad — ar pilnu uzturu," sacīja Ļodzīgo dzēlēju transporta savienības direktors. Viņš bija veikalnieks līdz pat pēdējai adatai un savu vēso degunu paturēja vienmēr tādu.
"Kā?" iesaucās krusttēvs Ļipainis. "Uzturs gan, bet otrādi. Jūs tad būsit uzturs! Ak, cik drausmīgi!"
Par otrādu barību dzīvē izrādās daudz kas.
"Mīļo cilvēk, vai jums maz ir jēga!" sacīja ezis. "Tās taču ir delikateses. Jūs domājat indes zobu dēļ? Delikatesēm bieži vien piemīt indes zobi. Tas nav nekas. Mēs pret to esam imūni, Imūns ir tad, ja spēj to, ko grib. Mēs to izdarām gluži vienkārši: knaks - indes zobi prom. Un, kas pēc tam nāk, tas tik taukaini un glumi noslīd lejā, ak — burvīgi!" Direktors aplaizīja smailo cūkas purnu. "Tātad mēs paliekam pie tā. Uzturs un telpas. Jums piegādās salātus, cik vien jūs gribēsit. Es esmu Starptautiskās Ļodzīgo dzēlēju transporta savienības direktors. Viss norisinās ļoti ātri," viņš parādīja savas ķepas, "tās ir ļodzīgas. Viņas tikai tā plikšķina, bet kā tās rok! Tas ir praktiski. "American Paw Society" modelis.
"Amerikāņu savienības ķepas tiešām ļoti skaistas," sacīja krusttēvs Ļipainis pieklājīgi, klusībā atzīdams savas ķepas esam skaistākas. "Es gan arī domāju, ka tās ļoti labi rok. Bet daudz salātu gan jūs nevarat aiznest. Es zinu, cik tas grūti. Es to zinu no pieredzes! Es jums jau tā pateicos, ka jūs ar saviem godātajiem piederīgiem ēdat delikateses un nevienu nelaižat pie mums iekšā. To es arī turpmāk ļoti gribētu lūgt. Tās jau varbūt ļoti labi garšo, bet mēs esam vienkārši trušu ļaudis."
"Jūs dabūsit savus salātus," sacīja ezis, "ķepa ķepu mazgā. Kādam nolūkam tad mums būtu transporta savienība?! Mēs vienkārši liekamies uz muguras un visus salātus uzduram. Tas ir praktiski, ziniet..."
"Es jau zinu," sacīja krusttēvs Ļipainis. "American Society jeb tamlīdzīgi..."
"Nē, šoreiz nav līdzīgi. Bet man nemaz nav laika," sacīja direktors. "Tātad uz redzēšanos! Es noiešu pēc savējiem, to ir vairākas ģimenes. Mēs ņemsim visas rīcībā esošās telpas."
Vakarā transporta savienības locekļi jau iebaudīja ļoti nepatīkami pārsteigtās delikateses, bet trušu ļaudis ēda noteiktā laikā piegādātos salātus. M-m-m kungs turpināja mainīt krāsu, un krusttēvs Ļipainis dziļi, dziļi atvilka elpu.
"Nu es tomēr vēl esmu nodibinājis," domāja viņš pateicībā un aizkustināts, un viņu pārņēma tāda pati saulaina un salātiem bagāta sajūta kā tai dienā pēc krustmātes Ļipaines pirmajām radībām.
"Tagad es arī esmu — kā taču tas saucās — imūns, jo tagad es varu, ko es gribētu."
Krusttēvs Ļipainis bija lepns un pateicīgs par savu imunitāti un vērsa skatu pagātnē, ko patiešām vajadzētu darīt tikai tad, kad jau ir imūns. Kas viss šais gados nebija sasniegts! Lielais daudzums alu, lielais daudzums ērtību, un lielais daudzums trušu.
Krusttēvam Ļipainim ņirbēja gar acīm. Tagad mazo ausu lauks, kuru viņš toreiz bija skatījis kā vīziju, un nekādā ziņā ne ar patiku, kad viņš pirmo reizi bija nosēdies kā tēvs, bija kļuvis par īstenību.
Tagad viņš bija tik tālu, ka viņa ģimenes locekļu skaits labākajā gadījumā varēja būt paticamības aplēsums - un tas bija aiz mīlas, un nevis salātu dēļ, cik ļoti nepieciešami tie arī nebūtu. Jo mīla ir dižena un cēla, bet salāti tādi nav. Tas bija krusttēva Ļipaiņa vadmotīvs bijis, un cik jauki tas viņu bija vadījis!
Vienīgi paša bērnus viņš vēl varēja saskaitīt. To krusttēvs Ļipainis arī darīja, un beidzot krustmāte Ļipaine atkal kļuva vārga un līdz ar dažiem citiem dabūja savu simto bērnu. Viņu sauca par Murmulīti.
Tad krusttēvs Ļipainis svinēja jubileju, un visi svinēja līdzi. Pat kaimiņi — delikatešu lietotāji, atsūtīja deputātus, kuri bija ietinušies gratis salātos.
