Asistents mēmi klausījās. Viņš bija svētsvinības pārņemts.
"Jūs taču tos rūpīgi barojāt ar banāniem?" profesors Urbējs uzrunāja sargu. "Vai jūs manījāt intelektuālo spēju pieaugumu?" "Nekā tada neesmu manījis," sacīja sargs.
"Tam cilvēkam trūkst inteliģenta skata," sacīja profesors Urbējs. Paviāni pienāca pie restēm.
"Kas tad tas tāds?" jautāja viens no viņiem, un spalvas viņam sacēlās stāvus.
"Man viņš liekas gluži patīkams," sacīja otrs, "un atgādina manu mirušo krusttēvu."
Paviānam bija ļoti izkopta radniecības izjūta.
Profesors uztraukti rakņājās kabatās, meklēdams savu piezīmju grāmatiņu.
"Viņš utojas," sacīja pirmais paviāns.
"Mums, protams, jāaprobežojas ar spēcīgi uztvertām rīkles skaņām," sacīja profesors, "sāksim ar vienkāršajiem patskaņiem." Profesors Urbējs notupās zemē pie restēm.
"Ē-ē-ē-ēst," viņš sacīja un ar žokļiem izdarīja rīšanas kustības, "He - he," ņirgājās pērtiķi.
"Tas ir apbrīnojami," sacīja profesors Urbējs savam asistentam. "Paskatieties, lūdzu, galvaskausa veidojumu." "Apskaties, kāda tam galva!" sacīja viens no paviāniem.
Profesors Urbējs uzmanīgi noklausījās patlaban dzirdētās rīkles skaņās un čakli kaut ko piezīmēja.
"Tagad kādu sarežģītāku jēdzienu, kurā būtu jāpāriet no tīrā instinkta uz priekšstata jēdzienu. U-u-u-put-niņš-put-niņš-put-niņš!"
Profesors pacēla vadmalas mēteli un krātiņa priekšā savādi pastaigājās, it kā uz koka kājām. Viņš plivināja ar piedurknēm un klaigāja pie tam līdz šim nedzirdētā veidā.
Sargs pienāca tuvāk. Viņam tas likās nepieciešami. "Hu - hu," zviedza pērtiķi un svieda ar banānu mizām.
"Apbrīnojami," sacīja profesors Urbējs. "Pāriesim uz plato patskani. Ē-ē-ē - diženais - cilvēks."
Profesors Urbējs izslējās savā vadmalas mētelī visā augumā.
Pērtiķiem pietika. Putniņš viņus vēl bija smīdinājis. Bet tas te jau vairs ne. Viņi pagriezās un parādīja profesoram savu mugurpusi.
Tās biji prāvas, nepārprotamas ķermeņa daļas.
"Tas ir apbrīnojami," sacīja profesors Urbējs. "Dzīvnieks slēpjas cilvēka diženuma priekšā. Tas ir jau vairāk nekā izpratne vien. Šeit jau redzama psihiska reakcija. Savu fenomenālo pētījumu noslēgsim ar divskani," viņš sacīja savam asistentam. "Apskatieties, lūdzu, visus tos mazos oļus krātiņā. Es tos pētīšanas nolūkos esmu licis it kā neviļus izsvaidīt..."
Profesors Urbējs paņēma vienu akmeni un piespieda aceņu stiklus pavisam tuvu pie restēm.
"0-o-o-oļi-oļi-oļi," viņš sacīja.
Pērtiķi krātiņā bija apgūlušies un nekustējās.
"Oļi-oļi-oļi," sacīja profesors Urbējs blējot.
Viņš to atkārtoja simts trīsdesmit trīs reizes.
Tad viņam sejā sabira oļu krusa!
"Tas ir apbrīnojami," sacīja profesors Urbējs.
Otrajā rītā profesors Urbējs stāvēja katedrā.
"Mēs tuvojamies mūsu interesanto mēģinājumu beigām," viņš runāja, "un mēs ar lepnumu varam konstatēt, ka cilvēcīgajai zinātnei ir izdevies savas ugunīgās dzirksteles nosūtīt pat līdz dzīvnieku trulajai pasaulei!"
Pērtiķi krātiņā tēloja "Profesoru Urbēju". Viņi pastaigājās it kā uz koka kājām un kladzināja vēl līdz šim nedzirdētā kārtā.
Susuriņu kāzas
Kādu vecu drupu tuvumā atradās ligzda. Smalkas zirnekļa tīkla stīdziņas vērpās no mūra pāri uz lazdas zariem. Pie debesīm karājās mēness, liels un sidrabains. Tas apspīdēja mazu, spalvainu un aizkustinātu sabiedrību. Susuriņi svinēja kāzas.
"Mana lazda ir arī tava lazda, un mani rieksti ir arī tavējie," sacīja kāds vecs susuriņš.
