Выбрать главу

Ja tu būtu susuriņš, tad tu varētu pa to uzrāpties augšā kā pa kāpnēm. Tā arī abi susuriņi darīja un aiz pateicības pīkstēja no visas sirds. Tikai lazdu lapas lakatiņš palika bedrē - kā mitra mīlas zīme.

Klusiem soļiem abi devās savā lapu, sūnu un pavēderes pūku  mājoklī.

"Tas patiesībā ir brīnums," sacīja susuriņu līgava, "es nekādā ziņā viena pati zaru nolauzt nevarēju. Liekas it kā neredzamas ķepas mums būtu palīdzējušas."

No vecajām drupām stiepās šurpu smalki pavedieni, tur kādreiz bija dzīvojis Asīzes Francisks.

Čiepstulis

Čiepstuļa kungs bija zvirbulis. Viņa sieva saucās Čiepstuļa kundze. Jo uzvārda ziņā sievas vadās no saviem vīriem.

Bija pavasaris, un Čiepstuļa kundze tupēja uz savām olām. Čiepstuļa kungs bija atnesis pārtiku. Tagad viņš tupēja uz ligzdas malas un blenza saulē.

"Cilvēki parasti saka, ka zvirbuļi esot nekaunīgi un labprāt strīdoties," domāja Čiepstuļa kundze, "protams, viņi ar to domā vienīgi tēviņus. Bet es par savu vīru to tā īsti nevarētu teikt. Ideāls laulāts draugs viņš jau nu gluži vēl nav, bet viņš veidojas par tādu."

Čiepstuļa kungam kļuva garlaicīgi.

"Es arī gribētu reiz pasēdēt uz olām."

"Nē," sacīja Čiepstuļa kundze — ne jau aiz ietiepības, bet gan aiz pedagoģiskiem iemesliem.

"Pīp!" sacīja Čiepstuļa kungs sašutis. "Tās ir manas olas."

"Nē," sacīja Čiepstuļa kundze, atkal aiz tīri pedagoģiskas dabas iemesliem.

Čiepstuļa kungs uztraukts mētājās ar spārniem. "Man ir tiesības sēdēt uz olām, es esmu tēvs!" viņš kliedza. "Nemētājies tā ar spārniem," sacīja Čiepstuļa kundze, "tas neklājas, vismaz šeit ligzdā ne. Bez tam tas mani padara nervozu. Jums, vīriešiem, arī vienmēr vajag ar spārniem mētāties. Skaties uz mani. Es vienmēr esmu mierīga. Bet tās ir vairāk manas nekā tavas olas. To es jau tūlīt teicu. Apdomā, ka tu esi precējies."

"Par to es domāju bez apstājas," sacīja Čiepstuļa kungs. "Bet tu pirms tam to teici savādāk. Tas nav loģiski."

"Netraucē mani ar savu loģiku," teica Čiepstuļa kundze, "mēs esam precējušies, nevis loģiski."

"Tā," sacīja Čiepstuļa kungs un uzpūtīgi pakšķināja knābi.

"Tu tā nedomā???"

Čiepstuļa kungs beidza pakšķināt.

"Jā, jā, mana mīļā," viņš sacīja.

"Viņš veidojas," nodomāja Čiepstuļa kundze.

"Es iešu uz klubu," sacīja Čiepstuļa kungs un spodrināja spārnus.

"Tu taču arī reiz varētu pasēdēt uz olām," pārmezdama sacīja Čiepstuļa kundze. "Es jau visu priekšpusdienu uz tām sēžu. Vai tu domā, ka tā ir izprieca? Pie tam tās ir tavas olas."

Čiepstuļa kungam likās, kā saulei būtu jānoriet, bet tā turpināja spīdēt.

"Mans knābis ir mēms!" viņš kliedza. "Tikko es gribēju pasēdēt uz olām, tad tās bija tavas olas. Tagad, kad es gribu iet uz klubu, tās ir manas olas. Kam tad viņas beidzot pieder?!"

"Nekliedz tā," sacīja Čiepstuļa kundze, "protams, ka tās ir tavas olas. Es taču tev to pirmīt arī jau teicu."

Čiepstuļa kungam sāka reibt.

"Tu maldies," viņš noguris sacīja.

"Sievietes nekad nemaldās," sacīja Čiepstuļa kundze.

"Jā, jā, mana mīļā," sacīja Čiepstuļa kungs un apsēdās uz olām, kuras nebija viņa un tomēr bija viņa olas.

"Vīrieši tik reti ir uzmanīgi," sacīja Čiepstuļa kundze ar maigu pārmetumu balsī. "Tu jau arī maz esi jutis sievietes roku savā dzīvē."

"Tomēr, tomēr," sacīja Čiepstuļa kungs un palūkojās uz savas laulātās draudzenes nadziņiem.

Čiepstuļa kundze uzmanīgi klausījās pie olām.

"Kāds jau olā pīkst," viņa laimīgi sacīja.

"Tā būs mātīte," sacīja Čiepstuļa kungs. Čiepstuļa kundze asi uzlūkoja vīru.

