Un krokodils ieguldīja savu izsalkušo vēderu dziļāk slapjajās dūņās, rezignēti aizvēra acis un sāka žāvāties. To darot, viņš pat priekšķepu neturēja mutei priekšā, jo mute tikpat bija par lielu un bez tam krokodili smalku uzvešanos nevērtē augstu. "Es nosnaudīšos," viņš nodomāja un sāka snaust.
Bet augšā - dateļu palmā, viegli dudinot, čakli botanizēja mazs makaks. Tas biji ļoti jautrs pērtiķītis; viņš nepārtraukti priecājās par to, ka ir pērtiķītis un ka viņš vispār eksistē. Laiku pa laikam viņš mazliet vingroja pēc metodes "Mana sistēma" jeb "Kā man iegūt skaistāko asti, garākās rokas un īsākās kājas?". Tad viņš nosēdās uz kāda zara un ar lielāko rūpību sāka meklēt savā kažokā uzbāzīgos ārzemniekus, kurus visus bez izšķirības izsūtīja - vīrus, sievas un pat maigus bērnus. Tas bija grūts, bet ienesīgs un pateicīgs darbs.
"Es vienlaikus varu trīs vietās kasīties," sacīja mazais makaks un pašapmierināti smīnēja. "Ar asti un vienu kāju es pieturos, un, kas paliek pāri, tas kasās. Cik taču daba gudra!" Makakam bija saulains un pieticīgs raksturs. Tomēr šajā ģērba pārbaudē viņu iztraucēja krokodila mazliet aizsmakusī balss. Krokodils bija paskatījies augšup un pamanījis pērtiķīti. "Pst, jūs tur," viņš sauca, "nāciet lejā, es jūs gribu aprīt."
Viņš sacīja "aprīt", jo krokodili nemēdz smalki izteikties.
Makaks briesmīgi nobijās.
"Nē, nekādā gadījumā!" viņš raudulīgi sacīja, un aiz bailēm tā kažoka spalvas sacēlās stāvus, tā ka uzbāzīgie ārzemnieki skraidīja apkārt pavisam samulsuši.
"Tātad jūs negribat," krokodils nicīgi šņāca un nikni pūta pa nāsīm.
"Labi, es gaidīšu, līdz izsalkums jūs nodzīs no koka, kad tur nekā vairs nebūs. Viss dzīvē ir ēstgriba. Es to zinu."
Makaks nesacīja vairs nekā, viņš paņēma dateļpalmas lapu un sāka nesavaldīgi liet tajā asaras. Kur nu bija dabas gudrība, ko nu līdzēja garās rokas un īsās kājas, kuras ar "Manu sistēmu" varēja iegūt, ja viņu gribēja aprīt?
"Nekaunīgs radījums," Krokodils ņurdēja un naidīgi nokrekšķinājās, "ākstās, it kā viņš būtu kāds sevišķs gardums, pie tam pērtiķu gaļa ir kaut kas pavisam parasts."
Bet mazais makaks nemaz nebija nekaunīgs, viņam tikai bija briesmīgas bailes, jo viņu gribēja aprīt un viņš domāja par tēvu, māti un kaimiņu makaka vecāko meitu, kuras smaidošais purniņš viņam bija sniedzis pirmo skūpstu par galantu un bruņniecisku gleznā kažoka pārmeklēšanu. Šādi domājot, ir gluži vienalga, vai tu esi liels cilvēks vai maza, dreboša pērtiķa dvēselīte, un tā tas ir arī ar daudzām citām lietām. Bet ir kāds pasaulē, kas pa to laiku iežēlojas par nabaga nobiedētiem radījumiem, un tas iežēlojās arī par mazo pertiķīti. Tieši tajā brīdī, kad makaks tvēra otro dateļpalmas lapu un sāka tajā liet asaras, viņam šķita, it kā viņu apskautu pērtiķa aste un kāda balss viņam pačukstētu kādu domu - tā varēja būt mātes, tēva vai kaimiņu vecākās meitas balss.
Šī doma bija tik skaista, ka makaks tūlīt pārstāja kaukt, Viņa kažoks atkal izgludinājās un viņa purniņš iemantoja neizsakāmas jautrības izteiksmi; tādas jautrības, kura ir sevišķi jauka, ja tā apskaidro neglītu seju. "Pst, jūs," mazais makaks ķēmojās krokodilam pakaļ un svieda tam ar dateļu kodoliem pa galvu. "Vai tad jūs vispār esat patentēts?"
Cik daudz nav tādu! Tiklīdz tiem klājas labi, tie mētājas dateļu kodoliem. Tas ir cilvēcīgi, un pērtiķiem jau piemīt arī kaut kas cilvēcīgs.
"Kā tā — patentēts?" vaicāja krokodils neuzticīgi. "Es jūs gribētu aprīt, un to es arī darīšu."
Pērtiķītis sakrustoja garās rokas pār krūtīm un noskatījās krokodilā ar pārākuma apziņu. "Visus pieklājīgus ļaudis tuksnesī tagad patentē, jo citādi tie neskaitās godājami. Bet tādā gadījumā nepieciešams izcelties ar kaut ko tādu, kā citiem trūkst."
