Mūsu sarunas laikā es uzstādīju viņam mazu vienkāršu jautājumu par strādnieku pakļautību nelaimes gadījumiem un saņēmu statistisku lekciju.
— Tas viss ir grāmatās, — viņš paskaidroja. — Skaitļi ir sakopoti, un tas ir neapstrīdami, ka rīta stundās nelaimes gadījumu ir vismazāk un to skaits strauji pieaug ar katru stundu, kad strādnieks, miesīgi un garīgi noguris, kļūst gausāks. Vai jūs arī zināt, ka jūsu tēvam ir trīskārt lielākas izredzes saglabāt savu veselību un dzīvību nekā strādniekam? Viņam tās ir. Apdrošināšanas sabied- ribas to zina.[28] jūsu tēvam dzīvības apdrošināšanas polise par tūkstoš dolāriem izmaksā četri dolāri divdesmit centu gadā, bet strādniekiem tāda pati maksā piecpadsmit dolāru.
— Un kādas ir jūsu izredzes? — es ievaicājos un šinī mirklī jutu, ka mana interese par viņu nav tikai pavirša.
— O, kā revolucionāram man var būt astoņkārt lielākās izredzes nekā strādniekam tikt ievainotam vai nogalinātam, — viņš bezrūpīgi atteica. — Apdrošināšanas sabiedrības no visai izveicīga ķīmiķa, kas rīkojas ar sprāgstvielām, pieprasa astoņkārt lielāku summu nekā no strādnieka. Mani viņi droši vien nemaz neapdrošinātu. Kāpēc jūs to vaicājat?
Es nevarēju acu pacelt un jutu, ka man asinis karsti saplūst vaigos. Ne jau tādēļ, ka viņš būtu varējis pamanīt manas bažas, bet tādēļ, ka es tās pati nule pamanīju un vēl viņa klātbūtnē.
Šinī mirklī ienāca mans tēvs un gatavojās iet kopā ar mani mājup. Ernests atdeva viņam dažas grāmatas, ko bija aizņēmies, un atvadījās. Izejot viņš vēl atskatījās un sacīja:
— Zināt, kamēr jūs postāt savu un es atkal bīskapa dvēseles mieru, labāk apmeklējiet misis Viksoni un misis Pertonveitu. Viņu vīri, kā jums zināms, ir galvenie vērptuvju akcionāri. Tāpat kā visi pārējie, ari šīs abas sievietes ir mašīnai piesaistītas, kaut arī atrodas sabiedrības virsotnē.
IV NODAĻA
MAŠĪNAS vergi
Jo vairāk es domāju par Džeksona roku, jo dziļāks satraukums mani pārņēma. Es lūkojos faktiem acīs. Pirmo reizi es ieraudzīju dzīvi. Mani universitātes gadi, studijas un kultūra izrādījās tālu no īstenības. Es biju iepazinusies tikai ar teorijām par dzīvi un sabiedrību, grāmatās tās bija attēlotas ļoti jauki, bet īsto dzīvi es redzēju vienīgi tagad. Džeksona roka bija fakts. Ernesta vārdi: — Faktus, godātais, neapgāžamus faktus! — vēl skanēja man ausīs.
Man likās šausmīgi, neiespējami, ka visa mūsu sabiedrība būtu dibināta uz asinīm. Bet Džeksons! Es nevarēju viņu aizmirst. Manas domas vienmēr traucās atpakaļ pie viņa kā kompasa adata uz ziemeļpolu. Pret viņu bija izturējušies drausmīgi necilvēcīgi. Viņa asinis nebija samaksātas, lai akcionāriem varētu izmaksāt lielākas dividendes. Un es pazinu pāris desmit laimīgu, turīgu ģimeņu, kas bija saņēmušas šīs dividendes un ar to guvušas labumus no Džeksona asinīm. Ja pret vienu cilvēku varēja tik necilvēcīgi izturēties un sabiedrība bezrūpīgi gāja savu ceļu tālāk, vai tad šāda nežēlīga izturēšanās nebija iespējama pret daudziem? Es atcerējos Čikāgas sievas, par kurām Ernests stāstīja, ka tās strādājot par deviņdesmit centiem nedēļā, un bērnus, kas vergo dienvidu kokvilnas vērptuvēs. Un es garā skatīju viņu vārgās, bālās rokas, no kurām bija izspiestas asinis, gatavojot audumu manam tērpam. Un tad es atkal domāju par Sjeras vērptuvēm un izmaksātajām dividendēm un skaidri saskatīju Džeksona asinis uz sava tērpa. Es nevarēju atbrīvoties no Džeksona.' Manas domas vienmēr atgriezās pie viņa.