"Protams," viņa sacīja, "tā būs mātīte. Inteliģence pamostas pirmā." Čiepstuļa kungs perēdams ļoti dusmojās. "Bet pirmais, kas iznāks, būs tēviņš!" sacīja viņš  uzpūtīgi. Čiepstuļa kundze bija gluži mierīga. "Tas, kas pirmais pīkst, arī pirmais līdīs laukā," viņa sacīja, "tātad tā būs mātīte. Bez tam laid tagad mani uz olām. Stāvoklis kļūst kritisks. To sievietes labāk izprot. Bez tam tās ir manas olas." "Jā, jā, mana mīļā," sacīja Čiepstuļa kungs. Pēc brīža izlīda pirmais no olas. Tas bija tēviņš. Čiepstuļa kungs uzpūtās un aiz ļauna prieka čivināja. "Vai redzi," sacīja Čiepstuļa kundze, "es tev jau tūlīt sacīju. Tas būs viņš. Bet jums jau vajag visu labāk zināt."

Čiepstuļa kungs atplēta knābi kā vēl nekad. Kāpinājums bija anatomiski neiespējams. Bet viņš nevarēja izdabūt ne skaņas. Tad viņš aizvēra knābi.

Galīgi.

"Tagad viņš ir pilnīgi attīstījies, tā būs laimīga laulība," nodomāja Čiepstuļa kundze un uzmanīgi palīdzēja pārējiem mazuļiem izkļūt no čaulas. "Tagad tev jāiet uz klubu, mīļo vīriņ," viņa dūdoja, "tev mazliet jāizklaidējas. Es tev to jau tik sen lūdzu. Atpakaļ nākot, paņem mazliet barības līdzi."

"Jā, jā, mana mīļā," sacīja Čiepstuļa kungs.

Čiepstuļa kungs klubā turēja runu.

"Mēs esam vīri! Darbi mums jāredz, darbi!!!" viņš kliedza un mētājās spārniem.

Čiepstuļa kundze ligzdā sildīja mazuļus.

"Jums būs viņa vārds, visi jūs sauksieties Čiepstuļi," viņa maigi čivināja.

Jo uzvārda ziņā sievas vadās no saviem vīriem.

Patentētais krokodils

Bija kāds tuksnesis, šajā tuksnesī bija kāda upe un šajā upē bija kāds krokodils. Man ļoti žēl, ka man tas jāsaka, bet - krokodili nu reiz nav iemīļoti. Tas nav tāpēc, ka viņu ģērbs parasti ir dubļains un nekārtībā, vai arī tāpēc, ka tiem nenoliedzami ir mazliet nesimpātisks vaibsts mutes apkaimē, jo tās taču galu galā ir ārišķības. Viņu nepopularitāte rodas no ēstgribas. Tā tās ir visur pasaulē: jo lielāka ēstgriba, jo mazāka popularitāte. Mīla un draudzība plaukst tikai tur, kur iznīkst ēstgriba; un lieta var nonākt pat tik tālu, ka visnevainīgākajās sarunās mēdz ielaisties tikai ar šaursirdīgo nosacījumu, ka aprīšana vai arī tikai apgraušana nenotiks. Tas, protams, ir vienpusīgi, bet arī saprotami, jo neviens negrib pēc pāris laipniem vārdiem palikt bez rokām un kājām; tās taču citām vajadzībām domātas un galu galā tev pašam arī pieder. Un tā nu katrs, kurš kādu grib aprīt, kļūst nemīlams. Tā kā krokodilam ir ēstgriba uz visu ko un viņš visu grib aprīt, tad arī neviens viņu neieredz. Viņš rij misionārus, vardes, nēģerus, pērtiķus un pat savus ģimenes locekļus - visu aiz ēstgribas. Un viņam arī viss iet labumā - un viņš visu arī var sagremot, pat savus piederīgos.

Tātad krokodils gulēja upē, kas atradās tuksnesī, viņam gribējās ēst un viņš bija dusmīgs. Ne jau tāpēc viņš bija dusmīgs, ka viņam gribējās ēst, bet tāpēc, ka nebija nekā, ar ko apmierināt izsalkumu un tādos gadījumos katrs ir dusmīgs - ne vien krokodils, bet pat vistrauslākā dāma.

"Cik tīkams tagad būtu kāds baltais," sacīja krokodils un blenza rīta saulē. "Balties vislabāk noder brokastīm, nēģerus labāk ēst pusdienās, viņi ir taukāki un tie ilgāk turas. Tā ir tāda pat atšķirība kā starp vistu un pīli. Kairinoši ir vīna tirgotāji. Pateicoties alkohola lietošanai, tiem ir medījuma garša un tie parasti ir labi saglabājušies."

Krokodils skumīgi smaidīja, tāpēc nepatīkamais vaibsts mutes apkaimē vēl paasinājās, lai cik sāpīgi man arī nebūtu to teikt.

"Pat vietējos ēdienus nevar dabūt," krokodils turpināja un rīstījās aiz liela izsalkuma. "Es jau apmierinātos arī ar vienkāršu ēdienu — ar kādu brāļadēlu vai māsasmeitu. Bet daļu no tiem esmu apēdis, pārējie ir aizpeldējuš pa upi lejup. Šajos laikos vairs nav nekādas radniecības izjūtas. Ko tur līdz ēstgriba?"