"Gan es tevi drīz dabūšu," aizkaitināts nodomāja krokodils; bet šī lieta viņam tomēr nedeva miera, jo viņš labprāt gribēja būt godājams.
Tā kā krokodilam smadzeņu nav daudz - jo lielāka mute, jo mazāk smadzeņu - tad viņa domāšanas spējas drīz vien bija izsīkušas. "Kur tad var dabūt patentu?" viņš jautāja.
"Tuksneša patentu komitejā. Tas ir birojs." Krokodils apdomājās. "Kā visērtāk varu turp nokļūt?" viņš apvaicājās. "Pieņemot, ka tas nav tālu un ka jūs šeit gaidāt. Uz to man katrā ziņa jāpaļaujas."
"Droši," sacīja pērtiķītis un aiz prieka berzēja rokas, "birojs, kā jau visi biroji, atrodas tuksnesī. Labas sekmes. Cerams, ka jums laimēsies."
Krokodils izrāpās krastā un lēnām čāpoja tuksnesī. Pēc kāda laika viņš nonāca pie kādas dēļu būdas un nodomāja: "Ā!" Cik daudzi gan jau nodomājuši "Ā!", bet aiz tā nekas nav slēpies. Šoreiz tomēr tas izrādījās pareizi, jo virs būdas lieliem burtiem lepojās uzraksts: "Tuksneša patentu komiteja S.A.I.A.-" (sabiedrība ar īpatnēju asti). Patlaban degunradzis ar laipnu galvas mājienu atstāja telpas, un krokodils ienāca un nostājās komitejas priekšā.
Komitejā ietilpa kamielis, marabū un pantera. Kā likās, tad kamielim bija uzticēti darbveža pienākumi un rakstu darbi; viņam bija padevīga darbinieka sejas izteiksme un tas bija nokāris apakšējo lūpu; ap kaklu viņam bija vispārīga tuksneša goda zīme - kāpšļu dzirnaviņas valsts krāsās. Marabū bija bez matiem, viņš bija juridiskais padomnieks; pantera kā izstādes pārstāve sēdēja pie galda un apkopa savas ķepas.
Kad krokodils redzēja, ka visa komiteja ir ēdama, viņš aiz izsalkuma klabināja žokļus.
"Beidziet taču klabināt!" pantera sirdīgi kliedza. "Tas taču trakoti satrauc!"
Krokodils dusmojās, bet viņš labprāt gribēja iegūt patentu, un tāpēc viņš pazemīgi un klusām novietoja augšējo žokli uz apakšējā.
"Ko jūs vēlaties?" prasīja kamielis un padevīgo apakšlūpu pavilka uz augšu.
"Es gribu iegūt patentu." "Kam?"
"Tas man gluži vienalga. Savai ēstgribai." ,Smieklīgi," murmināja pantera, "tāda mums ir visiem." "Tad savai lielajai mutei," krokodils iebiedēti sacīja un ieteikdams plaši atpleta muti.
"Jūsu cienījamā mute ir ļoti liela, kā mēs to šeit dabā redzējām," izteicās marabū kā juridiskais padomnieks, "bet tāda nav jums vienam vien. Lielākai daļai cilvēku tā ir vēl lielāka."
Krokodils noraudāja divas no pazīstamajām krokodilasarām un bezpalīdzīgi un miegaini blenza ēdamajā komitejā. Beidzot viņš sadusmojās un uztraukti sāka mētāt savu zvīņaino asti šurpu turpu. "Bet es vēlos patentu," viņš aiz dusmām astmātiski tvēra pēc gaisa.
"Mieru! Citādi jūs izmetīs laukā!" rēca pantera un ar ķetnu uzsita uz galda.
"Jā gan, mieru!" blēja kamielis un padevīgi nokāra apakšlūpu, vienlaikus pakalpīgi šķielēdams uz panteru.
"Ja es drīkstētu jums dot padomu," marabū laipni un nomierinoši kladzināja, "tad lieciet patentēt savus žokļus. Ciktāl man bija pārredzams, kad jūs atvērāt savu godājamo muti, tad to apmēri patiešām ir ievērojami un katrā ziņā savā veidā vienīgie tādi. Tos varētu reģistrēt kā gaļas kapājamo mašīnu."
"Tātad," sacīja pantera, pagriezusies pret kamieli un glaudīdama purnu, "ātri nolasiet sarakstu."
Kamielis lasīja vienmuļā blējošā balsī, jo viņš bija tajās domās, ka zemākam ierēdnim neklājas patvarīgi kādu vārdu sevišķi uzsvērt. «Patents Nr. 1. Briļļu čūskai par briļļu zīmējumu uz galvas. Optisko piederumu nodaļa. Patents Nr. 2. Ķenguram par somu uz vēdera. Galantērijas preču nodaļa. Patents Nr. 3. Degunradzim pae ragu uz deguna. Rotaslietu nodaļa."