Dvēseles dziļumos man radās izjūta, ka stāvu uz bezdibeņa malas. Man šķita, ka man tūliņ atklāsies jauna un drausmīga dzīves atziņa. Un ne tikai man vien. Visa mana pasaule bija sabrukusi. Piemēram, mans tēvs. Es varēju vērot Ernesta ietekmi viņā. Un bīskaps! Kad es pēdējo reizi viņu redzēju, viņš atgādināja slimnieku. Viņa nervi bija visaugstākā mērā saspringti un acīs rēgojās neizsakāmas šausmas. No tā mazumiņa, ko uzzināju, nopratu, ka Ernests bija turējis savu solījumu parādīt viņam elli. Tomēr es nedabūju zināt, kādas elles ainas bīskaps bija redzējis, jo viņš šķitās pārāk satriekts, lai varētu par to runāt.
Reiz, kad es_ sevišķi stipri izjutu, ka manā mazajā pasaule un visa apkārtnē viss apsviests otrādi, es nodomāju, ka Ernests tam visam cēlonis, un domās iesaucos: «Mes bijām tik laimīgi un apmierināti, iekāms viņš iera- das!» Bet tanī pašā mirklī es izjutu šīs domas kā patiesības noliegumu, un Ernests atkal parādījās man kā ap- sluiidrotais, kā patiesības apustulis, kas starojošu seju un dieva eņģeļa bezbailībā cīnījās par patiesību un taisnību, par nabagiem, atstātiem un apspiestiem. Un tad man parādījās cits tēls — Jēzus tēls. Arī Jēzus bija aizgavējis pazemotos un apspiestos pret priesteru un farizeju nostiprinājušos varu. Un es domāju par viņa nāvi pie krusta, un mana sirds sažņaudzās, iedomājoties Ernestu. Vai ari viņš ir lemts krustam, viņš ar savu skanīgo, kareivīgo balsi un savu vareno vīrišķīgo drosmi!
Un šinī mirklī sapratu, ka es viņu mīlu, ka ilgojos mierināt viņu. Es domāju par viņa dzīvi. Tā droši vien bijusi skarba, bēdīga un trūkuma pilna. Es atcerējos viņa Ievu, kas viņa labad bija melojis un zadzis, un nostrādājies lidz nāvei. Un viņam pašam desmit gadu vecumā bija jāsāk strādāt vērptuvēs! Mana sirds, šķita, lūzīs aiz ilgām apskaut viņu, piekļaut viņa galvu sev pie krūtīm — šo galvu, kam vajadzēja sāpēt aiz tik daudzām domām, un ļaut viņam rast laimīgā brīdī mieru, tikai mieru — atvieglojumu un aizmirstību.
Es satiku pulkvedi Ingramu kādā baznīcas sarīkojumā. Pazinu viņu jau kopš gadiem ļoti labi. Notvēru viņu aiz lielajām palmām un gumijas kokiem, un viņam nebija ne jausmas, ka esmu viņu lenkusi. Viņš mani apsveica kā parasti — jautri un pieklājīgi. Viņš vienmēr bija ļoti elegants, taktisks, diplomātisks un uzmanīgs. Pēc ārējā izskata viņš bija viens no izcilākajiem vīriešiem šinī sabiedrībā. Viņam līdzās pat godātais universitātes rektors likās neizskatīgs un nenpzīmīgs.
Un tomēr es redzēju, ka pulkvedis Ingrams ir tādā pašā stāvoklī kā neizglītotie mašīnu apkalpotāji. Arī viņam trūka rīcības brīvības. Viņš tāpat bija piesaistīts mašīnai. Nekad neaizmirsīšu, kā viņš pārvērtās, kad es pieminēju Džeksona lietu. Viņa smaidīgā labsirdība pagaisa kā rēgs. Pēkšņā baiļu izteiksme sašķobīja viņa laipno seju. Es sajutu tādu pašu nemieru kā toreiz, kad Džeimss Smiss nespēja savaldīties. Tomēr pulkvedis Ingrams nelādējās. Tā bija tā niecīgā starpība, kas bija palikusi starp viņu un strādnieku. Viņu mēdza slavēt kā asprātīgu cilvēku, bet tagad gan no asprātības nekas nebija manāms. Viņš gluži neapzināti pameta skatienu visapkārt, meklēdams atkāpšanās ceļu, bet viņš bija slazdā starp palmām un gumijkokiem.
Viņš nejūtoties labi, dzirdot Džeksona vārdu. Kāpēc es esot pieminējusi šo gadījumu? Viņam nepatīkot mani joki. Tas esot bezgaumīgi un neapsvērti no manas puses. Vai tad es nezinot, ka viņa profesija nepieļaujot nekādas personiskas jūtas? Tās viņš atstājot mājās, kad ejot uz biroju. Tur viņam esot tikai profesionālas jūtas.
— Vai Džeksonam pienāktos zaudējumu atlīdzība? — es jautāju.
— Protams, — viņš atbildēja. — Tas ir, tādi ir mani personiskie ieskati. Tomēr tam nav nekā kopēja ar lietas tiesisko pusi.