Visi bija ļoti aizkustināti un salika ķepas. Susuriņu līgavainim uznāca raudiens, un viņš noslaucīja degunu. Susuriņu līgava šņukstēja lazdu lapas lakatiņā.
Tad visi sēdās uz kāda dārza sola pie galda, un katram pienesa vienu lazdas riekstu. Visi grauza un laipni savā starpā pīkstēja. Tas izskatījās pārsteidzoši smalki. Susuriņi ir ļoti vienkārši un pieklājīgi.
Pēc dinejas susuriņu jaunatne dejoja lazdu lēcienu. To pavadīja divbalsīgi svilpjot.
"Tā arī mēs kādreiz svilpojām," sacīja susuriņu vecā māte susuriņu vecajam tēvam un ar seno laiku koķetēriju noglauda savu šī gada spalvu tērpu. Susuriņu vecaistēvs omulīgi kasīja balto kaklasaiti un sita ar pakaļkāju takti lazdu lēcienam.
"Jā, kad tā iedomājas..." viņš sacīja.
Bet viņš domāja vienīgi par riekstiem.
Susuriņu jaunais pāris bija nolīdis uz kāda vientuļa zara. Šeit bija jaunais dzīvoklis, maza ligzdiņa. Piederīgie bija ziedojuši sūnas un lapas un pat mīkstas pavēderes pūkas, kuras tie bija sev izplūkuši. Kad bija kāzas, tad jau darīja, ko varēja.
Susuriņu līgava ķepā turēja lazdas lapas lakatiņu. Tas bija mitrs no asarām. Susuriņu līgavainis sēdēja viņai blakus un bija to apskāvis. Viņš skūpstīja viņu uz purniņa un aiz ausīm. Ausis bija tik maziņas. Viņa bija skaista susuriņu meitene. Mēness spīdēja spoži. Zirnekļu tīkla audi vērpās sidrabaini no vecā mūra pāri uz lazdas zariem. Tālumā dzirdēja svilpojam lazdu lēcienu.
Jaunie susuriņi graciozi slīdēja viens otram garām, asti pār ķepu pārlikuši. Tas izskatījās ļoti daiļi.
Bet susuriņu jaunais pāris to neievēroja. Viņi tupēja sevī iegrimuši - ķepu ķepā. Neviens nepīkstēja ne vārda.
Pēkšņi notika kaut kas šausmīgs. Susuriņu līgavainis bija tik intensīvi noskūpstījis līgavu aiz auss, ka bija pazaudējis līdzsvaru un nokritis augšpēdu. Mīlot tik viegli var pazaudēt līdzsvaru! Spalgs, pīkstošs kliedziens - un viņš nozuda dziļumā. Susuriņu līgava aizklāja acis ar lazdu lapas lakatiņu.
"Kur tu esi?" viņa pīkstēja. "Rāpies augšā! Tu taču nebūsi sasities?" Apakšā bailīgi čabēja.
"Esmu iekritis bedrē," apslāpēti no apakšas pīkstēja. "Tā ir pilnīgi gluda. Es vairs netieku augšā. Dzīvo sveika!" Bija dzirdams, kā ķepiņas izmisušas dauzījās pret bedrēs sienām. "Vai tad nav nekādas uzejas?" susuriņu līgava nesavaldīgi sauca. "Pamēģini tomēr. Tu taču nesen sacīkstēs pār kāpšanu dabūji zaļo riekstu!"
"Bedre uz leju paplašinās. Tai vajag būt sava veida slazdam. Viss ir gluži veltīgi. Neaizmirsti mani. Dzīvo mūžam sveika. Man šeit jāmirst. Tas ir šausmīgi. Nomet man savu lazdu lapas lakatiņu. Es tajā ietīšos, kad mana stundiņa būs pienākusi. Ak!" Lazdas lapas lakatiņš nolidoja dziļumā. "Tava lazda ir arī mana lazda," domāja susuriņu līgava. "Vai tava bedre nav arī mana bedre?" Mazajā radījumā norisinājās liela cīņa.
Tas nevilkās ilgi. Tad mazā susuriņu meitene saņēma savu sirdi pavisam cieši abās ķepās un ielēca bedrē.
Tagad abi susuriņi sēdēja bedrē un abi raudāja lazdu lapas lakatiņā. Kad lapa bija gluži mitra un raudat vairs nebija nozīmes, viņi pārstāja to darīt un apskatīja savu kopējās nāvcs cictumu. Tad viņi ieraudzīja lielu zaru, kurš bija bedrē iekāries šķērsām, no augšas uz leju. Susuriņu līgava, lecot dziļumā, laikam bija to parāvusi līdzi, kaut gan zars bija par lielu, lai susuriņš to varētu izdarīt. Tas laikam jau pirms tam bija atkāries. Bet arī tad tas tomēr bija tīrais brīnums.