Bet krusttēvs Ļipainis tupēja savas statistiski vairs neskaitāmās ģimenes vidū kā patriarhs! Tāds bija krusttēvs Ļipainis. Cilpojiet viņa pēdās!
Lielais mirklis
Kāds mazs putniņš tupēja savā sprostā un ilgu pilnām acīm lūkojās saulītē. Tas bija dziedātājputns, un tas notika kādā kultūras valstī — katrā ziņā tādā, kas sevi par tādu apzīmēja.
Zilā tālē aizstiepās zili kalni.
"Aiz kalniem atrodas dienvidi," nodomāja putniņš. "Es tikai reizi esmu turpu laidies. Pēc tam nekad vairs."
Tālie kalni viņam šķita esam pavisam tuvu. Ilgas pievirzīja viņu tik tuvu sprosta režģiem.
"Viņi ir pavisam tuvu," sacīja putniņš. "Kaut tikai sprosta režģu nebūtu. Kaut durvis tikai reizi atvērtos — vienu vienīgu reizi. Tad lielais mirklis būtu klāt, un ar pāris spārnu vēzieniem es būtu aiz zilajiem kalniem."
Laidās dzērves. Viņu žēlabainais sauciens skanēja rudens gaisā - sērīgs un aicinošs. Tas pauda ilgas pēc dienvidiem.
Tās nozuda aiz zilajiem kalniem. Putniņš sitās pret sprosta režģiem.
Atnāca ziema, un putniņš apklusa. Sniga sniegs, un zilie kalni kļuva pelēki. Ceļš uz dienvidiem bija tīts aukstumā un miglā.
Pagāja daudz ziemu un daudz vasaru. Pagāja daudz gadu. Kalni kļuva zili un kļuva atkal pelēki. Gājputni atlaidās no dienvidiem un aizlaidās uz turieni. Putniņš aiz režģiem gaidīja lielo mirkli. Tad pienāca skaidra, saulaina rudens diena. Sprosta durtiņas atvērās. Tās bija atstātas vaļā aiz pārskatīšanās. Cilvēki ar nolūku tā nedara.
Lielais mirklis bija klāt! Putniņš drebēja aiz prieka un uztraukuma. Uzmanīgi un bikli viņš izmanījās laukā un nolaidās tuvējā kokā. Viss apkārtējais viņu mulsināja. Tas viņam tagad likās neparasts.
Zilā tālē aizstiepās zili kalni.
Bet tagad tie likās ļoti tālu esam. Par daudz tālu spārniem, kas aiz sprosta režģiem gadiem ilgi nebija kustējušies. Tomēr tam bija jānotiek. Lielais mirklis bija klāt!
Putniņš saņēma drosmi un spēkus un izpleta spārnus plaši jo plaši — lidojumam uz dienvidiem, aiz zilajiem kalniem.
Bet viņš netika tālāk kā līdz nākamajam zaram. Vai spārni garajos gados bija panīkuši, kas cits viņā bija nonīcis? Viņš pats tā nezināja. Zilie kalni bija tālu, viņam — pārāk tālu.
Lēni viņš ielaidās atpakaļ sprostā.
Laidās dzērves. Viņu žēlabainais sauciens skanēja rudens gaisā — sērīgs un aicinošs. Tas pauda ilgas pēc dienvidiem.
Tās nozuda aiz zilajiem kalniem.
Putniņš nokāra galvu un paslēpa to zem spārna.
Lielais mirklis bija garām.
Profesors urbējs
Profesors Dr. Urbējs, god. bruņinieks, stāvēja ar savu asistentu pērtiķu krātiņa priekšā. Bija vēl agrs rīts, un zooloģiskajā dārzā bija tikai daži apmeklētāji.
Profesors Urbējs bija to tā iekārtojis pēc pamatīgām pārdomām. Viņš gribēja būt pēc iespējas netraucēts, sevišķi viņš nevēlējās, ka viņu traucētu tādi ļaudis, kuriem nebija akadēmiskās izglītības.
Odi profanum vulgus!
Jo agrajā rīta stundā vajadzēja izdarīt vienu no visneredzētākajiem mēģinājumiem zinātniskajā pētniecībā.
"Pateicoties bagātīgajiem vivisekcijas materiāliem," sacīja profesors Urbējs, "no kuriem izaugusi mūsu lieliskā šolaiku mācība par smadzenēm, man ir radusies tā izcilā doma šos divus cynocephalus babuin eksemplārus pēc rūpīgas galvaskausu pārbaudes izolēt no pārējiem. Pēc tam kad viņi būs pamatīgi baroti ar smadzeņu veidotājiem barības līdzekļiem, man būs iespējams pierādīt, ka cynocephalus babuin smadzenes attiecīgā kopšanā var ne tikai pareizi saprast cilvēcīgus izteicienus to īstajā nozīmē, bet ir arī spējīgas saprātīgi atdarināt pietiekamas rīkles skaņas."